Paņēmis citu rulli, Jeremija to deva Baruham, kas no pravieša mutes tajā “rakstīja visus tos vārdus, kas bija Jūdas ķēniņa Jojakīma sadedzinātajā rakstu tīstoklī; bez tam viņš pierakstīja klāt vēl daudzus citus līdzīgus vārdus”. (Jer. 36:28,32) Cilvēks savās dusmās pūlējās aizkavēt Dieva pravieša darbu, bet pat līdzekļi, ar kuriem Jojakīms centās norobežot Jehovas kalpa iespaidu, sniedza izdevību vēl skaidrāk atklāt dievišķās prasības.
Opozīcijas gars pret pārmetumiem, kas noveda pie Jeremijas vajāšanas un apcietināšanas, pastāv vēl šodien. Daudzi atsakās ievērot atkārtotus brīdinājumus, to vietā labprāt uzklausot viltus mācītājus, kas glaimo godkārei un nepiemin viņu ļaunos darbus. Bēdu laikā tādi būs bez patvēruma un Debesu aizsardzības. Dieva izredzētiem kalpiem droši un pacietīgi jāpanes grūtības un ciešanas, ko sagādā rājienu neievērošana un viņu vārdu un liecību sagrozīšana. Tiem uzticīgi jāturpina strādāt Dieva darbā, vienmēr pieminot, ka arī praviešiem senatnē un cilvēces Glābējam un Viņa apustuļiem Vārda dēļ bija jācieš zaimi un vajāšanas.
Dievs vēlējās, lai Jojakīms pieņem Jeremijas padomus un tādā veidā iegūst labvēlību Nebukadnēcara acīs, aiztaupot sev daudz bēdu. Vēl jauneklīgais ķēniņš bija zvērējis [438] uzticību Babilonijas valdniekam, un, turot solījumu, pagānu vērtējumā būtu ieguvis cieņu, līdz ar to sagādājot dārgas izdevības dvēseļu atgriešanai.
Nicinādams viņam piešķirtās sevišķās priekšrocības, Jūdas ķēniņš stūrgalvīgi gāja paša izraudzīto ceļu. Viņš lauza Babilonijas valdniekam doto goda vārdu un sacēlās. Tas viņu un visu valsti noveda ļoti grūtā stāvoklī. “Tad tas Kungs lika doties pret viņu kaldeju un aramiešu, kā arī Moāba un amoniešu karapulkiem (..),” (2. Ķēn. 24:2) un Jojakīms neko nespēja darīt, lai pasargātu zemi no šiem laupītājiem. Dažu gadu laikā, Debesu atmests, ļaužu nemīlēts un Babilonijas valdnieka nicināts, kura uzticību bija piekrāpis, viņš ar kaunu beidza savu nekrietno valdīšanu, – un tas viss kā rezultāts liktenīgajai kļūdai, novēršoties no Dieva nodoma, kas tam tika atklāts ar Viņa izredzēto vēstnesi.
Jojakīns, Jojakīma dēls, valdīja tikai trīs mēnešus un desmit dienas. Tad viņš padevās kaldejiem, kas Jūdas valdnieka atkrišanas dēļ no jauna bija aplenkuši liktenīgo pilsētu. Šoreiz Nebukadnēcars Jojakīnu aizveda uz Babiloniju ,”tāpat arī ķēniņa māti un ķēniņa sievas; arī viņa galma kalpotājus un zemes varenos.(..) Septiņus tūkstošus amatnieku un kalējus, kādu tūkstoti”. Turklāt Babilonijas ķēniņš paņēma arī “Kunga nama dārgumus un visus ķēniņa pils dārgumus”. (2. Ķēn. 24:15,16,13) [439]
Zaudējušai spēku un stiprumu, cilvēkus un mantu, Jūdas valstij tomēr vēl atļāva pastāvēt ar savu atsevišķu valdību. Valsts priekšgalā Nebukadnēcars iecēla Matanju – Josijas jaunāko dēlu, nosaukdams to par Cedekiju.
