“Tas Kungs ir lēnprātīgs dusmās, taču varens spēkā, un nesodītu Dievs neatstās nevienu. Cauri viesuļiem un vētrām ved tā Kunga ceļš; mākoņi ir putekļi zem Viņa kājām. Viņš norāj jūru un dara to sausu un izsusina visas upes; Basans un Karmels izkalst, un, kas zied un zaļo Libanonā, tas savīst. Kalni trīc Viņa priekšā un augstienes izkūst; zeme dreb Viņa vaiga priekšā un pasaule, un visi tās iedzīvotāji. Kas var pastāvēt Viņa dusmu priekšā, un kas spēj palikt sveikā Viņa barguma karstumā? Viņa dusmu kvēle liesmo kā uguns versme, un klintis sabrūk un saplaisā no tās karstuma.” (Nah. 1:3-6)
Tā notika, ka Ninive, “līksmā pilsēta, kas tik droši dzīvoja un runāja savā sirdī: es, un citas nav nevienas!—Kā tā nu ir kļuvusi par tuksnešainu klajumu, zvēriem par mitekli!” “(..) Kur nu ir veco lauvu mājoklis un mazo lauvēnu rotaļāšanās vieta, pa kuru pastaigājas lauva un lauvas māte ar saviem mazuļiem, kur šie mazuļi mita drošībā, kur neviens nedrīkstēja viņus traucēt?” (Cef. 2:15; Nah. 2:12)
Raugoties uz laiku, kad vajadzēja tikt pazemotai Asīrijas lepnībai, Cefanja par Ninivi pravietoja, ka tās “(..) vidū apmetīsies ganāmpulki un baros mitīs visādi zvēri; dumpji un eži taisīs sev naktsmītnes tās tempļu [365] stabu pamatos, dziedātāju putni dziedās gaismas ailēs, kraukļi sēdēs uz sliekšņa, jo tempļa vidū būs izputēšana; ciedru koka plāksnes būs visas norautas.” (Cef. 2:14)
Iespaidīga bija Asīrijas valsts godība un iespaidīga bija arī tās krišana. Salīdzinādams šo valsti ar cēlo ciedra koku, pravietis Ecehiēls skaidri pateica, ka Asīrija kritīs savas lepnības un nežēlības dēļ. Viņš paziņoja:
“Tādēļ tā saka Dievs tas Kungs: tāpēc ka tas tā izslējies augumā un ar savu galotni pacēlies līdz padebešiem un ka arī tā sirds uzpūtusies tā lielā augstuma dēļ, Es to nodevu kādas varenas tautas rokā, kas ar to var rīkoties pēc patikas: Es to atstūmu tā ļaunprātības dēļ. Tad sveši, kas paši briesmīgākie tautu starpā, to nocirta un aizsvieda prom: tā zari nokrita uz kalniem un visur ielejās, tie salauzti mētājās visapkārt pa gravām. Visas tautas aizgāja no šā koka pavēņa un to atstāja. Uz nogāztā koka stumbra nolaidās visādi debess putni, un visi lauku zvēri metās uz tā zariem, lai pie ūdens augušie koki nelepojas ar savu lielo augumu un necenšas sniegties ar savu galotni līdz mākoņiem, un lielie to starpā, kas apgādāti ar ūdeni, lai nedižojas ar savu lielumu (..).
Tā saka tas Kungs: tanī dienā, kad tas nogrima pazemē, Es liku apakšzemes ūdens plūsmai tērpties sērās, (..) visi lauka koki nokalta. Tā kritiena dunoņā Es liku notrīcēt tautām.” (Ec. 31:10-16)
Asīrijas lepnība un tās krišana ir kā īpašs mācību priekšmets gala laikā dzīvojošajiem. Pasaules tautām, kas šodien savā augstprātībā un lepnībā saceļas pret Dievu, Viņš jautā: “Kam tad tu no Ēdenes kokiem esi līdzīgs godībā un lielumā? Arī tu nogrimsi ar Ēdenes kokiem pazemē (..).” (Ec. 31:18)
“Tas Kungs ir labs tiem, kas uz Viņu paļaujas bēdu laikā, tiem Viņš ir stipra pils, un Viņš pazīst tos, kas pie Viņa meklē patvērumu. Viņš liek straumēm plūst pār šo vietu, iznīcinot savus pretiniekus (..).” (Nah. 1:7,8)
“Asura lepnība tiks pazemota, Ēģiptes scepteris kļūs nevarīgāks un beidzot izgaisīs.” (Cak. 10:11) Šie vārdi ir patiesi ne tikai attiecībā uz tautām, kas senatnē sacēlās pret Dievu, bet līdzīgi klāsies arī tām valstīm, kas mūsu dienās neizpilda dievišķo nodomu. Galīgās atmaksas dienā, kad visas zemes Taisnais Tiesnesis sijās tautas (Jes. 30:28), tiem, kas turējuši taisnību, atļaus ieiet Dieva pilsētā, un Debesu velvēs atskanēs atpestīto gaviļu dziesmas. “Tad jūs dziedāsit kā svētku naktī un priecāsities kā svētceļnieki, kas ar mūzikas skaņām dodas uz tā Kunga kalnu, Israēla klinti. Tad atskanēs tā Kunga varenā pērkona balss (..). Un Asurs izbīsies no tā Kunga balss, kas viņu sitīs ar rīksti, un katru reizi, kad tas Kungs sitīs viņu ar pārmācības rīksti (..), tas notiks ar bungām un cītaras skaņām(..).” (Jes. 30:29-32)
