[331] Asā pretstatā Ahasa pārgalvīgajai rīcībai bija labklājību nesošās reformas, kas notika viņa dēla laikā. Kāpdams tronī, Hiskija apņēmās darīt visu iespējamo, lai Jūdu pasargātu no Ziemeļu valsts likteņa. Praviešu vēstis iedrošināja uz pilnīgu reformāciju. Tuvojošos sodību varēja novērst tikai ar visnoteiktāko rīcību.
Krīzes laikā Hiskija pierādīja, ka ir īstais vīrs. Tiklīdz viņš sāka valdīt, tas tūlīt sāka plānot un plānoto izpildīt. Vispirms viņš atjaunoja tik ilgi novārtā pamesto dievkalpošanu, nopietni un sirsnīgi sadarbojoties ar priesteriem un levītiem, kuri bija palikuši uzticīgi svētajam aicinājumam. Paļaudamies uz to lojalitāti, viņš ar tiem apsvēra savus nodomus īstenot tūlītēju, tālejošu reformu. “Tiešām, mūsu tēvi ir sacēlušies un darījuši ļaunu tā Kunga, mūsu Dieva, acīs,” viņš atzina, “tie Viņu ir atmetuši un savu vaigu novērsuši no tā Kunga mājokļa, un tam pagriezuši muguru.” [332] “Bet tagad, tas ir manas sirds nodoms, mums jānoslēdz derība ar to Kungu, Israēla Dievu, lai Viņa bargās dusmas novēršas no mums.” (2. Laiku 29:6,10)
Nedaudzos labi izmeklētos vārdos ķēniņš novērtēja stāvokli, kādā tie atradās: dievnams bija aizslēgts un visa kalpošana tajā mitējusies; riebīgā elku pielūgšana tika praktizēta pilsētas ielās un visā valstī; ļaužu pulki bija atkāpušies, kaut gan varēja palikt uzticīgi Dievam, ja Jūdas vadītāji būtu snieguši pareizu priekšzīmi; un valsts pilnīgi pagrimusi un apkārtējo tautu acīs tagad zaudējusi savu cieņu. Ziemeļu valsts bija strauji sabrukusi; daudzi aizgāja bojā no zobena, un liels pulks tika aizvests gūstā; drīz Israēls būs pilnīgā asīriešu varā un galīgi izpostīts; un tāds pats liktenis droši gaidīja arī Jūdas valsti, ja Dievs vareni nedarbosies ar saviem izredzētajiem pārstāvjiem.
Hiskija uzrunāja tieši priesterus, lai tie pievienotos viņam nepieciešamo reformu īstenošanā. “Tad nu, mani dēli, neesiet kūtri!” viņš sacīja. “Tas Kungs pats jūs ir izredzējis, ka jūs stāvētu Viņa priekšā un Viņam kalpotu un ka jūs būtu Viņa kalpi un nestu kvēpināmos upurus.” “Tagad nu svētījieties paši un svētījiet tā Kunga, jūsu tēvu Dieva, namu, un izmetiet ārā nešķīstību no šīs svētās vietas!” (2. Laiku 29:11,5)
Laiks prasīja strauju rīcību, un priesteri sāka tūlīt. Pieaicinot no sava vidus arī tos, kas nebija klāt šajā sanāksmē, tie no sirds piedalījās dievnama šķīstīšanas un iesvētīšanas darbā. [333] Iepriekšējos gados sagānītais un pamestais templis paņēma daudz pūļu, bet, nenogurstoši darbojoties, priesteri un levīti neparasti īsā laikā jau spēja ziņot, ka uzdevums ir izpildīts. Dievnama durvis izlaboja un atvēra. Svētos traukus savāca un nolika savās vietās. Viss bija sagatavots, lai atjaunotu templī paredzēto kalpošanu.
Pirmajā dievkalpojumā pilsētas pārvaldnieki vienojās ar ķēniņu Hiskiju un priesteriem un levītiem, meklējot piedošanu par tautas grēkiem. Uz altāra pienesa grēku upurus par salīdzināšanu visam Israēlam. Kad upurēšana beidzās, ķēniņš ar visiem klātesošajiem zemojās lūgšanā. Atkal dievnama pagalmos atskanēja slavas un pielūgsmes vārdi. Apzinoties, ka ir salīdzināti par savu atkāpšanos un glābti no grēka verdzības, lūdzēji līksmi dziedāja Dāvida un Asafa dziesmas. “Hiskija un visa tauta priecājās par to, ko Dievs bija tautas labā darījis, jo šī lieta bija notikusi ātri.” (2. Laiku 29:24,29,36)
Tiešām Dievs bija sagatavojis vadošo Jūdas vīru sirdis, lai veiktu noteiktu reformu un līdz ar to apturētu atkrišanas plūdus. Ar saviem praviešiem Kungs izredzētajai tautai bija sūtījis vēsti pēc vēsts ar nopietniem aicinājumiem atgriezties. Israēla valsts desmit ciltis šīs vēstis izsmēja un atmeta, tāpēc tagad tika pakļautas ienaidniekam. Bet Jūdā vēl bija saglabājies dievbijīgs atlikums, un pie tā turpināja vērsties pravieši. [334] Mēs dzirdam Jesaju skubinām: “Griezieties taču atpakaļ, Israēla bērni, pie Viņa, no kura jūs tik ļoti esat atkrituši!” (Jes. 31:6) Un Miha droši paziņoja: “Bet es noraugos uz to Kungu un gaidu uz Dievu, manas glābšanas nesēju; mans Dievs mani uzklausīs! Nepriecājies par mani, mana ienaidniece, ja es guļu nogāzts pie zemes: es atkal celšos kājās, un, ja es arī mītu tumsā, tad tomēr tas Kungs ir mana gaisma! Es panesīšu tā Kunga dusmas, jo es jau esmu pret Viņu grēkojis, kamēr Viņš izšķirs manu lietu un dos man taisnību; Viņš mani izvedīs gaismā, tā ka es ar prieku skatīšu Viņa taisnību.” (Mihas 7:7-9)
Šīs un vēl citas līdzīgas vēstis rādīja Dieva labprātību piedot un pieņemt tos, kas no visas sirds pie Viņa atgrieztos, un deva cerību daudzām nomāktām dvēselēm tajos tumšajos gados, kad dievnama durvis bija aizslēgtas. Tāpēc tagad, kad vadītāji sāka ieviest reformas, liels skaits ļaužu, noguruši no grēka verdzības, bija gatavi atsaukties.
Tiem, kas iegāja pa tempļa vārtiem, lai meklētu piedošanu un atjaunotu savus uzticības solījumus Jehovam, Svēto Rakstu pravietojumos bija doti brīnišķīgi iedrošinājumi. Ar Mozus lūpām, visam Israelam dzirdot, izteiktie svinīgie brīdinājumi pret elku pielūgšanu bija savienoti ar apsolījumiem par Dieva labprātību uzklausīt un piedot tiem, kas atkrišanas laikā Viņu meklēs no visas sirds. “Un, kad tu būsi bēdās un visas šīs ciešanas tevi nākotnē skars, tad tu atgriezīsies pie tā Kunga, sava Dieva, un tu klausīsi Viņa balsi. Jo tas Kungs, tavs Dievs, ir žēlsirdīgs Dievs, Viņš tevi neatstās un tevi neizdeldēs, un neaizmirsīs derību, ko Viņš taviem tēviem ar zvērestu ir apstiprinājis.” (5. Moz. 4:30,31)
Savā pravietiskajā lūgšanā iesvētot dievnamu, kurā Hiskija un viņa līdzstrādnieki tagad atjaunoja kalpošanu, [335] Salamans bija teicis: “Un, ja Tava tauta, Israēls, tiek sakauta cīņā, tādēļ ka tie grēkojuši Tavā priekšā, un ja tie atgriežas pie tevis, atzīdami Tavu Vārdu, un ja tie ar lūgšanām un piesaukšanām nāk tavā priekšā, lūgdamies šinī namā, tad uzklausi Tu debesīs, piedodams savai tautai Israēlam tās grēkus, un ved tos atkal atpakaļ uz to zemi, kuru Tu viņu tēviem biji devis.” (1. Ķēn. 8:33,34) Šai lūgšanai tika dots dievišķās piekrišanas zīmogs, jo tās noslēgumā no Debesīm nāca uguns, kas aprija dedzināmo un citus upurus, un templi piepildīja Kunga godība. (Skat. 2. Laiku 7:1) Naktī Kungs parādījās Salamanam, lai pateiktu, ka viņa lūgšana ir paklausīta un visiem, kas šajā vietā pielūgs, tiks dāvāta žēlastība. Tad arī tika dots apsolījums: “Un Mana tauta, kas ir pēc Mana Vārda nosaukta, tad pazemosies un pielūgs un meklēs Manu vaigu, un atgriezīsies no saviem ļaunajiem ceļiem, tad Es viņus no debesīm uzklausīšu un piedošu viņu grēkus, un dziedināšu viņu zemi.” (2. Laiku 7:14)
Šie apsolījumi ļoti spilgti piepildījās Hiskijas reformu laikā.
Labajam iesākumam, šķīstot dievnamu, sekoja plašāka kustība, kurā piedalījās kā Israēls, tā Jūda. Dedzīgi vēlēdamies padarīt dievkalpojumus templī par patiesu svētību ļaudīm, Hiskija nolēma atdzīvināt seno ieradumu sapulcināt israēliešus, lai svinētu Pashā.
Kā nacionāli svētki Pashā nebija ievēroti jau daudzus gadus. Valsts sadalīšanās, kas bija notikusi pēc Salamana valdīšanas beigām, šo svētku svinēšanu, šķiet, padarīja neiespējamu. Tomēr briesmīgās [336] sodības, kas nāca pār desmit ciltīm, dažās sirdīs pamodināja ilgas pēc kaut kā labāka, un arī praviešu apgarotās runas atstāja savu iespaidu. Ar ķēniņa ziņnešu palīdzību ielūgums uz Pashā svētku svinēšanu Jeruzālemē izskanēja tālu un plaši, [337] jo “skrējēji devās no pilsētas uz pilsētu Efraima un Manases zemē līdz Zebulonam, bet viņi tika izsmieti un izzoboti.” Laipnā ielūguma nesējus parasti noraidīja. Nenožēlojošie bezrūpīgi novērsās, tomēr kādi, kas dedzīgi meklēja Dievu, lai skaidrāk saprastu Viņa prātu, “paklausīja un nāca uz Jeruzālemi”. (2. Laiku 30:10,11)
Jūdejā atsaucība bija vispārēja, jo pār tiem “bija Dieva roka, kas lika viņiem vienprātīgi izpildīt ķēniņa un viņa vadoņu pavēli” – pavēli, kas bija saskaņā ar praviešu atklāto Dieva gribu. (2. Laiku 30:12)
Šajā gadījumā ļaužu pulki guva ļoti lielas svētības. Pilsētas apgānītās ielas bija iztīrītas no elku altāriem, kas tur tika uzcelti Ahasa valdīšanas laikā. Pashā svētkus svinēja noteiktajā dienā, un visu nedēļu ļaudis pienesa miera upurus un iepazinās ar to, ko Dievs viņu labā bija darījis. Levīti ik dienas mācīja izprast Kunga prātu, un tie, kas savā sirdī bija gatavi meklēt Dievu, atrada piedošanu. Pielūdzēju pulkos valdīja liela līksmība; “levīti un priesteri pauda tā Kunga slavu dienu no dienas ar spēku mūzikas instrumentu pavadībā”; (2. Laiku 30:21,22) visi bija vienoti, pienesot pateicību un slavu Tam, kurš parādījis tik lielu laipnību un žēlastību.
Pashā svētkiem parasti atvēlētās septiņas dienas šoreiz pagāja tik ātri, ka pielūdzēji nolēma ziedot vēl septiņas dienas, lai pilnīgāk iepazītos ar Kunga prātu. Priesteri turpināja mācīt no bauslības grāmatas, un ļaudis ik dienas sapulcējās templī, lai pienestu slavu un pateicību. Kad lielā sanāksme tuvojās noslēgumam, kļuva redzams, ka [338] Dievs ir brīnišķīgi darbojies, lai novērstu atkāpšanos Jūdā un apturētu elku kalpošanas plūdus, kas draudēja it visu aizskalot. Praviešu svinīgie brīdinājumi nebija skanējuši veltīgi. “Un tā Jeruzālemē valdīja liels prieks, jo no Israēla ķēniņa Salamana, Dāvida dēla, laikiem tāda nebija bijis Jeruzālemē.” (2. Laiku 30:26)
Tad pienāca brīdis, kad lūdzējiem vajadzēja doties mājās. “Un priesteri un levīti cēlās un svētīja tautu, un Viņš paklausīja viņu balsis, un viņu lūgšana nonāca Viņa svētajā mājoklī – Debesīs.” (2. Laiku 30:27) Dievs pieņēma tos, kas ar salauztu sirdi nožēloja grēkus un ar noteiktu apņemšanos lūdza Viņu piedot un palīdzēt.
Atgriežoties mājās, tiem vēl bija jāveic kāds svarīgs darbs, un aktīva piedalīšanās šajā pasākumā liecināja par notikušo reformu patiesumu. Raksti ziņo: “Kad tas viss bija pabeigts, tad viss Israēls, kas bija ieradies, devās Jūdas pilsētās un nolauza elku stabus, un nocirta elku kokus, un izpostīja augstieņu svētnīcas un altārus pa visu Jūdu un Benjamīnu, kā arī Efraimu un Manasi, kamēr tādu vairs nebija. Un tad visi Israēla bērni atgriezās atpakaļ, ikviens savā īpašumā, savās pilsētās.” (2. Laiku 31:1)
