Bet, tā kā ķēniņš bija pazemojies Dieva priekšā, Kungs ņēma vērā viņa gatavību meklēt piedošanu un žēlastību. Viņam tika paziņots: “Tāpēc ka tava sirds ir kļuvusi mīksta un tu esi zemojies tā Kunga priekšā, dzirdēdams, ko Es esmu runājis par šo vietu un tās iedzīvotājiem, ka tiem būs iet postā un kļūt par lāstu, un tad tu esi saplēsis savas drēbes un esi raudājis Manā priekšā, tad arī Es esmu tevi paklausījis! Tāds ir tā Kunga lēmums. Tāpēc, redzi, es tevi piepulcināšu taviem tēviem un tu ar mieru tiksi guldīts savā kapā, un tavas [400] acis neredzēs visu to nelaimi, kurai Es likšu nākt pār šo vietu!” (2. Ķēn. 22:19,20)
Attiecībā uz nākotnes notikumiem, ķēniņam vajadzēja paļauties uz Dievu. Viņš nevarēja grozīt Jehovas mūžīgos lēmumus. Bet, tā kā Kungs, pasludinājis Debesu atmaksājošās sodības, neliedza iespēju nožēlai un reformai, tad Josija, jūtot, ka Dievs no savas puses ir labprātīgs sodu atvieglot ar žēlastību, nolēma darīt visu viņa spēkos esošo, lai veiktu noteiktas pārmaiņas. Viņš sasauca lielu sapulci, kur ieaicināja Jeruzālemes un Jūdas vecajus un tiesnešus, kā arī vienkāršos ļaudis, kas kopā ar priesteriem un levītiem ar ķēniņu satikās dievnama pagalmā.
Šajā lielajā sanāksmē pats ķēniņš tiem “lasīja priekšā visus šīs Derības grāmatas vārdus, kas bija atrasta Kunga namā.” (2. Ķēn. 23:2) Dižciltīgais lasītājs bija ļoti aizkustināts un savu vēsti sniedza ar salauztas sirds iedvesmu. Arī klausītāji jutās dziļi skarti. Izjūtu spēks, kas atspoguļojās valdnieka sejā, vēsts svinīgais saturs un biedinājumi par tuvojošos sodību – viss atstāja savu iespaidu, un daudzi apņēmās pievienoties ķēniņam, lai meklētu piedošanu.
Tad Josija ieteica vadošajiem vīriem iet kopā ar tautu, lai dotu svinīgu solījumu Dievam, ka savstarpēji sadarbosies, panākot noteiktas pārmaiņas. “Un ķēniņš nostājās uz paaugstinājuma, un viņš noslēdza derību tā Kunga priekšā, ka sekos tam Kungam un ka viņš ar visu sirdi un visu dvēseli turēs Viņa baušļus un Viņa liecības, un Viņa likumus, un ka viņš noteikti gādās, ka tiktu pildīti šīs derības vārdi, kas ierakstīti šinī grāmatā.” (2. Ķēn. 23:3) [401] Atsaucība bija daudz sirsnīgāka, nekā varēja iedrošināties cerēt: “Un visa tauta kļuva šīs derības dalībniece.”
Sekojošajos reformas pasākumos ķēniņš centās izdeldēt visas elku kalpošanas atliekas. Zemes iedzīvotāji tik ilgu laiku bija piekopuši apkārtējo pagānu tautu koku un akmens tēlu pielūgsmi, ka, cilvēciski spriežot, šķita neiespējami vienkārši tā izdzēst visu šo ļaunumu pēdas. Bet Josija zemes tīrīšanā nepagura. Viņš stingri nostājās pret kalpošanu elkiem , likdams “nokaut visus augstieņu priesterus”; arī “burvjus, mājas dievus un elkus, visu elku negantību, ko vien viņš redzēja Jūdas zemē un Jeruzālemē”, viņš izskauda, “lai stingri turētu bauslības vārdus, kas rakstīti grāmatā, ko priesteris Hilkija bija atradis tā Kunga namā”. (2. Ķēn. 23:20,24)
Pirms vairākiem gadsimtiem, valsts sadalīšanās laikā, Jerobeāms, Nebata dēls, nekaunīgi izaicinot Dievu, kam Israēls bija kalpojis, ļaužu sirdi novērsa no dievkalpojumiem Jeruzālemē, to vietā ieviešot jaunas pielūgšanas formas. Šajā nolūkā viņš uzcēla svešu altāri Bētelē. Tā iesvētīšanas laikā, kad daudzus pieredzējušus tautas pārstāvjus pavedināja uz kalpošanu elkiem, pēkšņi ieradās Dieva vīrs no Jūdas zemes un asi nosodīja tur notiekošo upurēšanu. Viņš sauca pret altāri, sacīdams: “Altāri, altāri, tā saka tas Kungs: redzi, viens dēls piedzims Dāvida namam, un viņa vārds būs Josija, un tas kā kaujamo upuri uz tevis upurēs augstieņu priesterus, tos, [402] kas tagad uz tevis nes kvēpināmos upurus. Un cilvēku kauli tiks uz tevis sadedzināti.” (1. Ķēn. 13:2) Šim paziņojumam tika pievienota zīme, lai ticētu, ka šos vārdus teicis Kungs.
Bija pagājuši trīs gadsimti. Izvedot paredzētās reformas, pats Josija tagad atradās Bētelē, kur stāvēja šis senais altāris, un pirms tik daudz gadiem Jerobeāma klātbūtnē izteiktais pravietojums tagad tika burtiski piepildīts.
“Viņš arī nojauca altāri, kas bija Bētelē augstienes svētnīcā un kuru bija cēlis Jerobeāms, Nebata dēls, kas Israēlu paveda uz grēku darbiem; šo altāri līdz ar augstieņu svētnīcu viņš lika noplēst; viņš iznīcināja augstieņu svētnīcu ar uguni, bet altāra akmeņus viņš lika samalt putekļos un sadedzināja Ašēras tēlu.
Kad Josija pagriezās, viņš ieraudzīja kapus, kas tur tajā kalnā bija; tad viņš sūtīja ļaudis, lika tiem ņemt kaulus no kapiem ārā un sadedzināt uz altāra un tā to sagānīja pēc tā Kunga vārda, ko Dieva vīrs bija sludinājis, kas šīs lietas paredzēja.
Un viņš sacīja: “Kas tā par kapa zīmi, ko es tur redzu?” Tad pilsētas ļaudis viņam atbildēja: “Tas ir tā Dieva vīra kaps, kas no Jūdas atnāca un pasludināja šīs lietas, ko tu tagad esi darījis ar Bēteles altāri.” Tad viņš pavēlēja: “Lai tas dus mierā, neviens lai neaiztiek viņa kaulus!” Tā tie izglāba viņa kaulus līdz ar tā pravieša kauliem, kas bija nācis no Samarijas.” (2. Ķēn. 23:15-18)
Eļļas kalna dienvidu nogāzē, pretī skaistajam Jehovas templim uz Morijas kalna, [405] atradās svētnīcas un elku tēli, kurus tur bija izvietojis Salamans, lai izpatiktu savām elkudievīgajām sievām. (1. Ķēn. 11:6-8) Vairāk nekā trīs gadsimtus lielie, riebīgie tēli stāvēja piekalnē kā mēmi liecinieki par Israēla gudrākā ķēniņa atkrišanu. Josija izdeldēja arī šos elkus.
Turklāt ķēniņš vēl centās stiprināt jūdu ticību tēvu Dievam, no jauna organizējot lielus Pashā svētkus, saskaņā ar bauslības priekšrakstiem. Kam bija uzticēts svētais kalpošanas darbs, tie rūpīgi sagatavojās, un lielajā svētku dienā tika pienesti labprātīgi upuri. ”Jo tādi Pashā svētki kā šie nebija svinēti nedz soģu laikā, kas tiesāja Israēlu, nedz visu Israēla ķēniņu, nedz arī Jūdas ķēniņu laikā.” (2. Ķēn. 23:22) Bet Josijas dedzība, lai gan Kungs to atzina, tomēr nespēja iznīcināt pagājušo paaudžu grēkus, ne arī ķēniņam paklausīgo sekotāju dievbijība varēja pārveidot daudzu stūrgalvīgo sirdis, kuri negribēja atteikties no kalpošanas elkiem, lai pielūgtu patieso Dievu.
Pēc šiem Pashā svētkiem ķēniņš Josija vēl valdīja vairāk nekā desmit gadus. Trīsdesmit devītā dzīvības gadā viņš krita kaujā pret Ēģiptes karaspēku un “tika apglabāts savu tēvu kapos. Un viss Jūda un Jeruzāleme sēroja par Josiju. Un Jeremija apraudāja Josiju raudu dziesmā, un visi dziesmu teicēji un visas dziesmu teicējas piemin Josiju savās raudu dziesmās līdz pat šai dienai, un viņa pieminēšanu dziesmās padarīja par paradumu Israēlā; redzi, tās ir uzņemtas Raudu dziesmu krājumā.” (2. Laiku 35:24,25) [406] “Un neviens ķēniņš pirms viņa nav bijis līdzīgs viņam, kas būtu tā piegriezies tam Kungam no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku pēc Mozus bauslības, un arī pēc viņa neviens tāds necēlās kā viņš. Tomēr tas Kungs nerimās savā lielajā dusmu kvēlē, jo Viņa niknums pret Jūdu bija iededzies visu to kaitinājumu dēļ, ar ko Manase Viņu bija sarūgtinājis.” (2. Ķēn. 23:25,26) Ātri tuvojās Jeruzālemes pilnīgās izpostīšanas laiks un Jūdas aizvešana gūstā uz Babiloniju, lai tauta tur apgūtu mācības, ko bija atteikusies darīt daudz labvēlīgākos apstākļos.
