Tāda bija Jeremijas vēsts Jūdas pilsētās un Jeruzālemes ielās. “Uzklausiet šīs derības vārdus” – skaidros Jehovas priekšrakstus, kas atrodami Svētajos Rakstos – “un rīkojieties saskaņā ar tiem”. (Jer. 11:6) Tā Jeremija sludināja Joahima valdīšanas sākumā, stāvēdams tempļa pagalmos.
Viņš īsumā atskatījās uz Israēla piedzīvojumiem, sākot ar iziešanu no Ēģiptes, un atgādināja ar Kungu noslēgto derību: “Klausiet Manu balsi, tad Es būšu jūsu Dievs, un jūs būsit Mana tauta; staigājiet pa visiem tiem ceļiem, ko Es jums pavēlu, lai jums labi klājas!” Nekaunīgi un atkārtoti šī derība tika arvien no jauna pārkāpta. Izredzētā tauta staigāja “pēc savas ļaunās sirds padoma un pagrieza (..) muguru un ne vaigu”. (Jer. 7:23,24)
Kad Kungs jautā: “Kādēļ šī tauta Jeruzālemē bez mitēšanās atkāpjas un tik stipri turas pie maldiem?” (Jer. 8:5) atbildi varam saklausīt pravieša paskaidrojumos: jo tā nav paklausījusi Kunga, sava Dieva, balsij un atteikusies atgriezties. (Skat. 5:3) “Uzticīgā paļāvība ir pagalam,” viņš žēlojās, “un tās vārdi galīgi apklusuši viņas mutē.” “Pat stārķis apakš debess zina savu laiku, un ūbele un bezdelīga, un dzērve ietur savu atnākšanas laiku, bet Mana tauta nepazīst tā Kunga tiesas kārtību!” [415] “Vai tad Es tos lai nesodītu, saka tas Kungs, jeb vai Es lai neatriebtos tādai tautai kā šī?” (Jer. 7:28; 8:7; 9:8)
Bija pienācis brīdis dziļai sirds pārbaudei. Josijam valdot, ļaudīm vēl bija zināms pamats cerībai, bet pēc tam, kad viņš krita kaujā, vairs nebija, kas par tiem aizlūgtu. Tautas grēki bija tikai vairojušies, un laiks salīdzināšanai – gandrīz vai pagājis. “Jebšu arī Mozus un Samuēls nostātos Manā priekšā, Mana sirds nepiegrieztos šai tautai. Raidi tos projām no Mana vaiga, lai tie iet! Un, kad tie tev jautās: kurp mums jāiet? – tad atbildi tiem: tā saka tas Kungs: kas nāvei lemts, lai iet nāvē! Kas zobenam lemts, lai krīt zobenam! Kas badam lemts, lai cieš badu! Kas cietumam lemts, lai iet cietumā!” (Jer. 15:1,2)
Atteikšanās pieņemt žēlastības piedāvājumu izraisīja Dieva sodības, kādas simt gadus iepriekš bija piedzīvojusi Israēla Ziemeļu valsts. Tagad skanēja vēsts: “Ja jūs Mani neklausīsit un nestaigāsit pēc Maniem baušļiem, ko Es jums devu, un ja jūs neuzklausīsit Manu kalpu praviešu vārdus, kurus Es vienmēr pie jums sūtīju, kaut arī jūs tiem neklausījāt, tad Es darīšu šim namam tā kā citkārt namam Šīlo un darīšu šīs pilsētas vārdu par lāstu vārdu visām zemes tautām!” (Jer. 26:4-6)
Tie, kas atradās tempļa pagalmā un klausījās Jeremijas vārdos, skaidri saprata šo atsaukšanos uz Šīlo, uz Ēļa dienām, kad filistieši uzvarēja Israēlu un aizveda Derības šķirstu. [416]
Ēļa grēks izpaudās vienaldzīgā attieksmē pret dēlu noziegumiem svētnīcas kalpošanā un pret valdošo ļaunumu visā zemē. Viņa nolaidība novērst šo netaisnību sagādāja Israēlam briesmīgas bēdas. Dēli krita kaujā, pats Ēlis zaudēja dzīvību, Dieva Derības šķirstu aizveda no Israēla zemes, trīsdesmit tūkstoši vīru tika nogalināti, – un tas viss tikai tāpēc, ka grēkam atļāva pastāvēt nenorātam un nesodītam. Velti Israēls cerēja, ka, turpinot darīt ļaunu, tas, pateicoties Derības šķirsta klātbūtnei, pār filistiešiem tomēr gūs uzvaru. Līdzīgā veidā arī Jeremijas dienās Jūdas iedzīvotāji lepnā paļāvībā ticēja, ka noteikta dievišķo priekšrakstu pildīšana tempļa kalpošanas darbā tos pasargās no taisnā soda par viņu ļaunajiem darbiem.
Ak, kāda mācība tiem vīriem, kas Dieva draudzē atbildīgas vietas ieņem šodien! Kāds svinīgs biedinājums būt nomodā pret ļaunumiem, kas patiesībai dara negodu! Lai neviens, kas atzīst, ka aizstāv Dieva baušļus, nesamierinās ar ārēju godbijības un cieņas parādīšanu Kunga likumiem, it kā tas atbrīvotu no dievišķās taisnības īstenošanas darbos! Lai neviens, kas darījis ļaunu, neatsakās pieņemt pamācību! Lai neviens nevaino Dieva kalpus, ka tie ir pārāk dedzīgi nometnes šķīstīšanā no grēka, jo Dievs grēku ienīst! Viņš aicina visus, kas apgalvo, ka tur Viņa baušļus, lai tie šķiras no jebkādas netaisnības. Nolaidība, kavējoties nožēlot un labprātīgi paklausīt, šodien vīriem un sievām nesīs tikpat nopietnas sekas, kādas piedzīvoja senais Israēls. [417] Ir robeža, aiz kuras Jehovas sodības vairs nav apturamas. Jeruzālemes izpostīšana ir svinīgs brīdinājums modernajam Israēlam, ka ar izredzētajiem darbarīkiem sniegto padomu un paskubinājumu neievērošana nevar palikt nesodīta.
Vēsts, kuru Jeremija sludināja priesteriem un ļaudīm, daudzus pamudināja uz pretošanos. Savā dedzībā trakojot un draudot, tie kliedza: “Kādēļ tu sludini tā Kunga Vārdā, ka šim namam tā klāsies kā namam Šīlo un ka šī pilsēta būs tik tukša un galīgi nolaista, ka tur neviens vairs nedzīvos?” Un visi ļaudis Dieva namā naida pilni drūzmējās cieši ap Jeremiju.” (Jer. 26:9) Priesteri, viltus pravieši un vienkāršā tauta dusmās uzbruka viņam, kurš uz tiem nerunāja ar mīkstu mēli un nesludināja maldus. Dieva vēsts tika noniecināta, un Viņa kalpam draudēja nāve.
Ziņas par Jeremijas teikto aiznesa līdz Jūdas lielkungiem, un tie no ķēniņa pils steidzās uz templi, lai paši par visu pārliecinātos. “Tad priesteri un pravieši sacīja augstāko vadītāju un visas tautas priekšā: “Šis vīrs ir nāvi pelnījis, jo viņš sludināja pret šo pilsētu, kā jūs dzirdējāt ar pašu ausīm.” (Jer. 26:11) Bet Jeremija droši stāvēja lielkungu un ļaužu priekšā, apliecinot: “Tas Kungs sūtīja mani un lika man vērst pret šo namu un pret šo pilsētu visus tos draudu vārdus, ko jūs dzirdējāt. Tad nu labojieties savos dzīves ceļos un visā savā rīcībā un klausiet tā Kunga, sava Dieva, balsij, tad tam Kungam būs žēl un Viņš atteiksies no soda, ar ko Viņš jums piedraudējis! Bet es esmu jūsu varā, jūs varat ar mani darīt, kā tas pēc jūsu domām ir labi un pareizi! Tikai tas jums jāzina: ja jūs mani nokaujat, [418] tad jūs izliesit nenoziedzīgas asinis pār sevi, pār šo pilsētu un tās iedzīvotājiem, jo tas Kungs patiesi mani ir sūtījis pasludināt visus šos vārdus jūsu ausīm.” (Jer. 26:12-15)
Ja augstmaņu draudi būtu pravieti iebiedējuši, viņa vēstij nebūtu iespaida un tas būtu zaudējis dzīvību. Bet drosme, ar kādu viņš sniedza svinīgos brīdinājumus, iedvesa ļaudīs cieņu un noskaņoja Israēla lielkungus tam labvēlīgi. Tie apspriedās ar priesteriem un viltus praviešiem, lai pierādītu, cik negudri būtu ķerties pie viņu ieteiktajiem ārkārtējiem līdzekļiem, un šie vārdi atrada atbalstu ļaužu prātos. Tā Dievs savam kalpam sagādāja aizstāvjus.
Arī cilšu vecākie pievienojās, protestēdami pret priesteru nodomu attiecībā uz Jeremijas likteni. Viņi atsaucās uz gadījumu ar Mihu, kas bija pravietojis par Jeruzālemi, sacīdams: “Ciānu ars kā tīrumu, Jeruzāleme paliks par drupu kaudzi, un tā Kunga nama kalns kļūs par meža apklātu augstieni!” Un tie jautāja: “Vai tad Jūdas ķēniņš Hiskija un tauta viņu tādēļ nokāva? Hiskija taču bijās to Kungu un pielūdza Viņu, ka tam Kungam kļuva žēl un Viņš atteicās no soda, ar ko Viņš tiem bija piedraudējis. Vai tad lai mēs apgrūtinātu savu sirdsapziņu ar tik lielu ļaunumu?” (Jer. 26:18,19)
Kaut gan daudzi priesteri un viltus pravieši, nevarēdami paciest Jeremijas sludinātās nosodošās patiesības, to gribēja pazudināt uz nāvi, tomēr ar šo [419] iespaidīgo vīru uzstāšanos pravieša dzīvība tika pasargāta.
No pirmās dienas, kad Kungs Jeremiju aicināja, līdz pat kalpošanas noslēgumam viņš stāvēja Jūdas priekšā kā cietoksnis un stipra pils, pret kuru cilvēku dusmas neko neiespēja. “(..) ja tie tev uzbruktu, tevi nepārspēs, jo Es esmu ar tevi, lai tev palīdzētu, tevi glābtu un tev piešķirtu uzvaru,” – tā saka tas Kungs. Es tevi glābšu no ļauno rokas un tevi atsvabināšu no varmāku dūres!” (Jer. 6:27; 15:20,21)
Būdams no dabas nedrošs un bailīgs, Jeremija ilgojās pēc klusas, mierīgas dzīves, pēc vientulības, [420] kur tam nebūtu jāliecina pret savas mīļotās tautas pastāvīgo stūrgalvību. Viņa sirds sažņaudzās sāpēs, redzot postu, ko nesa grēks. “Ak, kaut manā galvā būtu ūdens un manas acis taptu par asaru avotu, tad es apraudātu dienām un naktīm savas tautas meitas nokautos piederīgos! Kaut man būtu ceļinieka miteklis dziļi tuksnesī, tad es atstātu savu tautu un aizietu no tās!” (Jer. 8:23-9:1)
Jeremijam bija jāiztur nežēlīgas zobgalības. Viņa jūtīgo dvēseli caurdūra izsmiekla bultas, ko uz viņu raidīja tie, kas nicināja tā sludināto vēsti un viņa dvēseles nastu par to atgriešanos neņēma nopietni. “Es kļuvu savai tautai par apsmieklu, par joku dziesmu augu dienu.” “Visi mani draugi sagaida no manas puses kādu nepareizu rīcību: varbūt viņš ļaujas apmuļķot sevi un mēs varam viņam pieķerties; tad viņš ir mūsu rokās, un mēs varam viņam atriebties!” (Jer. r. dz. 3:14; Jer. 20:7,10)
Bet uzticīgais pravietis ik dienas saņēma zināmu stiprinājumu, lai spētu izturēt. “Tas Kungs ir pie manis, stiprs un varens. Tādēļ mani vajātāji kritīs un nepanāks nekā. Tie redzēs sevi galīgi vīlušos esam, jo viņu nodoms neizdevās. Tiem būs mūžīgs negods, kas paliks neaizmirstams!” “Dziediet tam Kungam, slavējiet To Kungu! Jo Viņš izglābs nabaga cilvēka dzīvību no ļaundaru rokas!” (Jer. 20:11,13) Piedzīvojumos jaunībā un arī vēlākajos kalpošanas gados Jeremija apguva atziņu, ka “cilvēka dzīves ceļš nav viņa paša rokās, ka savā dzīvē vīrs nevar droši noteikt savu gājumu.” [421] Viņš bija iemācījies lūgt: “Pārmāci mani, Kungs, bet ar žēlastību un ne savā bardzībā, ka Tu mani galīgi neiznīcini!” (Jer. 10:23,24)
Aicināts dzert no bēdu biķera un nelaimē kārdināts sacīt: “Pagalam mans dzīvības spēks un mana cerība uz to Kungu”, viņš vienmēr atcerējās Dieva aizgādību savā dzīvē un uzvaroši izsaucās: “Tā ir tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl neesam pagalam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals. Tās ir ik rītu jaunas, un liela ir Tava uzticība. Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es cerēšu uz Viņu. Labvēlīgs ir tas Kungs tam, kas uz Viņu cer, dvēselei, kas Viņu meklē. Ir labi klusā garā gaidīt uz tā Kunga palīdzību.” (Jer. r. dz. 3:22-26)
