[407] Starp tiem, kas cerēja, ka Josijas vadītās reformas radīs noturīgu garīgu atmodu, bija Jeremija, kuru Dievs aicināja par pravieti vēl agrā jaunībā, ķēniņa valdīšanas trīspadsmitajā gadā. Kā levītu priesterības locekli Jeremiju jau no bērnības audzināja svētai kalpošanai. Tajos laimīgajos sagatavošanās gados viņš maz apzinājās, ka no dzimšanas ir iecelts “tautām par pravieti”, un, atskanot dievišķajam aicinājumam, viņu pārņēma paša necienīguma sajūta. “Ak Kungs, mans Dievs!” viņš izsaucās, “redzi, es neprotu runāt, jo es esmu vēl jauns!” (Jer. 1:5,6)
Dievs redzēja, ka jaunais Jeremija būs uzticīgs pienākumam un stāvēs par taisnību, neskatoties uz pretestību. Viņš jau bērnībā bija pierādījis savu uzticību, un tagad tam nācās uzņemties smagu darbu kā labam krusta karavīram. “Nesaki: es esmu jauns,” Kungs pavēlēja savam izredzētajam vēstnesim, “jo tev jāiet visur, kurp Es tevi sūtīšu, un jārunā viss, ko Es tev pavēlēšu. [408] Nebīsties no viņiem, jo Es esmu ar tevi un tevi pasargāšu!” saka tas Kungs.” (Jer. 1:7,8)
“Bet tu apjoz savus gurnus, celies un sludini tiem visu, ko Es tev pavēlēšu! Nebīsties no tiem, lai Man tevi nav jāizbiedē viņu priekšā! Jo zini, šodien Es tevi daru par stipru pili, par dzelzs balstu un par vara aizsargmūri pret visu šo zemi, pret Jūdas ķēniņiem, pret viņu augstākiem pārvaldniekiem un priesteriem un pret visiem šīs zemes iedzīvotājiem. Un, kad tie pret tevi arī saceltos, tie tevi nenomāks, jo Es esmu ar tevi, lai tevi pasargātu!” saka tas Kungs.” (Jer. 1:17-19)
Četrdesmit gadus Jeremijam bija jāstāv tautas priekšā kā patiesības un taisnības lieciniekam. Nesalīdzināmi briesmīgās atkrišanas laikā viņam raksturā un dzīvē bija jāatklāj vienīgi patiesā Dieva pielūgšanas vērtība. Šausmīgajā Jeruzālemes aplenkumā tam bija jākļūst par Jehovas nodomu apliecinātāju. Viņam jau iepriekš bija jāpasludina Dāvida nama sabrukums un Salamana celtā skaistā tempļa izpostīšana. Un, apcietinātam par bezbailīgu runāšanu, viņam vēl joprojām vajadzēja skaidri liecināt pret augsti stāvošu vīru grēkiem. Nicināts, ienīsts un cilvēku atmests, viņš beidzot pieredzēja savu pravietojumu burtisku piepildīšanos un cieta līdzi bēdas un ļaunumu, kas sekoja liktenīgās pilsētas izpostīšanai.
Tomēr, vispārējā posta ieskauts, kas tik ātri piemeklēja tautu, Jeremija bieži varēja lūkoties pāri tagadnes ciešanu skatiem uz godības pilno nākotni, kad Dieva ļaudis tiks atpirkti no ienaidnieka zemes un atkal pārvesti Ciānā. [409] Viņš redzēja laiku, kad Kungs ar tiem atjaunos derību. Tad “viņu dvēsele būs kā auglīgs dārzs, un tiem nebūs vairs jācieš trūkums”. (Jer. 31:12)
Par savu aicināšanu pravieša darbā Jeremija pats raksta: “Tad tas Kungs izstiepa savu roku, aizskāra manu muti un sacīja: “Redzi, Es lieku savus vārdus tavā mutē. Es šodien tevi ieceļu pār tautām un pār ķēniņu valstīm – izplēst ar visām saknēm un izraut, sagraut un izpostīt, tad uzcelt un dēstīt.” (Jer. 1:9,10)
Lai slavēts Kungs par vārdiem: “uzcelt un dēstīt”. Atklājot Dieva nodomu atjaunot un dziedināt, tie Jeremiju vienmēr iedrošināja. Bargas bija vēstis par tuvākajiem, priekšā stāvošajiem gadiem. Bezbailīgi vajadzēja runāt par ātri nākošām sodībām. “No ziemeļu puses izplūdīs ļaunums, virdams pār visiem zemes iedzīvotājiem. (..) Tad es spriedīšu tiesu pār viņiem par visu viņu ļaunumu, ka tie Mani atstājuši, upurējuši citiem dieviem un pielūguši savu roku darinājumus.” (Jer. 1:14,16) Tomēr šīs pravietim dotās vēstis pavadīja apsolījumi par piedošanu tiem, kas atgriezīsies no saviem ļaunajiem darbiem.
Savas darbības sākumā Jeremija kā gudrs namdaris centās Jūdas vīrus pamudināt uz pilnīgu grēku nožēlu un atgriešanos, lai tie dzīves garīgajai celtnei liktu platus un dziļus pamatus. Ilgi tie bija būvējuši no materiāla, kuru apustulis Pāvils pielīdzina kokam, salmiem un sienam, bet pats Jeremija dēvēja par sārņiem. “Viņus sauc par bezvērtībā aizmestu sudrabu,” viņš izteicās par nenožēlojošo tautu, “jo tas Kungs tos ir aizmetis projām.” (Jer. 6:29,30) Tagad tie tika skubināti celt gudrāk, lai derētu mūžībai, atmetot atkrišanas un neticības pīšļus [410] un pamatam izlietojot šķīstu zeltu, attīrītu sudrabu un dārgus akmeņus – ticību, paklausību un labus darbus –, kam vienīgiem ir vērtība svētā Dieva priekšā.
Kunga Vārdā Jeremija aicināja Viņa tautu: “Atgriezies, Israēl, tu atkritēja, tā saka tas Kungs, tad es tevi vairs neuzlūkošu dusmās, jo Es esmu žēlīgs, saka tas Kungs, Es negribu mūžīgi dusmot! (..) Atgriezieties, jūs atkritēji bērni, tā saka tas Kungs, jo jūs esat mans īpašums (..). Atgriezieties, jūs atkritēji bērni! Es centīšos vērst jūsu atkrišanu atkal par labu!” (Jer. 3:12,14,19,22)
Un, papildinot šos brīnišķīgos lūgumus, Kungs saviem maldos esošajiem ļaudīm pat ieteica vārdus, ar kādiem lai tie pie Viņa griežas. Tiem vajadzēja teikt: “Jā! Patiesi, šeit mēs esam, mēs nākam pie Tevis, jo Tu, Kungs, esi mūsu Dievs. Tiešām, tikai maldi ir trokšņainie svētki un kalpošana uz pakalniem un kalniem! Patiesi, tikai tā Kunga, mūsu Dieva, rokā ir Israēla pestīšana! (..) Mēs esam iegrimuši kaunā, un mūsu negods apsedz mūs! Jo mēs grēkojām pret to Kungu, mūsu Dievu, mēs paši un mūsu tēvi, no savas jaunības līdz šai dienai un neklausījām Kunga, mūsu Dieva, balsi!” (Jer. 3:22-25)
Josijas reformas bija iztīrījušas zemi no elku tēliem, bet ļaužu sirdis nebija pārveidotas. Patiesības sēklu, kas uzdīga un viesa cerību uz bagātu ražu, nomāca ērkšķi. Atkārtota šāda atkāpšanās būtu liktenīga, tādēļ Kungs mēģināja [411] tautu uzmodināt, lai Tā aptvertu draudošās briesmas. Vienīgi paliekot uzticīgi Jehovam, tie varēja cerēt uz dievišķo labvēlību un labklājību.
Jeremija atkārtoti aicināja ļaudis ievērot 5. Mozus grāmatā dotos padomus. Vairāk nekā jebkurš cits no praviešiem viņš uzsvēra Mozus bauslības mācības un rādīja, ka tās var sniegt augstākās garīgās svētības gan tautai, gan katrai atsevišķai sirdij. “Uzlūkojiet dzīves gaitas ceļus un izpētiet, kurš ir senlaikos bijis tas labais svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to, un jūs atradīsit mieru savai dvēselei!” (Jer. 6:16)
Kādā gadījumā pravietis uz Kunga pavēli nostājās vienos no pilsētas galvenajiem vārtiem un tur skubināja ļaudis ievērot Sabatu. Jeruzālemes iedzīvotājiem draudēja briesmas kļūt nevērīgiem pret Sabata svētumu, tādēļ tie tika svinīgi brīdināti šai dienā nenodarboties ar laicīgām lietām. Paklausīgajiem tika apsolītas svētības. “Ja jūs Mani klausīsit, tā saka tas Kungs, un nenesīsit Sabatā nastas pa šīs pilsētas vārtiem, bet svētīsit svēto dienu, atturēdamies no visiem darbiem šinī dienā, tad ķēniņi un lielkungi, kas sēž Dāvida tronī, brauks iekšā pa šīs pilsētas vārtiem ar ratiem un zirgiem, viņi un viņu dižvīri, Jūdas vīri ar Jeruzālemes iedzīvotājiem, un šī pilsēta būs mūžīgi apdzīvota.” (Jer. 17:24,25)
Šie uzticīgajiem dotie labklājības apsolījumi tika savienoti ar briesmīgu sodību paziņojumiem, kas nāks pār Jeruzālemi, ja tās iedzīvotāji neizturēsies lojāli pret Dievu un Viņa likumiem. Ja tie neņems vērā aizrādījumus paklausīt Kungam, [412] savu tēvu Dievam, un nesvētīs Sabatu, tad pilsētu un tās pilis pilnībā iznīcinās uguns.
Tā pravietis stingri stāvēja par pareizas dzīves veselīgajiem pamatprincipiem, kas tik skaidri bija izteikti bauslībā. Lai varētu notikt pārmaiņa uz labo pusi, Jūdas zemē valdošais stāvoklis prasīja visspēcīgākos līdzekļus, tāpēc arī viņš atkritušās tautas labā darbojās ar vislielāko nopietnību. “Uzariet sev jaunu plēsumu,” viņš aicināja, “un nesējiet ērkšķos.” “Mazgā savu sirdi no ļaunuma, Jeruzāleme, ka topi glābta!” (Jer. 4:3,14)
Bet ļaužu vairākums aicinājumu nožēlot un atgriezties neņēma vērā. Tie, kas valdīja pār tautu pēc dievbijīgā ķēniņa Josijas nāves, izrādījās neuzticīgi savam uzdevumam un daudzus noveda no ceļa. Joahasam, kuru no troņa atcēla Ēģiptes ķēniņš, sekoja Joahims, Josijas vecākais dēls. Sākot ar viņa nākšanu pie varas, Jeremijam vairs bija maz cerību pasargāt mīļoto zemi no izpostīšanas un glābt tautu no gūsta. Tomēr viņš nedrīkstēja klusēt, līdz valsts tika galīgi sagrauta. Tos, kas bija palikuši uzticīgi Dievam, vajadzēja iedrošināt izturēt un turpināt darīt labu, bet grēciniekus, ja vien iespējams, pārliecināt atgriezties no netaisnības.
Krīze prasīja atklātu un plašu darbu. Kungs lika Jeremijam nostāties tempļa pagalmā un uzrunāt visus, kas tur ienāca un izgāja. No Kunga dotajām vēstīm viņš nedrīkstēja izlaist nevienu vārdu, lai grēciniekiem Ciānā būtu [413] pilnīga iespēja visu dzirdēt un atgriezties no saviem ļaunajiem ceļiem. Un pravietis paklausīja; viņš nostājās Kunga nama vārtos un pacēla savu balsi brīdinot un aicinot. Visvarenā iedvesmots, viņš paziņoja:
“Klausieties tā Kunga vārdu, visi no Jūdas, kas jūs ieejat pa šiem vārtiem pielūgt to Kungu! Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: dariet taisnus savus ceļus un savus darbus, tad Es jums ļaušu dzīvot šinī vietā! Nepaļaujieties uz viltus vārdiem, kad jums saka: tas ir tā Kunga nams, tā Kunga nams, tā Kunga nams! Jo tikai tad, ja jūs nopietni labosit savus dzīves ceļus, savus darbus un visu savu rīcību, bet nesaskaņu gadījumos izturēsities pēc taisnības cits pret citu, kad jūs neapbēdināsit svešinieku, bāreni un atraitni un neizliesit nenoziedzīgas asinis šinī vietā, un nekalposit citiem dieviem sev pašiem par postu, tad Es ļaušu jums dzīvot šinī vietā, šinī zemē, ko Es devu jūsu tēviem uz mūžīgiem laikiem.” (Jer. 7:2-7)
Šajos vārdos skaidri redzama Kunga nevēlēšanās sodīt. Viņš vēl atturas, lai ar pārkāpējiem runātu. Viņš, kurš “virs zemes uztur žēlastību, patiesību un taisnību” (Jer. 9:24), ilgojas pēc saviem maldos nonākušajiem bērniem; jebkurā iespējamā veidā Viņš tos cenšas iepazīstināt ar mūžīgās dzīvības ceļu. Kungs izveda israēliešus no verdzības, lai tie kalpotu Viņam, vienīgajam patiesajam un dzīvajam Dievam. Un tagad, lai gan tie jau ilgi ir nodevušies elkiem un nicinājuši Viņa brīdinājumus, Viņš tomēr ziņo par savu labprātību pārmācību atlikt un dot vēl vienu iespēju atgriezties. Viņš skaidri atklāj patiesību, ka vienīgi ar pilnīgu sirds pārveidošanu iespējams novērst priekšā [414] stāvošo sodu. Veltīgi ir paļauties uz templi un tur notiekošo kalpošanu; rituāli un ceremonijas nespēj salīdzināt grēkus. Kaut arī Israēls atsaucas uz to, ka ir Dieva izredzētie ļaudis, tomēr vienīgi sirds un dzīves pārveidošana tos spēj pasargāt no ilgstoši turpināto pārkāpumu nenovēršamajām sekām.
