[349] Drūmajā tautas nelaimes dienā, kad Asīrijas karapulki pārpludināja Jūdeju un šķita neiespējami pasargāt Jeruzālemi no galīgas izpostīšanas, Hiskija sapulcināja savas valsts spēkus un iedrošināja pretoties pagānu apspiedējiem, uzticoties Jehovas varai tos izglābt. “Esiet drosmīgi un stipri! Nebīstieties un neesiet izbijušies nedz Asīrijas ķēniņa, nedz visu to lielo karapulku priekšā, kas nāk līdz ar viņu! Kopā ar mums ir kāds stiprāks, kāda nav pie viņa. Ar viņu ir miesas elkonis, bet ar mums ir tas Kungs, mūsu Dievs, kam nodoms ir mums palīdzēt un izcīnīt mūsu karus!” (2. Laiku 32: 7,8)
Ne jau bez iemesla Hiskija tik droši runāja par cīņas iznākumu. Lielīgajai Asīrijai, ko Dievs zināmu laiku lietoja par savu dusmu rīksti (skat. Jes. 10:5), lai sodītu tautas, nebija lemts valdīt mūžīgi. “Nebīstieties no Asura”, tā pirms dažiem gadiem Jesaja ar Kunga vēsti bija griezies pie tiem, kas dzīvoja Ciānā; [350] “jo ir atlicis tikai mazs brīdis”, un “tas Kungs Cebaots pacels rīksti pret viņu, kā Viņš sita Midiānu pie Oreba kalna, un izstieps savu vēzdu pār jūru kā citkārt pār Ēģipti. Tanī dienā novelsies viņa, Asura, nasta no taviem kamiešiem un noslīdēs viņa jūgs no tava kakla; tas sabruks aiz viņa treknuma”. (Jes. 10:24-27)
Citā pravietiskā paziņojumā, kas tika dots “gadā, kad nomira Ahass”, pravietis bija teicis: “Tas Kungs Cebaots ir zvērējis, sacīdams: “Tiešām, kā Es esmu nodomājis, tā tas notiks, un kā Es esmu nolēmis, tā tas piepildīsies. Es satriekšu Asuru savā zemē, Es to samīšu kalnos, lai tie top atsvabināti no viņa jūga un viņa nasta top noņemta no viņu kamiešiem.” Šis lēmums ir pieņemts par visu zemi, tā ir tā roka, kas izstiepta pār visām tautām. Jo, kad tas Kungs Cebaots ko nolēmis, kas to var grozīt? Un, kad Viņa roka izstiepta, kas to var pavērst citādāk?” (Jes. 14:28,24-27)
Apspiedēju varai reiz bija jālūst. Ahasa slēgtā līguma dēļ Hiskija savas valdīšanas sākumā vēl turpināja maksāt Asīrijai nodevas, bet jau pa to laiku ķēniņš apspriedās “ar lielkungiem un saviem varoņiem” un darīja visu iespējamo, lai nostiprinātu valsts aizsardzību. Ar dažādiem pasākumiem viņš panāca, ka Jeruzāleme tika bagātīgi apgādāta ar ūdeni, kamēr ārpus pilsētas ūdens trūka. “Viņš ar drosmi stājās pie darba un uzcēla visu noplēsto mūri un paaugstināja nocietinājumu torņus. No ārpuses viņš uzcēla [351] vēl otru mūri, un nostiprināja un nocietināja Millu Dāvida pilsētā un lika darināt daudz ieroču un lielo vairogu. Un viņš iecēla karapulkiem drosmīgus karavadoņus (..),” (2. Laiku 32: 5,6) tādā veidā neatstājot novārtā neko, kas bija nepieciešams, gatavojoties aplenkumam.
Kad Hiskija sāka valdīt pār Jūdu, asīrieši jau bija aizveduši gūstā lielu skaitu Israēla bērnu no Ziemeļu valsts; dažus gadus vēlāk, Hiskijam turpinot nostiprināt Jeruzālemes aizsardzību, Asīrija aplenca un ieņēma Samariju un izkaisīja desmit ciltis daudzās savas valsts provincēs. Jūdas valsts robeža bija tikai dažu jūdžu attālumā, un Jeruzālemi no tās šķīra nepilnas 50 jūdzes, tāpēc bagātais laupījums, ko varēja iegūt dievnamā, ienaidnieku kārdināja atgriezties.
Bet Jūdas ķēniņš bija apņēmies sagatavoties, lai varētu ienaidniekam pretoties. Paveicis visu, ko spēj cilvēciskā atjautība un spēks, viņš tagad sapulcināja savus karavīrus un tos iedrošināja: “Ar mums ir tas Kungs, mūsu Dievs, kam nodoms ir mums palīdzēt un izcīnīt mūsu karus.” (2. Laiku 32:8)
Nekas tā neiedvesmo ticību kā tās vingrināšana. Jūdas ķēniņš bija sagatavojies uz varbūtējo vētru; un tagad, paļaudamies, ka pravietojums pret asīriešiem piepildīsies, viņš sevi uzticēja Dievam. –“Un tauta paļāvās uz Jūdas ķēniņa Hiskijas vārdiem.” Lai Asīrijas karapulki nāk! Kas par to, ka tie ir uzvarējuši citas lielākas tautas un arī Samariju Israēlā! [352] Kas par to, ka tie tagad izvērš savus spēkus pret Jūdu! Lai jau viņi lielās: “Tā kā Mana roka aizsniegusi elka dievu valstis, kuru elki bija pārāki par Jeruzālemes un Samarijas dievekļiem, – vai tad Es lai nedaru Jeruzālemei un tās dievekļiem tāpat, kā Es darīju Samarijai un tās dievu tēliem?” (Jes. 10:10,11) Jūdam nav jābaiļojas, jo tas paļaujas uz Jehovu!
Ilgi nojaustā krīze beidzot pienāca. Gūdami uzvaru pēc uzvaras, Asīrijas karapulki ieradās Jūdejā. Pārliecināti par panākumiem, tās vadoņi savus spēkus sadalīja divās armijās. Vienai no tām bija jādodas uz dienvidiem pretī ēģiptiešiem, otrai – jāaplenc Jeruzāleme.
Jūdas valsts varēja cerēt vienīgi uz Dievu. Iespēja saņemt palīdzību no Ēģiptes bija nogriezta, un tuvumā nebija nevienas citas tautas, kas varētu sniegt draudzīgu roku.
Asīrijas virsnieki, pārliecināti par savu labi apmācīto karapulku stiprumu, ieradās uz sarunām ar Jūdas lielkungiem, nekaunīgi pieprasot pilsētas padošanos. Šo prasību pavadīja pret ebreju Dievu vērsti zaimi. Israēla un Jūdas atkāpšanās un vājuma dēļ Kunga Vārds tautu starpā tad vairs netika cienīts, bet to pastāvīgi apsmēja.
“Un Rabsaks tiem sacīja: sakiet tā Hiskijam: tā saka lielais ķēniņš, proti, Asīrijas ķēniņš; kas tas tev par tādu patvērumu, uz kuru tu paļaujies! Vai tu domā, ka lūpu vārdi vien ir padoms un spēka avots arī karam? Un tagad – uz ko tad tu tik stipri ceri, ka tu esi pret mani sacēlies?” (2. Ķēn. 18:19,20) [353]
Virsnieki sarunājās ārpus pilsētas vārtiem, bet tos varēja dzirdēt kareivji uz mūriem, un, kad Asīrijas ķēniņa pārstāvji visai skaļi izteica savus priekšlikumus Jūdas lielkungiem, tos lūdza labāk runāt sīriski, nevis ebreju valodā, lai uz mūriem esošie ļaudis nevarētu sekot sarunu gaitai. Izsmiedams šo ierosinājumu, Rabsaks savu balsi tikai vēl paaugstināja un, turpinot ebreju valodā, sacīja:
“Uzklausiet lielā ķēniņa, Asīrijas ķēniņa, vārdus! Tā saka jums ķēniņš: lai Hiskija jūs nepieviļ, jo viņš nevar jūs glābt! Un lai Hiskija jūs nemierina ar Dievu to Kungu, kad viņš saka: Tas Kungs droši vien mūs izglābs, mūsu pilsēta nekritīs Asīrijas ķēniņa rokās!
Neklausieties uz Hiskiju! Jo tā saka Asīrijas ķēniņš: slēdziet mieru ar mani un uzticieties man! Tad ikviens ēdīs no sava vīna koka un no sava vīģes koka, un ikviens dzers ūdeni no savas akas, kamēr es nākšu un vedīšu jūs zemē, kas tāda pati kā jūsējā, labības un vīna pilna, zemē, kas maizes un vīna dārzu pilna (..).
Lai Hiskija jūs nepieviļ! (..) Vai tad kāds no citu tautu dieviem ir savu zemi izglābis no Asīrijas ķēniņa rokas? Kur ir Hamatas un Arpadas dievi? Kur ir Sefarvajima dievs? Vai tie Samariju izglāba no manas rokas? [354] Kur ir kāds no šo zemju dieviem, kas savu zemi būtu izglābis no manas rokas? Kā tad Dievs tas Kungs lai izglābtu Jeruzālemi no manas varas?” (Jes. 36:13-20)
Uz šiem dzēlīgajiem izteicieniem Jūdas bērni neatbildēja neviena vārda. Sarunas beidza. Jūdas pārstāvji atgriezās pie Hiskijas “ar saplēstām drēbēm un atstāstīja viņam, ko Rabsaks teicis.” (Jes. 36:21,22) Dzirdējis par šiem zaimojošajiem izaicinājumiem, arī ķēniņš “saplēsa savas drēbes un apvilka maisu, un gāja Kunga namā”. (2. Ķēn. 19:1)
Tika aizsūtīts vēstnesis pie Jesajas, lai to informētu par sarunu iznākumu. “Šī diena ir bēdu, soda un nievājuma diena,” skanēja ķēniņa sniegtā vēsts. “Bet varbūt Tas Kungs, tavs Dievs, būs dzirdējis visus Rabsaka vārdus, ko viņa kungs, Asīrijas ķēniņš, ir sūtījis, lai tas zaimotu dzīvo Dievu, un sauks to pie atbildības šo vārdu dēļ, kurus Viņš pats, tas Kungs, tavs Dievs, ir dzirdējis? Tādēļ celies un aizlūdz par pārējiem, kas vēl palikuši!” (2. Ķēn. 19:3,4)
“Gan ķēniņš Hiskija, gan pravietis Jesaja, Amoca dēls, lūdza Dievu par šo notikumu un vērsa pret debesīm savus saucienus.” (2. Laiku 32:20)
Un Dievs atbildēja savu kalpu lūgšanas. Jesajam tika dota vēsts, lai to paziņotu Hiskijam: “Tā saka tas Kungs, nebīsties no tiem vārdiem, kurus tu esi dzirdējis, ar ko Asīrijas ķēniņa kalpi Mani ir zaimojuši! Redzi, Es tam došu tādu garu, ka tas dzirdēs baumas un atgriezīsies atpakaļ savā zemē, un Es likšu viņam krist no zobena pašam savā zemē!” (2. Ķēn. 19:6,7)
Beiguši sarunu ar Jūdas virsniekiem, asīriešu pārstāvji [355] sazinājās tieši ar savu ķēniņu, kas atradās pie tās armijas daļas, kas bija devušies pretī ēģiptiešiem. Uzklausījis ziņojumu, Sanheribs “rakstīja vēstuli ar nolūku, lai nopeltu un nonicinātu to Kungu, Israēla Dievu, sacīdams: “Tāpat kā pasaules tautu dievi nav spējuši izglābt savas tautas no manas rokas, tā Hiskijas Dievs neizglābs savu tautu no manas rokas!” (2. Laiku 32:17)
Lielīgos draudus pavadīja vēsts: “Lai tevi tikai nepieviļ tavs Dievs, uz kuru tu tik stipri paļaujies, sacīdams: Jeruzāleme netiks nodota Asīrijas ķēniņa rokā! Tu taču pats esi dzirdējis, ko Asīrijas ķēniņi ir darījuši visām zemēm, tās izdeldēdami, un tu vēl domā, ka tu tiksi izglābts? Vai tad tos izglāba citu tautu dievi, kurus mani tēvi ir iznīcinājuši: Gozanu, Haranu, Recefu un Ēdenes pēcnācējus, kuri bija Tel-Asarā? Kur ir Hamatas ķēniņš, un kur ir Arpadas ķēniņš, un kur ir Lairas un Sefarvajimas ķēniņš, kur ir palicis Henas un Ivas ķēniņš?” (2. Ķēn. 19:10-13)
Saņēmis šo dzēlīgo vēstuli, Jūdas ķēniņš gāja dievnamā un “izplēta to tā Kunga priekšā”, (2. Ķēn. 19:14) stiprā ticībā lūdzot pēc Debesu palīdzības, lai tautas virs zemes dabūtu zināt, ka ebreju Dievs vēl dzīvo un valda. Uz spēles bija likts Jehovas gods, un vienīgi Viņš varēja glābt.
