“Neuztraucies un esi mierīgs! Nebaidies, un tava sirds lai neiztrūcinās (..). Pretstatā tam, ka sīrieši pret tevi domājuši ļaunu, kopā ar Efraimu un Remaljas dēlu sacīdami: iesim pret Jūdu, aplenksim un iekarosim to un iecelsim tur par ķēniņu Tabeēla dēlu! – Dievs tas Kungs saka: tas tā neizdosies un nenotiks!” Pravietis paziņoja, ka Israēla valsts un arī Sīrija drīz vien ies bojā.” “Bet, ja jūs neticēsit, jūs nepastāvēsit!” (Jes. 7:4-7,9)
Ak, cik labi būtu bijis Jūdas valstij, ja Ahass šo ziņu būtu uzņēmis kā vēsti no Debesīm! Bet, izvēlēdamies labāk balstīties uz miesīgo elkoni, viņš meklēja palīdzību pie pagāniem. Izmisis tas griezās pie Asīrijas ķēniņa Tiglat- Pilesera: “Es esmu tavs kalps un tavs dēls, nāc šurp un paglāb mani no Aramas ķēniņa un no Israēla ķēniņa rokas, kas man ir uzbrukuši.” (2. Ķēn. 16:7) Lūgumam vēl pievienoja bagātas dāvanas no ķēniņa mantnīcas un Dievnama mantu kambariem.
Palīdzība tika sniegta, un ķēniņam Ahasam kādu laiku bija miers, bet par kādu maksu jūdu tautai! Sūtītās dāvanas pamodināja Asīrijas mantkārību, un drīz vien šī neuzticamā palīga karapulki pārpludināja un aplaupīja Jūdas zemi. Tagad Ahasu un viņa nelaimīgos padotos pārņēma bailes, ka tie pilnībā varētu krist nežēlīgo asīriešu rokās.
Nemitīgo pārkāpumu dēļ Kungs Jūdu pazemoja. Šo sodību laikā Ahass neatgriezās, bet “smagi noziedzās pret to Kungu; (..) jo viņš upurēja kaujamos upurus Damaskas dieviem (..).” “Tāpēc, ka Aramas ķēniņu dievi ir viņiem palīdzējuši,” tas sacīja, “es gribu tiem nest kaujamos upurus (..).” (2. Laiku 28:19,22,23)
Īsi pirms savas valdīšanas baigām atkritušais ķēniņš lika aizslēgt dievnama durvis. Svētie dievkalpojumi tika pārtraukti. Lukturus altāra priekšā vairs neuzturēja vienmēr degošus, un par ļaužu grēkiem neviens upurus nepienesa. Rīta un vakara upura laikos vairs augšup nepacēlās saldā kvēpināmo zāļu smarža. Atstājuši dievnama pagalmus un aizslēguši durvis, bezdievīgās pilsētas iedzīvotāji droši cēla pagānu dievekļu tēlus visos Jeruzālemes ielu stūros. Pagānisms šķietami gavilēja. Tumsības spēki likās guvuši uzvaru.
Bet Jehovam vēl Jūdā bija uzticīgi ļaudis, kas noteikti atsacījās pielūgt elkus. Uz tiem cerībā skatījās Jesaja, Miha un viņu līdzgaitnieki, vērojot sabrukumu Ahasa valdīšanas pēdējos gados. Svētnīca gan bija aizslēgta, bet uzticīgos iedrošināja pravieša vārdi: “Ar mums ir Dievs! “ “Turiet par svētu to Kungu Cebaotu, bīstieties Viņu, Viņš lai jums iedveš bailes un šausmas! Tad Viņš būs svētums (..).” (Jes. 8:10,13,14)
