Līdz ar to bija pamodinātas pravieša dusmas, un viņš tika inspirēts dot spriedumu neuzticīgajam valdniekam. “Bēdas tam, kas ceļ savu namu ar netaisnību un savas istabas ar nepatiesību! Tāpat arī tam, kas savam tuvākam liek strādāt bez atlīdzības un tam atrauj viņa algu. (..) Vai tava ķēniņa vara un ķēniņa valsts tev liekas pastāvam tikai tāpēc, ka tev patīk ciedru koksne un tu jūsmo par to? Vai tad tavs tēvs neēda un nedzēra? Bet viņš augsti turēja tiesu un taisnību, ievēroja tās dzīvē, un tādēļ viņam labi klājās. [430] Viņš aizstāvēja nabago un cietēju, un viss gāja labi. “Vai tas nenozīmē Mani patiesi atzīt?” saka tas Kungs. Turpretī tavas acis un tava sirds tiecas tikai pēc tava paša labuma, tiecas izliet nenoziedzīgas asinis, ļaudis nomākt un no tiem jo vairāk izspiest. Tādēļ tā saka tas Kungs par Jūdas ķēniņu Jojakīmu, Josijas dēlu: “Par viņu nesēros, tik tiešām nē, un neteiks: ak, mans brāli! Ak, viņa brāļa mīlestība! Par viņu neskums un nesacīs arī, tik tiešām nē; ak, žēlīgo valdniek! Tu lielais un diženais! Nē! Kā ēzeli aprok, tā apraks viņu, to izmetīs tālu ārpus Jeruzālemes vārtiem!” (Jer. 22:13-19)
Briesmīgajam sodam pār Jojakīmu vajadzēja piepildīties dažu gadu laikā, bet vēl pirms tam Kungs savā žēlastībā nepaklausīgajai tautai darīja zināmu savu noteikto nodomu. Jojakīma valdīšanas ceturtajā gadā “pravietis Jeremija griezās ar šo vārdu pie visas Jūdas tautas un pie Jeruzālemes iedzīvotājiem, sacīdams: “No Jūdas ķēniņa Josijas, Amona dēla, trīspadsmitā valdīšanas gada līdz šai dienai, tagad divdesmit trīs gadus, man ir dzirdams tā Kunga vārds, un es esmu runājis uz jums agri un vēlu, bet jūs mani neklausījāt.” (Jer. 25:2,3) Tāpēc Kungs tagad viņiem paziņoja: “Par sodu tam, ka jūs neklausījāt Maniem vārdiem, Es pārcelšu šurpu visas ziemeļu tautas, tā saka tas Kungs, un sūtīšu ziņu Bābeles ķēniņam Nebukadnēcaram, Manam kalpam, un pavēlēšu, lai viņš ar visām tām laužas iekšā šai zemē un brūk virsū tās iedzīvotājiem un visām tautām visapkārt, un Es tos visus veltīšu [431] iznīcībai, darīšu par kaunu un apsmieklu un pašu zemi par mūžīgu tuksnesi. (..) Un visas šīs tautas kalpos Bābeles ķēniņam septiņdesmit gadus.” (Jer. 25:8-11)
Lai gan liktenīgais soda lēmums bija skaidri izteikts, tomēr klausītāju vairums tik tikko spēja aptvert tā briesmīgo nozīmi. Lielāka iespaida dēļ Kungs šo paziņojumu centās ilustrēt un pavēlēja Jeremijam tautas likteni salīdzināt ar biķeri, kas piepildīts ar dievišķu dusmu vīnu. Kā pirmajiem no tā jādzer Jeruzālemei, Jūdas pilsētām un viņu ķēniņiem. Pēc tam no tā nāksies dzert “arī faraonam, Ēģiptes ķēniņam, viņa kalpiem, viņa augstākiem ierēdņiem un visai viņa tautai”, un daudzām citām zemes tautām, līdz Dieva nodoms būs galīgi piepildīts.
Lai vēl skaidrāk atklātu ātri tuvojošās sodības raksturu, pravietim pavēlēja ņemt sev līdzi “kādus no tautas vecajiem un ievērojamākiem priesteriem” un ar tiem kopā doties uz Ben-Hinomas ieleju, un tur, norādot uz Jūdas atkrišanu, sasist podnieka māla krūzi un Jehovas vārdā, kura kalps viņš bija, paziņot: Tā “Es satriekšu šo tautu un šo pilsētu, kā sasit māla trauku, kas tad vairs nav labojams.” [432]
Pravietis pavēli izpildīja un pēc tam, atgriezies pilsētā, nostājās tempļa pagalmā, un, visiem ļaudīm dzirdot, sacīja: “Redzi, Es sūtīšu pār šo pilsētu un pār visām tai piederīgām apdzīvotām vietām visu to nelaimi, par kuru Es runāju! Jo tie ir nocietinājuši savu pakausi un neklausījās Manus vārdus.” (Skat. Jer. 19. nod.)
Tā vietā, lai izraisītu grēku nožēlu un atgriešanos, Jeremijas vārdi pamodināja augsto ierēdņu dusmas, kā rezultātā pravietis zaudēja brīvību. Ieslodzīts cietumā un vēl nostiprināts siekstā, viņš tomēr turpināja sludināt Debesu vēstis tiem, kas atradās tā tuvumā. Vajāšanas viņa balsi nespēja apklusināt. Par sevi Jeremija sacīja, ka jūtas tā, “it kā manā sirdī degtu gaiša uguns, kas apņem arī visus manus kaulus. Un, kad es pūlējos to pārspēt, tad man pietrūka spēka!” (Jer. 20:9)
Apmēram šajā laikā Kungs Jeremijam pavēlēja uzrakstīt tās vēstis, kuras viņš vēlējās sniegt tiem, par kuru glābšanu pastāvīgi skuma pravieša līdzjūtīgā sirds. “Ņem rakstu rituli un raksti visus tos vārdus,” Kungs skubināja savu kalpu, “ko Es ar tevi esmu runājis par Israēlu, par Jūdu un par visām tautām no Josijas laika līdz šai dienai! Varbūt Jūdas nams, kad tas dzirdēs, kādu Es tiem esmu nodomājis sūtīt nelaimi, varbūt viņi ikviens atgriežas no sava ļaunā ceļa, un Es tiem varu piedot viņu noziegumus un grēkus.” (Jer. 36:2,3)
Paklausīdams šai pavēlei, Jeremija pieaicināja palīgā uzticamu draugu, rakstvedi Baruhu, un viņam diktēja “visus vārdus (..), ko tas Kungs tam bija teicis”. (Jer. 36:4) [433] Uz pergamenta ruļļa uzrakstītās vēstis saturēja svinīgus pārmetumus par piekoptajiem grēkiem, brīdinājumus no tālākas atkrišanas neizbēgamajām sekām, kā arī nopietnus aicinājumus atteikties no visa ļaunā.
Kad rakstu darbi bija pabeigti, Jeremija, vēl būdams cietumnieks, sūtīja Baruhu šīs vēstis lasīt priekšā uz nacionālajiem svētkiem templī sanākušajam ļaužu pulkam. (Skat. Jer. 36:6,7) Tas notika Jojakīma, Josijas dēla, Jūdas ķēniņa “piektā valdīšanas gada devītajā mēnesī”. “Varbūt viņu lūgšana nonāk tā Kunga priekšā un tie atgriežas ikviens no saviem ļaunajiem ceļiem, jo liela ir tā Kunga dusmība un bardzība, ar ko Viņš piedraudējis šai tautai.”
Baruhs paklausīja, un viss uzrakstītais tika nolasīts Jūdas ļaudīm. Pēc tam rakstvedi aicināja to lasīt lielkungu priekšā. Tie klausījās ar lielu interesi un apsolīja visu dzirdēto atstāstīt ķēniņam, bet arī ieteica rakstvedim paslēpties, jo baidījās, ka ķēniņš liecību noraidīs un meklēs nogalināt gan vēsts sagatavotāju, gan tās nesēju.
Kad lielkungi ķēniņam Jojakīmam pastāstīja, ko Baruhs bija lasījis, valdnieks tūlīt lika rulli sameklēt un lasīt arī viņam dzirdot. Jehudis, viens no galma kalpotājiem, rulli atnesa un sāka lasīt norājošos un biedinošos vārdus. Bija ziemas laiks, un ķēniņš ar saviem valstsvīriem, Jūdas lielkungiem, sapulcējušies sēdēja pie atklātas uguns. Tika izlasīta pavisam niecīga daļa, kad jau ķēniņš, nebaidīdamies no briesmām, kam pakļāva sevi un savus ļaudis, sagrāba rakstu rulli [434] un trakās dusmās atgrieza izlasītās slejas ar nazi nost “un iemeta ugunī, kas viņa priekšā kurējās, kamēr viss rakstu tīstoklis sadega ugunī”. (Jer. 36:23)
Ne ķēniņš, ne lielkungi neizbijās “un nesaplēsa savas drēbes”. Kaut gan daži lielkungi “lūdza ķēniņu rakstu tīstokli neiznīcināt, viņš tos neklausīja”. Raksts tika sadedzināts, un ļaunā ķēniņa dusmas gāzās pār Baruhu un Jeremiju. Viņš tos pavēlēja apcietināt, bet “Kungs tos paslēpa”. (Jer. 36:24-26)
Pievērsdams valdnieka, lielkungu un templī sanākušo ļaužu [435] uzmanību uzrakstītajiem inspirētajiem brīdinājumiem un pamācību vārdiem, Dievs žēlīgi darbojās Jūdas tautas labā. “Varbūt Jūdas nams, kad tas dzirdēs, kādu Es tiem esmu nodomājis sūtīt nelaimi, varbūt viņi ikviens atgriežas no sava ļaunā ceļa, un Es tiem varu piedot viņu noziegumus un grēkus.” (Jer. 36:3) Dievs iežēlojas par cilvēkiem, kas cīnās savas stūrgalvības aklumā. Viņš meklē apgaismot aptumšoto prātu, sūtīdams norājošas vēstis un draudēdams, lai tie, kas visvairāk paaugstinājušies, sajustu savu nezināšanu un nožēlotu maldus. Viņš pūlas palīdzēt pašapmierinātajiem, lai tie novērstos no saviem šķietamajiem sasniegumiem un meklētu garīgo svētību ciešā savienībā ar Debesīm.
Dieva plānā nav sūtīt vēstnešus, kas glaimotu un izdabātu grēciniekiem; Viņš nesniedz miera vēstis, lai iemidzinātu nesvētā miesīgā drošībā. Kungs, turpretī, ļaundara sirdsapziņai uzliek smagas nastas un tā dvēseli caururbj ar asām notiesājošām bultām. Kalpojošie eņģeļi tam rāda bijājamās Dieva sodības, lai padziļinātu pārliecību par palīdzības nepieciešamību un izraisītu izmisuma kliedzienu: “Kungs, kas man jādara, lai es kļūtu pestīts?” (Ap. d. 16:30) Bet Roka, kura pazemo līdz pīšļiem, kas norāj grēku un apkauno lepnību un godkāri, ir tā pati, kura paceļ nožēlojošo un sasisto. Viņš, kurš pieļauj pārmācību, visdziļākā līdzjūtībā jautā: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?”
Kad cilvēks ir grēkojis pret svēto, žēlsirdīgo Dievu, tad [436] nav cēlākas rīcības par atklātu nožēlu un savu maldu atzīšanu, izjūtot dvēseles sarūgtinājumu līdz asarām. To prasa Dievs, un Viņš nepieņems neko mazāku par sagrauztu sirdi un satriektu garu. Bet ķēniņš Jojakīms un viņa lielkungi savā pārgalvībā un lepnumā Dieva aicinājumu atraidīja. Tie nevēlējās brīdinājumu pieņemt un negribēja atgriezties. Svētā tīstokļa sadedzināšanas laikā piedāvātā žēlastība tiem bija pēdējā izdevība. Dievs tika paziņojis, ja tie arī tad atteiksies uzklausīt Viņa balsi, tad sekos briesmīga atmaksa. Un, tā kā viņi atteicās, Kungs Jūdam deva galīgo spriedumu, ar īpašām dusmām vēršoties pret vīru, kurš tik lepni bija sacēlies pret Visaugstāko.
“Tāpēc tas Kungs ir nolēmis šādi par Jūdas ķēniņu Jojakīmu: viņam nebūs pēcnācēju, kas sēdēs uz Dāvida troņa, un viņa projām aizsviestais līķis gulēs ilgāku laiku laukā dienas karstumā un nakts aukstumā. Un Es piemeklēšu viņam, viņa pēcnācējiem un kalpiem viņu noziegumus un sūtīšu pār Jeruzālemes iedzīvotājiem un pār Jūdas namu visu to nelaimi, ar ko Es tiem piedraudēju, bet tie Mani neuzklausīja!” (Jer. 36:30,31)
Ar pergamenta ruļļa sadedzināšanu nekas netika atrisināts. Rakstītos vārdus gan varēja iznīcināt, bet ne rājienus un brīdinājumus, ko tie saturēja, kā arī steigšus nākošās Dieva sodības un pārmācības, kas bija pasludinātas atkritušajam Israēlam. Turklāt arī sadedzināto tīstokli uzrakstīja no jauna. Kungs savam kalpam pavēlēja: “Ņem vēlreiz citu tīstokli un raksti tanī visus tos vārdus, kas bija iepriekšējā tīstoklī, ko Jūdas ķēniņš sadedzināja.” (Jer. 36:28) [437] Pravietojumā sniegtais paziņojums par Jūdu un Jeruzālemi bija pārvērsts pelnos, bet šie vārdi “kā degoša uguns” vēl dzīvoja Jeremijas sirdī, un pravietim atļāva atjaunot to, ko tik veltīgi bija iznīcinājušas cilvēka dusmas.
