“Kungs, Israēla Dievs, Tu, kas sēdi pār ķerubiem! Tu vienīgi esi Dievs pār visām ķēniņu valstīm pasaulē, Tu esi radījis debesis un zemi! Pievērs, ak Kungs, savu ausi un klausi! Atver savas acis, ak Kungs, un redzi! Jā, un ņem vērā tos vārdus, kurus Sanheribs sūtījis, lai zaimotu dzīvo Dievu! [356] Patiesi, ak Kungs, Asīrijas ķēniņi ir izpostījuši tautas un viņu zemes, un viņu dievus metuši ugunīs, jo tie nebija dievi, bet tie bija cilvēku roku darbs, koks un akmens, tādēļ arī tie tos ir iznīcinājuši. Un tagad, Kungs, mūsu Dievs, lūdzams, izpestī mūs no viņa rokas, lai visas pasaules ķēniņu valstis atzīst, ka vienīgi tu, ak Kungs, esi Dievs!” (2. Ķēn. 19:15-19)
“Israēla Gans, klausies Tu, kas Jāzepu vadi kā avis!
Tu, kas sēdi pār ķerubiem, parādies ar spožumu!
Efraima, Benjamīna un Manases priekšā
Atmodini savu varoņu spēku un nāc mums palīgā!
Ak, Dievs Cebaot, atjauno mūs un liec savam vaigam spīdēt,
Lai mēs atspirgstam!
Ak, Kungs, Dievs Cebaot, cik ilgi Tu vēl dusmosies,
Neievērodams savas tautas lūgšanu?
Tu mūs ēdināji ar asaru maizi un dzirdināji ar asarām bez mēra,
Tu mūs esi pārvērtis par nesaskaņu iemeslu mūsu kaimiņiem,
Un mūsu ienaidnieki mūs izsmej.
Ak, Dievs Cebaot, atjauno mūs atkal un liec savam vaigam spīdēt,
Lai mēs atspirgstam!
Tu izcēli vīnakoku no Ēģiptes,
Aizdzini tautas un to iedēstīji.
Tu viņam sagatavoji augšanas telpu,
Ka tas varēja iesakņoties un piepildīja zemi.
Viņa ēna apsedza kalnus,
Un viņa zari un stīgas Dieva ciedrus.
Tas izstiepa savas vītnes līdz jūrai
Un savas atvases līdz pat Eifratas upei.
Kāpēc Tu esi noplēsis žogu ap to,
Ka visi ceļa gājēji to plūkā?
Meža cūka to izrakņā,
Un to apgrauž lauku zvēri.
Dievs, Cebaot, atgriezies jel!
Skaties no debesīm un redzi!
Uzlūko šo vīnakoku un dēstu,
Ko Tava roka ir stādījusi, atvasi, ko Tu pats esi izraudzījis!
(..) Uzturi mūs dzīvus,
Tad mēs piesauksim Tavu Vārdu. [359]
Ak Kungs, Dievs Cebaot, atjauno mūs!
Liec savam vaigam spīdēt, lai mēs atspirgstam!”
(Ps. 80.)
Hiskijas aizlūgšana par Jūdu un par viņu
Visaugstākā Valdnieka godu bija saskaņā ar Dieva prātu. Tempļa
iesvētīšanas brīdī Salamans bija lūdzis, lai Dievs “apsvērtu (..) to
tiesu, kāda diendienā tai (Israēla tautai) pienākas (..), lai visas
tautas virs zemes atzīst, ka tas Kungs ir Dievs un ka bez Viņa nav cita
neviena.” (1. Ķēn. 8: 59,60) It sevišķi Kungam savu palīdzību vajadzēja
sniegt tad, kad kara vai apspiešanas laikos Israēla lielkungi ies
lūgšanas namā un sauks pēc izglābšanas. (Skat. 1. Ķēn. 8:33,34)
Hiskiju neatstāja bezcerībā. Jesaja sūtīja viņam vēsti: “Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: to, ko tu lūdzi Man par Asīrijas ķēniņu Sanheribu, to es esmu dzirdējis!”
“Šis ir tas vārds, ko tas Kungs, mūsu Dievs, par viņu ir sacījis: tevi nievā, tevi apsmej jaunava, Ciānas meita, un aiz tavas muguras krata galvu Jeruzālemes meita!
Ko tu esi apsmējis, un ko tu esi zaimojis, un pret ko tu esi pacēlis savu balsi un augstprātīgi vērsis savus skatus? Pret Israēla Svēto! [360] Ar savu vēstnešu muti tu esi to Kungu apmēdījis un esi sacījis: ar saviem kara ratu pulkiem es esmu pacēlies kalnu augstienēs, līdz Libāna augstākai virsotnei; un es izcērtu viņas augstos ciedru kokus un izlasītās cipreses, un es esmu nonācis līdz pašam galam, līdz tā meža vainagam. Es uzroku un dzeru svešu zemju ūdeņus, un ar savām kāju pēdām es lieku izsīkt visām Ēģiptes Nīlas attekām!
Vai tu neesi dzirdējis? Sen Es to esmu nolēmis darīt kopš tālās pagātnes laikiem, jau senos laikos Es esmu to izdomājis, un tagad Es tam ļauju notikt, ka tu liec stipri nocietinātām pilsētām kļūt par akmeņu kaudzēm. Tāpēc viņu iedzīvotājiem nebija nekādas varas, tie iztrūcinājās un palika kaunā, tie kļuva kā tīruma zelmenis, kā zaļojošs maurs, kā zāle uz jumta un kā rūsaina labība, pirms tā nāk stiebros.
Un Es zinu gan tavu apmešanos, gan tavu iziešanu, gan atnākšanu, gan tavu trakošanu pret Mani. Tavas trakošanas dēļ pret Mani un tava lepnuma dēļ, kā tas ir nācis Manās ausīs, jā, tādēļ Es likšu savu kāsi tavās nāsīs un savus laužņus tavā mutē, un es tev likšu atgriezties atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru tu esi atnācis!” (2. Ķēn. 19:20-28)
Iekarotāju armija bija izpostījusi Jūdas zemi, bet Dievs apsolīja ļaužu vajadzības brīnišķīgi apmierināt. Hiskija saņēma vēsti: “Un lai tas būtu tev, Hiskija, par zīmi: šinī gadā ēdīs papuvē augušu un nākamajā ataugu; tikai trešajā gadā sējiet un pļaujiet, un apstādiet vīna dārzus un ēdiet tā augļus. [361] Un, kas no Jūdas dzīvs palicis, tas atlikums, tas izdos sakni kā atzaru, kas iesprausts zemē, un augļi tam aizmetīsies galotnē. Jo no Jeruzālemes izies atlikušie un no Ciānas kalna izglābušies; to darīs tā Kunga Cebaota degsme! Tāpēc tā saka tas Kungs par Asīrijas ķēniņu: viņš neienāks šinī pilsētā, un viņš neiešaus tur nevienu bultu, un viņš tai netuvosies ar lielo vairogu, un viņš neapmetīs ap to valni! Pa to pašu ceļu, pa kuru viņš atnāca, pa to viņam būs atkal atgriezties atpakaļ, bet šinī pilsētā viņš neienāks! Tāds ir tā Kunga lēmums. Jo Es aizstāvēšu šo pilsētu, lai to izglābtu sevis labad un sava kalpa Dāvida labad!” (2. Ķēn. 19:29-34)
Atbrīvošana sekoja tajā pašā naktī. “Tā Kunga eņģelis izgāja un nogalināja asīriešu nometnē simt astoņdesmit piecus tūkstošus vīru.” (2. Ķēn. 19:35)
“Visus varonīgos karavīrus, gan vadoņus, gan karapulku virsniekus” (2. Laiku 32:21) iznīcināja viens eņģelis.
Vēstis par briesmīgo sodu, kas skāris Jeruzālemes iekarošanai sūtīto armiju, drīz vien sasniedza Sanheribu, kurš vēl sargāja pieeju Jūdejai no Ēģiptes puses. Baiļu pārņemts, Asīrijas ķēniņš steidzās prom “un ar kaunu pagrieza savu vaigu uz savu paša zemi”. (2. Laiku 32:21) Pēc tam Sanheribs vairs ilgi nevaldīja. Saskaņā ar pravietojumu par valdnieka pēkšņo nāvi to noslepkavoja viņa paša tuvinieki, “un viņa dēls Esarhadons kļuva viņa vietā par ķēniņu”. (Jes. 37:38)
Tā ebreju Dievs pārspēja lepno Asīriju. Tagad apkārtējās tautās Jehovas gods bija aizstāvēts un paaugstināts. Jeruzālemes iedzīvotāju sirdi pildīja svēts prieks. Viņu nopietnās lūgšanas pēc izglābšanas bija savienotas ar grēku atzīšanu un daudz asarām. [362] Savā lielajā vajadzībā tie pilnībā paļāvās uz Dieva spēku, un Viņš tos nepameta kaunā, tāpēc dievnama pagalmos tagad skanēja svinīgas pateicības dziesmas.
“Dievs ir visu atzīts Jūdā, Israēlā Viņa Vārds ir liels,
Un Salemā bija Viņa telts, un Ciānā bija Viņa mājoklis.
Tur Viņš salauza stopu bultas, vairogu, zobenu un visādus kara piederumus.
Spožāks un varenāks esi Tu par tiem kalniem,
Kur laupījumu sakrāj.
Savā sirdī lepnie karotāji ir aplaupīti un guļ savā nāves miegā;
Visiem drošsirdīgajiem ļaudīm pagura rokas.
No Tava draudu sauciena, Jēkaba Dievs,
Krita gar zemi apstulbuši zirgi ar visiem ratiem.
Tu esi briesmīgs, un kas gan pastāvēs Tavā priekšā Tavā dusmu laikā?
No Debesīm Tu pasludināji tiesas noturēšanu;
Tad zeme iztrūkās un tapa klusa,
Kad Dievs piecēlās tiesas spriedumam,
Lai palīdzētu visiem apspiestajiem virs zemes.
Pat cilvēku bardzība kalpo Tavam godam,
Un ar visukarstām dusmām Tu apjozies.
Dodiet solījumu un pildiet to tam Kungam, savam Dievam!
Visi, kas ap Viņu, lai nes dāvanas Viņam, bijājamam Dievam.
Viņš salauž lielo kungu lepnības garu
Un iedveš bijību pasaules ķēniņiem.”
(Ps.76.)
Asīrijas lielvalsts celšanās un krišana satur bagātīgu mācību mūsdienu tautām. Svētie Raksti Asīrijas godību tās labklājības kulminācijas laikā salīdzina ar cēlu koku Dieva dārzā, kas pacēlies pāri citiem kokiem. [363]
Asīrija bija “līdzīga ciedra kokam Libānā ar skaistiem zariem, kupliem un ēnainiem, un slaidu augumu, tā ka ciedra galotne iesniedzās pašos mākoņos. (..) tā pavēnī dzīvoja daudzas tautas. Skaists tas bija savā diženumā un savu zaru kuplumā, jo tā saknēm bija ūdens papilnam. Ciedru koki Dieva dārzā to nepārspēja, cipreses tam netika līdzi ar saviem zariem, platānām nebija tādu zaru kā tam. Neviens koks Dieva dārzā nevarēja ar to mēroties skaistuma ziņā. Es to darīju tik skaistu ar tā zaru kuplumu, ka visi Ēdenes koki, kas ir Dieva dārzā, to apskauda.” (Ec. 32:3-9)
Bet Asīrijas valdnieki tā vietā, lai savas neparastās svētības izlietotu cilvēces labā, kļuva par sodības pātagu daudzām zemēm. Nežēlīgi, nedomādami par Dievu, nedz par citiem cilvēkiem, tie centās visas tautas piespiest atzīt Ninives dievu pārākumu, kurus tie godināja vairāk par Visaugstāko. Dievs pie tiem sūtīja pravieti Jonu ar biedinājuma vēsti. Tad kādu laiku tie pazemojās Kunga priekšā un meklēja piedošanu, bet drīz vien atkal atgriezās pie elku kalpošanas un turpināja pasaules iekarošanu.
Apsūdzot ļaundarus Ninivē, pravietis Nahums izsaucās:
“Bēdas tai asinskārai pilsētai,
Kas ir pārpildīta ar meliem un varas darbiem
Un kas savu laupīšanas paradumu nespēj atmest!
Klau, pātagas švīkst, riteņi aizdārd, zirgi joņo, un rati rīb!
Atauļo jātnieki ar spīdīgiem zobeniem un mirdzošiem šķēpiem.
Aiz viņiem paliek daudz nogalināto (..).
“Redzi, Es tagad tuvošos tev,” saka tas Kungs Cebaots.” [364]
(Nah. 3:1-5)
Ar nemaldīgu noteiktību Mūžīgais pārrauga tautu kontus. Kamēr žēlastība vilcinās, aicinādama atgriezties, šis konts stāv atvērts, bet, kad tas sasniedzis Dieva noteikto lielumu, tad iesākas Viņa dusmas. Konts tiek slēgts. Dievišķā pacietība izbeidzas. Žēlastība vairs par tiem neaizlūdz.
