[422] Jojakīma valdīšanas pirmie gadi burtiski tika piesātināti ar brīdinājumiem par tuvojošos sodu. Kunga vārdā sniegtajiem praviešu paziņojumiem drīz vajadzēja piepildīties. Asīrijas varai ziemeļos, kas tik ilgi valdīja pār tautām, bija jāsalūst. Ēģiptei dienvidos,– uz kuru velti paļāvās Jūdas ķēniņš, – drīzumā jāpiedzīvo izšķirošā sakāve. Nevienam negaidot, austrumos izveidojās jauna pasaules vara, Babilonijas impērija, kas ātri vien aizēnoja visas citas tautas.
Dažu īsu gadu laikā Babilonijas ķēniņš tika lietots kā Dieva dusmu izpausmes darbarīks pret stūrgalvīgo Jūdu. Atkal un atkal Jeruzālemi ielenca un ieņēma uzvarošās Nebukadnēcara armijas. Pulku pēc pulka, sākumā pavisam nedaudz, bet vēlāk tūkstošus un desmit tūkstošus aizveda gūstā uz Sineāra zemi, lai tie tur dzīvotu trimdā. Jojakīms, Jojakīns un Cedekija – visi šie Jūdas ķēniņi savā laikā tika pakļauti Babilonijas varai, bet [423] pēc tam pret to sacēlās. Dumpīgo tautu skāra arvien bargāki sodi, līdz beidzot visa zeme līdzinājās tuksnesim. Jeruzāleme tika izpostīta un nodedzināta; Salamana celtais dievnams sagrauts un Jūdas valsts krita, lai nekad vairs neieņemtu agrāko vietu starp citām nācijām virs zemes.
Šie pārmaiņu laiki, tik briesmu pilni Israēla tautai, iezīmējās ar daudzām vēstīm no Debesīm, ko pasludināja Jeremija. Tā Kungs deva jūdiem pietiekoši daudz izdevību atbrīvoties no savienības valgiem ar Ēģipti un izsargāties no sacelšanās un cīņas pret Babilonijas valdniekiem. Kad tuvojās draudošās briesmas, viņš mācīja ļaudis, lietodams dažādas izteiksmīgas līdzības, tādā veidā cerot atmodināt pienākuma apziņu pret Dievu un arī iedrošinot uzturēt draudzīgas attiecības ar Babilonijas valsti.
Lai paskaidrotu pilnīgas paklausības nepieciešamību un tās nozīmi, ievērojot Dieva prasības, Jeremija kādā tempļa kambarī sapulcināja dažus rehabiešus un deva tiem vīnu, aicinādams dzert. Kā jau varēja sagaidīt, šim piedāvājumam pretojās un to pilnīgi noraidīja. “Mēs nedzeram vīnu, jo mūsu tēvs Jonadabs, Rehaba dēls, ir mums pavēlējis: jums nebūs vīnu dzert – ne jums, ne jūsu bērniem nemūžam.” Tad “pār Jeremiju nāca tā Kunga vārds: “Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: ej un saki Jūdas vīriem un Jeruzālemes iedzīvotājiem: vai tiešām jūs nepieņemat mācību, lai klausītu Maniem vārdiem?” – tā saka tas Kungs. “Jonadaba, Rehaba dēla, vārdi, ko viņš [424] pavēlējis saviem bērniem, proti, nedzert vīna, ir izpildīti: tie nedzer vīnu līdz šai dienai, jo tie klausa sava ciltstēva pavēlei.” (Jer. 35:6,12-14)
Tādā veidā Dievs centās rehabiešu paklausību nostādīt asā kontrastā savu ļaužu nepaklausībai un pretestībai. Rehabieši bija ņēmuši vērā sava tēva pavēli un atteicās to pārkāpt, bet Jūdas ļaudis nebija klausījuši Kunga vārdus, kā rezultātā drīz vien tiem nāksies ciest Viņa bargās sodības. “Es esmu uz jums vienmēr runājis, bet jūs Mani neklausījāt. Un turklāt Es sūtīju vienmēr pie jums visus savus kalpus, praviešus, un liku jums sludināt: atgriezieties ikviens no saviem ļaunajiem ceļiem, labojiet savas dzīves gaitas un neskrieniet pie citiem dieviem, nekalpojiet tiem! – Tad jūs negribējāt to dzirdēt un neklausījāt Man. Jonadaba, Rehaba dēla, pēcnācēji izpildīja pavēli, ko viņu ciltstēvs tiem devis. Bet šī tauta neklausās uz Mani! Tādēļ saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: redzi, Es sūtīšu pār Jūdu un visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem visu to nelaimi, ar ko Es tiem piedraudēju, tādēļ ka tie neuzklausīja Mani, kad Es uz tiem runāju, un Man neatbildēja, kad Es tos uzrunāju.” (Jer. 35:14-17)
[425] Ja cilvēku sirds tiek klusināta un pakļaujas Svētā Gara ierobežojošajam iespaidam, tiem ir iespējams padomu pieņemt, bet, ja viņi no pamācībām un brīdinājumiem novēršas, līdz sirds apcietinās, tad Kungs atļauj, lai tos vada citi iespaidi. Atteikušies no patiesības, tie akceptē maldus, kas kļūst par slazdiem, lai tos iznīcinātu.
Kungs aicināja Jūdu neizprovocēt Viņu uz dusmām, bet tie neuzklausīja, līdz beidzot tika pasludināts spriedums un tautai bija jāaiziet gūstā uz Babiloniju. Dievs kaldejus izlietoja par rīkiem savu nepaklausīgo bērnu sodīšanai. Jūdas ļaužu ciešanas bija atbilstošas gaismai, ko tie atmeta, un proporcionālas brīdinājumiem, kurus tie nicināja un noraidīja. Dievs ilgi atturēja savas sodības, bet tagad bija pienācis laiks, lai, parādot atklātu nepatiku, vēlreiz mēģinātu tos apturēt viņu ļaunajā gājumā.
Pār rehabiešu namu pasludināja pastāvīgu svētību. Pravietis paziņoja: “Tādēļ, ka jūs esat turējuši sava tēva Jonadaba pavēles un esat izpildījuši visas pavēles, ko viņš jums devis, tādēļ, saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs, Jonadabam, Rehaba dēlam, nekad netrūks tāda vīra, kas stāvēs Manā priekšā vienmēr!” (Jer. 35:18,19) Tādā veidā Dievs savus ļaudis mācīja, ka uzticība un paklausība arī pār Jūdu atgriezīs svētības, tāpat kā rehabieši tika svētīti, paklausot sava tēva pavēlei.
Te ir mācība mums. Ja jau gudra un krietna tēva, kurš darījis visu iespējamo, lai savus pēcnācējus nodrošinātu pret nesātības ļaunumu, prasības bija tik svarīgas, lai tās stingri ievērotu, [426] tad Dieva autoritāte ir par tik daudz vairāk godājamāka, par cik Viņš ir svētāks nekā cilvēki. Mūsu Radītājs un Pavēlnieks, bezgalīgs spēkā un briesmīgs sodot, izlieto visdažādākos līdzekļus, lai cilvēki ieraudzītu savus grēkus un tos atstātu. Viņš sūta savus kalpus, kas jau iepriekš vērš uzmanību uz nepaklausības sekām. Viņš liek atskanēt brīdinājumiem un uzticīgi norāj grēku. Viņa ļaužu labklājība pastāv, vienīgi pateicoties Viņa žēlastībai un Viņa izredzēto darbarīku modrai uzmanībai. Kungs nevar atbalstīt un pasargāt tos, kas atmet Viņa padomu un nicina rājienus. Kādu laiku Viņš pelnīto sodu var atturēt, bet vienmēr tā nevar turpināties.
Jūdas bērni skaitījās pie tiem, par kuriem Kungs bija teicis: “Un jūs būsit Man par priesteru un ķēniņu valsti un par svētu tautu.” (2. Moz. 19:6) Jeremija savā darbā nekad neaizmirsa, ka dažādajās dzīves attiecībās un it īpaši kalpojot Visaugstākajam Dievam, ir vitāli nepieciešams sirds svētums. Viņš skaidri paredzēja Jūdas valsts krišanu un tās iedzīvotāju izkaisīšanu starp tautām, bet ar ticības skatu raudzījās tam pāri uz laiku, kad viss atkal tiks atjaunots. Viņa ausīs skanēja dievišķais apsolījums: “Es sapulcināšu savas atlikušās avis no visām zemēm, kurās es tās biju izkaisījis, un tās atvedīšu atpakaļ uz viņu ganībām (..). “Redzi, nāks dienas,” tā saka tas Kungs, “kad Es izrietīšu Dāvidam īstu atvasi, kas valdīs kā ķēniņš, valdīs ar gudrību un uzturēs tiesu un taisnību valstī! Viņa laikā izglābs Jūdu un Israēls dzīvos drošībā. [427] Un viņa vārds, kā to sauks, būs: Tas Kungs mūsu taisnība.” (Jer. 23:3-6)
Tā pravietojumi par sodiem, kas tuvojās, saistījās ar apsolījumiem par galīgo, krāšņo atbrīvošanu. Tie, kas izvēlēsies derēt mieru ar Dievu un dzīvot svētu dzīvi, neskatoties uz valdošo atkrišanu, tiks stiprināti jebkuros pārbaudījumos un būs spējīgi par Kungu iespaidīgi liecināt. Viņu atbrīvošana nākotnē savā godībā pārspēs Israēla bērnu iziešanu no Ēģiptes. Kungs pravietim lika paziņot, ka pienāks dienas, kad “vairs nesacīs: tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, kas izveda Israēla bērnus no Ēģiptes zemes! – bet sacīs: tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, kas pārveda Israēla nama dzimumu no ziemeļu zemes un visām zemēm, kur Es tos biju izkaisījis, atpakaļ mājās, lai tie atkal dzīvo savā zemē!” (Jer. 23:7,8) Tādi bija brīnišķīgie pravietojumi, kas atskanēja no Jeremijas lūpām Jūdas valsts pastāvēšanas pēdējos gados, kad Babilonija jau bija kļuvusi par pasaules valdnieci, un pat vēl tad, kad tās karaspēks aplenca Ciānas mūrus.
To ausīs, kas bija palikuši uzticīgi, pielūdzot Jehovu, šie apsolījumi par izglābšanu skanēja kā visjaukākā mūzika. Pravieša vārdus atkal un atkal atkārtoja kā augstas, tā zemas kārtas mājās, visur, kur cienīja un godāja derību turošā Dieva padomus. Tie spēcīgi ietekmēja pat bērnus, atstājot neizdzēšamu iespaidu viņu jaunajos, uzņēmīgajos prātos. [428]
Tā bija apzinīga Svēto Rakstu ievērošana un tur doto pavēļu pildīšana, kas Jeremijas kalpošanas dienās Daniēlam un viņa biedriem deva iespēju visu tautu priekšā paaugstināt patieso Dievu. Vecāku mājās saņemtās mācības šos ebreju jaunekļus darīja stiprus ticībā un pastāvīgus kalpošanā dzīvajam Dievam, debesu un zemes Radītājam. Kad Jojakīma valdīšanas sākumā, Nebukadnēcaram pirmo reizi aplencot un sagrābjot Jeruzālemi, Daniēlu un viņa biedrus aizveda gūstā līdz ar citiem Babilonijas galmam īpaši izmeklētiem ļaudīm, viņu ticība tika pārbaudīta visaugstākā mērā. Bet tie, kas bija mācījušies paļauties uz Dieva apsolījumiem, atrada, ka to pietika ikvienam pārdzīvojumam, caur kuriem viņi bija aicināti iziet šajā svešajā zemē. Svētie Raksti bija viņu vadonis un balsts.
Izskaidrodams sodību nozīmi, kas jau sāka nākt pār Jūdu, Jeremija turējās cienīgi, aizstāvot Dieva taisnību un Kunga žēlastības nodomu pat visbargākajā pārmācībā. Pravietis darbojās nenogurstoši. Ilgodamies aizsniegt visas tautas šķiras, viņš bieži apmeklēja valsts dažādās daļas, tā izplatot savu iespaidu ārpus Jeruzālemes esošajos apvidos.
Liecinot draudzei, Jeremija pastāvīgi atsaucās uz bauslības grāmatu, kuru tik ļoti cienīja un paaugstināja Josijas valdības laikā. Viņš atkārtoti uzsvēra derības attiecību saglabāšanas svarīgo nozīmi ar visžēlīgo un līdzjūtīgo Būtni, kas Sinaja kalna [429] augstumos bija izklāstījusi desmit baušļu priekšrakstus. Jeremijas brīdinošie vārdi un aicinājumi aizsniedza katru valsts daļu, tā ka visiem bija izdevība uzzināt Dieva prātu attiecībā uz savu tautu.
Pravietis skaidri uzsvēra faktu, ka Debesu Tēvs ļauj sodībām nākt, “Lai tautas atzīst, ka mēs esam tikai cilvēki!” (Ps. 9:21) “Un ja tad vēl jūs Man turēsities pretim un vēl negribēsit Man paklausīt,” Kungs brīdināja, “Es izkaisīšu jūs starp citām tautām, un Es izvilkšu aiz jums zobenu no maksts, un jūsu zeme būs pārvērsta tuksnesī, un jūsu pilsētas būs izpostītas.” (3. Moz. 26:21,28,33)
Tieši tad, kad skanēja vēsts par lielkungiem un ļaudīm draudošajām briesmām, viņu valdnieks Jojakīms, kam vajadzēja būt gudram garīgam vadonim, kā pirmajam grēku atzīšanā, reformas pasākumos un labos darbos, savu laiku izšķieda savtīgās izpriecās. “Es celšu lielu namu ar plašām un ērtām telpām, kam skaisti logi, kas izgreznots ar ciedru koka plāksnēm un izkrāsots sarkanā krāsā!” (Jer. 22:14) viņš ierosināja; un tas tika būvēts par krāpšanas un apspiešanas ceļā iegūtiem līdzekļiem.
