[340] Ķēniņa Hiskijas veiksmīgās valdīšanas vidū to pēkšņi skāra slimība, kas varēja beigties ar nāvi. Cilvēciskie spēki bija par vājiem, lai viņam palīdzētu. Pēdējā cerība zuda, kad atnāca pravietis Jesaja ar vēsti: “Tā saka tas Kungs: apkop savu namu, jo tu mirsi un nekļūsi vesels!” (Jes. 38:1)
Izredzes šķita pavisam tumšas, tomēr ķēniņš vēl varēja lūgt To, kurš līdz šim vienmēr bija viņa “patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā”. (Ps. 46:2) Un viņš “pagrieza savu vaigu pret sienu un pielūdza to Kungu, un sacīja: “Ak Kungs! Lūdzams piemini, ka es Tavā priekšā esmu staigājis patiesībā un no visas sirds un ka es esmu darījis to, kas Tev labi patīk!” Un Hiskija rūgti raudāja.” (2. Ķēn. 20:2,3)
Kopš Dāvida valdīšanas dienām neviens ķēniņš nebija tik daudz pūlējies Dieva valstības atjaunošanā atkrišanas un grūtību laikā kā Hiskija. Mirstošais valdnieks bija uzticīgi kalpojis [341] Dievam un stiprinājis ļaužu paļaušanos uz Jehovu kā viņu Visaugstāko Valdnieku. Un tagad viņš, līdzīgi Dāvidam, varēja lūgt:
“Lai mana lūgšana nonāk Tavā priekšā,
Uzklausi manu karsto lūgšanos!
Jo mana dvēsele ir bēdu un ciešanu pilna,
Un mana dzīvība tuvojas pazemei.”
(Ps. 88:3,4)
“Jo Tu esi mana cerība, Kungs,
Mana drošība no pašas manas jaunības.
Nepamet mani vecuma dienās,
Neatstāj mani, kad spēks man zūd!”
“Dievs, neesi tālu no manis!
Mans Dievs, steidzies man palīgā!”
“Dievs, neatstāj mani, kamēr es būšu Tava elkoņa
Lielo veikumu zināmu darījis nākamām paaudzēm
Un Tavu stiprumu bērnu bērniem.”
(Ps. 71:5,6,9,12,18)
Viņš, “kura žēlsirdībai vēl nav
pienācis gals” (Jer. r. dz. 3:22), dzirdēja sava kalpa lūgšanu. “Un, kad
Jesaja vēl nebija izgājis ne pusceļa caur pilsētu, tad tā Kunga vārds
nāca pār viņu un sacīja: “Griezies atpakaļ un saki Hiskijam, Manas
tautas vadonim: tā saka tas Kungs, tava ciltstēva Dāvida Dievs: Es esmu
tavu lūgšanu uzklausījis, un Es esmu redzējis tavas asaras; redzi, Es
tevi izdziedināšu – un jau trešajā dienā tu dosies augšā uz tā Kunga
namu! Un Es gribu vēl pie tavām mūža dienām pielikt piecpadsmit gadus;
un tevi un šo pilsētu Es izglābšu no Asīrijas ķēniņa rokas, un Es
pasargāšu šo pilsētu sevis labad un sava kalpa Dāvida labad.” (2. Ķēn.
20:4-6)
Pravietis labprāt atgriezās ar iedrošinājuma un cerības vārdiem. Norādīdams, ka slimajai vietai jāuzliek vīģu komprese, Jesaja ķēniņam pavēstīja par Dieva žēlastību un aizsardzību. [342]
Kā Mozus Midiānas zemē, kā Gideons Debesu vēstneša klātbūtnē, kā Elīsa pirms viņa meistara pacelšanās Debesīs, tā Hiskija lūdza kādu zīmi, ka šī vēsts ir no Dieva. “Kāda ir tā zīme, ka tas Kungs darīs mani veselu un ka es varēšu iet trešajā dienā augšup tā Kunga namā?” Tad Jesaja atbildēja: “Šī būs tā zīme tev no tā Kunga, ka tas Kungs šo lietu darīs, ko Viņš ir apsolījis: vai ēnai būs iet desmit pakāpienus uz priekšu vai atkāpties desmit pakāpienus atpakaļ?”
“Tad Hiskija atbildēja: “Tas ir ēnai par vieglu – iet desmit pakāpienus uz priekšu; nē, lai ēna atkāpjas desmit pakāpienus atpakaļ!”
Vienīgi ar tiešu Dieva iejaukšanos ēna saules pulkstenī varēja griezties desmit kāpienus atpakaļ, un tā bija zīme Hiskijam, ka Kungs viņa lūgšanu ir paklausījis. Tādēļ “pravietis Jesaja piesauca to Kungu un Viņš lika ēnai atkāpties desmit pakāpienus atpakaļ pa tiem pašiem pakāpieniem, pa kuriem tā pēc Ahasa saules pulksteņa bija gājusi uz priekšu.” (2. Ķēn. 20:8-11)
Atguvis kāroto veselību, Jūdas valdnieks dziesmā atzina Jehovas žēlastību un solīja savas atlikušās dienas veltīt labprātīgai kalpošanai ķēniņu Ķēniņam. Viņa pateicība par tam parādīto Dieva žēlastību var iedvesmot visus, kas ilgojas savu dzīvi ziedot Radītājam par godu.
“Es sacīju: pašos spēka gados man jānokāpj elles vārtos,
Nolaupīti ir man vēl piederošie dzīves gadi.
Es sacīju: es neredzēšu vairs to Kungu dzīvo zemē,
Es neredzēšu nevienu dzīvu cilvēku apakšzemes valsts iedzīvotāju vidū.
Mans mājoklis ir noplēsts un aiziet no manis kā ganu telts.
Es satinu savu dzīvību kā audējs savu audumu.
Viņš mani nogriež kā izaustu audumu,
Kas satinies ap riestavu.
Pirms diena izbeidzas naktī,
Tu man dari galu.
Ja es nomierinu savu sirdi līdz rītam,
Viņš salauž visus manus kaulus kā lauva;
Pirms diena pārvēršas vakarā un naktī,
Tu man dari galu.
Es kliedzu kā bezdelīga, kā dzērve, es ūboju kā balodis;
Manas acis raudzījās ilgodamās uz augšu.
Ak Kungs, man ir bail! Palīdzi man!
Ko lai es saku? Ko Viņš man apsolījis, to Viņš piepildīja.
Es staigāšu mierā visās savās mūža dienās pēc tādām
Savas dvēseles skumjām.
vAk Kungs! No tā cilvēks dzīvo, un tas ir manas gara dzīves saturs.
Tu mani atspirdzināsi un mani uzturēsi dzīvu!
Tiešām, rūgtās ciešanas man nākušas par svētību,
Tu pasargāji manu dvēseli un turēji to tālu no iznīcības
Un nāves bedres, jo visiem maniem grēkiem Tu esi
Licis palikt Tev tālu aiz muguras.
Ne jau apakšzeme slavē tevi, ne jau nāve teic Tavu slavu,
Un ne tie, kas apgūlušies kapa tumsā,
Cer uz tavu patiesību.
Nē! Bet dzīvie, jā, dzīvie slavē tevi tā, kā es šodien:
Tēvs pasludina bērniem tavu patiesību.
Tas Kungs ir bijis gatavs un žēlīgs man palīdzēt.
Mēs skandināsim savas dziesmas tā Kunga namā,
Kamēr vien dzīvosim.” [344]
(Jes. 38:9-20)
Auglīgajās Tigras un Eifratas upju ielejās
dzīvoja sena tauta, kam, lai gan tā tajā laikā vēl bija pakļauta
Asīrijai, nākotnē bija lemts pārvaldīt pasauli. Šajā tautā atradās gudri
vīri, kas daudz uzmanības veltīja astronomijai, un, ievērojuši, ka
saules pulkstenī ēna slīd atpakaļ par desmit pakāpieniem, tie ļoti
izbrīnījās. Uzzinot, ka šis brīnums dots kā zīme Jūdas valdniekam, ka
Debesu Dievs tam piešķīris jaunu dzīvības laiku, viņu ķēniņš,
Merodah-Baladans, sūtīja pie Hiskijas vēstnešus, kuru uzdevums bija
apsveikt Hiskiju ar izveseļošanos un, ja iespējams, uzzināt kaut ko
vairāk par to Dievu, kurš spēj darīt tik lielu brīnumu.
Šis tālās zemes valdnieka sūtņu apciemojums Hiskijam pavēra izdevību paaugstināt dzīvo Dievu. Ak, kāda iespēja viņam tagad bija pastāstīt par Dievu, kurš uztur visas radītās lietas un kura labvēlība ir saudzējusi arī viņa dzīvību, kad visas citas cerības bija zudušas! Cik svarīgas pārmaiņas varētu notikt, ja šie Kaldeju līdzenuma patiesības meklētāji būtu vadīti atzīt dzīvā Radītāja virsvaldību!
Bet Hiskijas sirdī iezagās lepnība un lielība, un, lai sevi izceltu, viņš mantkārīgajām acīm parādīja bagātības, ar kurām Dievs bija apveltījis savus ļaudis. [345] Ķēniņš “rādīja sūtņiem savu dārgumu glabātavās sudrabu un zeltu, smalkas smaržu vielas, dārgo eļļu, visu savu ieroču namu, visas savas mantas, kas atradās glabātavās. Nekā nebija viņa pilī un viņa valstī, ko viņš tiem nebūtu rādījis.” (Jes. 39:2) Viņš tā rīkojās, nevis lai pagodinātu Dievu, bet gan lai svešu zemju lielkungu acīs paaugstinātu pats sevi. Ķēniņš nemaz neapdomāja, ka šie spēcīgās tautas pārstāvji savā sirdī nebīstas un nemīl Dievu un cik neprātīgi [346] ir tiem atklāti izrādīt valsts laicīgās bagātības.
Šo vēstnešu apciemojums pārbaudīja Hiskijas pateicību un nodošanos. Svētie Raksti saka: “Pie Bābeles valdnieku sūtņiem, kas bija atsūtīti pie viņa, lai izjautātu par to brīnumaino parādību, kas tad zemē bija notikusi, Dievs viņu atstāja vienu, lai to pārbaudītu un tādējādi izzinātu, kas viņa sirdī.” (2. Laiku 32:31) Ja Hiskija doto izdevību būtu izlietojis, lai liecinātu par Israēla Dieva spēku, laipnību un līdzcietību, tad sūtņu ziņojums atgriežoties kļūtu par tumsu caururbjošu gaismu. Bet viņš Kunga Cebaota vietā pagodināja sevi. “Hiskija nemācēja pateikties par to, kas viņam bija labi darīts, jo viņa sirds kļuva augstprātīga.” (2. Laiku 32:25)
Ak, cik bēdīgas sekas bija šai rīcībai! Jesajam atklāja, ka, atgriežoties savā zemē, sūtņi aiznesa vēstis par redzēto laicīgo labklājību, un Bābeles ķēniņš ar saviem padomdevējiem sāka plānot, kā savu zemi padarīt bagātāku ar Jeruzālemes dārgajām mantām. Hiskija ļoti apgrēkojās; “tādēļ arī nāca bargas dusmas gan pār viņu, gan pār Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājiem”. (2. Laiku 32:25)
“Tad pravietis Jesaja gāja pie ķēniņa Hiskijas un tam jautāja: Ko tev teica šie vīri, un no kurienes tie nākuši?” Hiskija atbildēja: “Tie atnākuši no tālas zemes, no Bābeles.” Tad viņš jautāja: “Ko tie redzēja tavā pilī?” Hiskija teica: “Tie redzēja visu, kas ir manā pilī. Es tiem rādīju visu, kas ir manās dārgumu glabātavās.”
“Tad Jesaja teica Hiskijam: “Klausies tā Kunga Cebaota vārdu: Redzi, nāks dienas, kad visu, kas tavā pilī un ko tavi tēvi krājuši līdz šai dienai, aizvedīs uz Bābeli un nekā neatstās, tā saka Kungs. Un dažus no taviem miesīgiem dēliem, kas tev piedzims, paņems, lai viņi kalpotu kā galminieki Bābeles ķēniņa pilī.”
“Tad Hiskija atbildēja Jesajam: “Labs ir tā Kunga vārds, ko tu man sacīji!” (Jes. 39:3-8)
Sirdsapziņas pārliecināts, “Hiskija pazemojās savā garā – viņš un visi Jeruzālemes iedzīvotāji, un tāpēc pār viņiem nenāca tā Kunga bardzība, kamēr Hiskija dzīvoja”. (2. Laiku 32:26) Tomēr ļaunā sēkla bija izsēta. Savā laikā tai vajadzēja uzdīgt un nest pļauju – postu un nelaimi. Atlikušie gadi Jūdas ķēniņam bija visai veiksmīgi, jo viņš nelokāmi apņēmās izlabot pagātnes kļūdu un dot godu tā Dieva vārdam, kuram viņš kalpoja. Bet viņa ticība tika nopietni pārbaudīta un tam bija jāiemācās, ka, vienīgi pilnībā paļaujoties uz Jehovu, viņš var cerēt gūt uzvaru pār tumsības spēkiem, kas sazvērējušies, lai izdeldētu viņa ļaudis.
