[367] Savas darbības laikā Jesaja sniedza skaidru liecību attiecībā uz Dieva nolūku ar pagāniem. Arī citi pravieši runāja par dievišķo plānu, tomēr ne vienmēr viņu vārdus saprata. Jesajam bija uzticēts ļoti atklāti pateikt jūdiem patiesību, ka pie Dieva Israēla jātiek pieskaitītiem daudziem, kas pēc miesas nav Ābrahāma pēcnācēji. Šī mācība nesaskanēja ar tā laika teoloģiju, tomēr Jesaja droši sludināja viņam no Dieva uzticētās vēstis un nesa cerību daudzām ilgu pilnām sirdīm, kas slāpa pēc Ābrahāma sēklai apsolītajām garīgajām svētībām.
Pagānu apustulis vēstulē ticīgajiem Romā pievērš uzmanību šai Jesajas mācību raksturīgajai iezīmei. Pāvils raksta: “Bet Jesaja visai pārdroši saka: Es devos pazīstams tādiem, kas mani nemeklēja, un atklāju sevi tādiem, kas pēc manis nevaicāja.” (Rom. 10:20)
Israēlieši visai bieži šķita nespējīgi vai nelabprātīgi saprast Dieva nolūku ar pagāniem. Tomēr tieši šī mērķa dēļ [368] viņi kļuva par īpašiem ļaudīm un starp Zemes tautām tika izveidoti kā neatkarīga nācija. Viņu tēvs Ābrahāms, kuram vispirms uzticēja apsolījuma derību, tika aicināts atstāt savas mājas un radus un doties prom uz svešiem reģioniem, lai kļūtu par gaismas nesēju pagāniem. Lai gan apsolījumā bija teikts, ka viņa pēcnācēji būs kā smiltis jūrmalā, tomēr ne jau savtīgiem nolūkiem viņu izredzēja par tēvu tik lielai tautai Kānaānas zemē. Slēdzot derību ar Ābrahāmu, Dievs tajā ietvēra visus Zemes iedzīvotājus. “Es tevi darīšu par lielu tautu,” teica Jehova, ”Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es svētīšu, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” (1. Moz. 12:2,3)
Atjaunojot derību īsi pirms Īzāka dzimšanas, atkal tika skaidri izcelts Dieva nolūks attiecībā uz visu cilvēci. Par apsolīšanas bērnu Kungs sacīja, ka “Viņā tiks svētītas visas zemes tautas”. (1. Moz. 18:18). Un arī vēlāk Debesu viesis no jauna paziņoja: “Tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, tāpēc ka tu esi paklausījis Manai balsij.” (1. Moz. 22:18)
Šie visu aptverošie derības vārdi bija pazīstami Ābrahāma bērniem un bērnu bērniem. Israēla ļaudis atbrīvoja no Ēģiptes verdzības, lai tie būtu tautām par svētību un lai Dieva Vārds kļūtu zināms “pa visu zemes virsu”. (2. Moz. 9:16) Paklausot Kunga prasībām, tie būtu daudz pārāki par citiem gudrībā un saprašanā; bet šo pārākumu varēja sasniegt un paturēt vienīgi piepildot Dieva nodomu attiecībā uz visām zemes tautām.
[369] Brīnišķīgā palīdzība Israēla atbrīvošanā no Ēģiptes verdzības un Apsolītās zemes ieņemšanā lika daudziem pagāniem uzskatīt Israēla Dievu par Visaugstāko Valdnieku. Tas jau iepriekš bija pateikts pravietojumā: “Un ēģiptieši atzīs, ka Es esmu tas Kungs, ka Es izstiepju savu roku pār Ēģipti un ka Es izvedu Israēla bērnus no viņu vidus.” (2. Moz. 7:5) Pat lepnais faraons bija spiests atzīt Jehovas varu. “Celieties un ejiet,” viņš steidzināja Mozu un Āronu,” un kalpojiet tam Kungam, kā jūs to gribējāt. (..) ejiet, un svētījiet arī mani.” (2. Moz. 12:31,32)
Uz priekšu ejošie Israēla pulki pārliecinājās, ka ebreju Dieva varenie darbi pagāniem jau bija zināmi pirms viņu ierašanās un ka daži no tiem Kungu atzina par vienīgo patieso Dievu. Samaitātajā Jērikā kāda pagāniete liecināja: “Tas Kungs, jūsu Dievs, ir Dievs augšā debesīs un pār zemi, kas ir apakšā zem tām.” (Jozuas 2:11) Jehovas atzīšana sniedza viņai glābšanu. Ticībā “Rahaba negāja bojā līdz ar neticīgajiem”. (Ebr. 11:31) Viņas atgriešanās nebija vienīgais gadījums, kad Dievs parādīja žēlastību elku kalpiem, kas atzina Viņa dievišķo varu. Zemes vidienē liels ļaužu pulks – gibeonieši atteicās no pagānisma un savienojās ar Israēlu, līdz ar to gūdami dalību pie Derības svētībām.
Dievs neatzīst nekādu tautību, rasu vai šķiru sadalījumu, jo Viņš ir visas cilvēces Radītājs. Ar radīšanu un atpestīšanu visi cilvēki ir iekļauti vienā ģimenē. [370] Kristus nāca, lai noārdītu ikkatru šķirošo sienu un atvērtu ikvienu nodalījumu tempļa pagalmos, lai katra dvēsele varētu brīvi pieiet pie Dieva. Viņa mīlestība ir tik plaša, dziļa un pāri plūstoša, ka iespiežas it visur. Tā atbrīvo sātana iespaida piekrāptos ļaudis un nostāda tos Dieva troņa tuvumā, ko apņem apsolījumu varavīksne. Kristū vairs nepastāv atsevišķi ne jūds, ne grieķis, ne kalps, ne svabadais.
Tomēr pēc tam, kad Israēls bija ieņēmis Apsolīto zemi, tas gandrīz pilnīgi aizmirsa Jehovas laipno nodomu par pagānu glābšanu, un Kungam savs plāns bija jāpaziņo no jauna. “Lai to Kungu piemin un pie Viņa atgriežas visas zemes malas,” Gara iedvesmots, dziedāja Dāvids. “Tautu tautas lai zemojas Viņa priekšā un lai Viņu pielūdz”. “Dižciltīgie nāks no Ēģiptes, Kuša zeme steigsies izstiept savas pilnās rokas Dievam pretim.” “Lai taču tautas bītos tā Kunga Vārdu un visi ķēniņi virs zemes Tavu godību!”
“Lai tas top uzrakstīts nākamām audzēm, lai arī tās tautas, kas vēl celsies, slavē to Kungu! Jo Viņš skatās no savas svētnīcas, tas Kungs raugās no debesīm uz zemi, lai dziedētu cietumnieku nopūtas un atsvabinātu nāvei nolemtos, lai ļaudis sludina Ciānā tā Kunga Vārdu un Jeruzālemē Viņa slavu, kad tautas pulcēsies kopā, valstis sanāks kalpot tam Kungam.” (Ps.22:28; 68:32; 102:16,19-23)
Ja Israēls būtu pildījis doto uzdevumu, tad visas pasaules tautas varētu baudīt kopējas svētības. Bet to sirdis, [371] kuriem bija uzticēta glābjošā patiesības atziņa, palika nejūtīgas pret citu vajadzībām. Aizmirsuši Dieva nolūku, tie pagānus uzskatīja par tādiem, kas atrodas ārpus Viņa žēlastības robežām. Atturot patiesības gaismu, virsroku ņēma tumsa. Tautas pārklāja neziņas plīvurs; Dieva mīlestību gandrīz nepazina; visapkārt zēla maldi un māņticība.
Tādas, lūk, perspektīvas apsveica Jesaju, kad tas tika aicināts par pravieti. Tomēr viņš nekļuva mazdūšīgs, jo viņa ausīs vēl skanēja ap Dieva troni stāvošo eņģeļu koru līksmā dziesma: “Visa zeme ir pilna Viņa godības!” (Jes. 6:3) Pravieša ticība tika stiprināta ar atklāsmēm par Dieva draudzes krāšņām uzvarām, kad zeme būs “tā Kunga atziņu pilna kā jūras dziļumi”. (Jes. 11:9) “Tam ārējās čaulas plīvuram, kurā tērptas visas tautas, un tai segai, kas pārklāta pār visām segām”, beidzot būs jāizzūd. (Jes. 25:7) Dieva Garu izlies pār visu miesu. Tos, kas alkst un slāpst pēc taisnības, pieskaitīs pie Dieva Israēla. “Tie zaļos kā zāle, kā vītoli pie ūdens upēm,” sacīja pravietis. “Šis sacīs: es piederu tam Kungam; kāds cits sauksies Jēkaba vārdā, vēl kāds trešais ar savu roku pierakstīsies kā piederīgs tam Kungam un ar godu nēsās Israēla vārdu.” (Jes. 44:4,5)
Pravietim tika dota atklāsme par Dieva labo nodomu, izkaisot nepaklausīgo Jūdu starp zemes tautām. “Tādēļ Manai tautai jāmācās pazīt Manu Vārdu, un tāpēc tanī dienā tai būs jāatzīst, ka Es esmu tas, kas saka: šeit Es esmu!” (Jes. 52:6) [372] Ne tikai viņiem pašiem bija nepieciešams apgūt paklausības un uzticības mācību, bet, atrodoties svešumā, tiem arī citus vajadzēja iepazīstināt ar dzīvo Dievu. Daudzi svešu tautu dēli tādā veidā Viņu iemīlētu kā savu Radītāju un Pestītāju; tie sāktu ievērot Kunga svēto Sabatu kā Viņa radīšanas spēka piemiņu; un, kad Viņš atsegtu “savu svēto elkoni visu tautu acu priekšā”, lai savus ļaudis atbrīvotu no gūsta, “ visi zemes gali” redzētu “mūsu Dieva palīdzību”. (Jes. 52:10) Daudzi atgrieztie pagāni vēlētos visā pilnībā pievienoties Israēlam, lai kopā ar to ceļotu atpakaļ uz Jūdeju. Neviens no tiem nesacītu: “Kungs droši vien mani izslēgs no savas tautas vidus” (Jes. 53:6), jo pravietis Dieva vārdā bija paziņojis, ka tie, kas nodosies Kungam un ievēros Viņa baušļus, tiks pieskaitīti garīgajam Israēlam – Viņa draudzei zemes virsū.
“Bet svešiniekus, kas turas pie tā Kunga, kas kalpo Viņam un mīl Viņa Vārdu, lai būtu Viņa kalpi, kas stingri ievēro Sabatu un tur Manu derību, tos Es vadīšu savā svētajā kalnā un iepriecināšu savā lūgšanas namā; viņu dedzināmie upuri un kaujamie upuri uz Mana altāra būs Man patīkami, jo Mans nams būs lūgšanas nams visām tautām.” Tā saka Dievs tas Kungs, kas pulcina Israēla izklīdinātos. “Es pievienošu vēl vairāk tiem, kas jau ir sapulcināti.” (Jes. 56:6-8) [373]
Pravietim ļāva ieskatīties nākotnē, vairākus gadsimtus uz priekšu – uz apsolītā Mesijas atnākšanas laiku. Sākumā viņš redzēja vienīgi ciešanas, “bēdas un tumsu”. (Jes. 8:22) Daudzus, kas slāpa pēc patiesības gaismas, viltus mācītāji bija noveduši mulsinošos filozofijas labirintos un spiritismā. Citi paļāvās uz ārējo dievbijību, bet patiesa svētuma viņu ikdienas dzīvē nebija. Skats šķita bez cerības, bet drīz tas mainījās, un pravieša acis varēja vērot brīnišķu atklāsmi. Viņš redzēja uzlecam Taisnības Sauli ar dziedināšanu zem Tās spārniem. Pārsteigts un sajūsmināts, tas izsaucās: “Bet tumsa nepaliks ap tiem, kam tagad bailes un bēdas. Kā agrākos laikos Viņš apkaunoja Zebulona zemi un Naftaļa zemi, tā vēlākā laikā Viņš cels godā piejūras ceļu, Aizjordānu, citu tautu Galileju. Tauta, kas staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu. Pār tiem, kas dzīvo nāves ēnas zemē, atmirdzēs gaisma.” (Jes. 8:23; 9:1)
Šī godības pilnā pasaules Gaisma bija nesusi pestīšanu ikvienai tautai, ciltij, mēlei un visiem ļaudīm. Pravietis dzirdēja, kā Mūžīgais Tēvs par Kristus darbu saka: “Tas ir par maz, ka Tu esi Mans kalps, lai atjaunotu Jēkaba ciltis un atvestu atpakaļ izglābtos Israēla bērnus. Nē! Es padaru tevi arī par gaismu citām tautām, ka tu būtu Manas pestīšanas nesējs līdz pasaules galam.” [374] “Es tevi paklausīju žēlastības laikā un tev palīdzēju pestīšanas dienā; Es tevi pasargāšu un celšu tevi tautai par derību, lai atjaunotu kārtību zemē, lai ikviens saņemtu savu izpostīto mantas tiesu un lai sacītu cietumniekiem: nāciet laukā! (..)” “Redzi, vieni nāks no tālienes, otri no ziemeļiem un vakariem un vēl citi no jūras un Sinimas zemes.” (Jes. 49:6,8,9,12)
