[440] Cedekijas valdīšanas sākumā Babilonijas valdnieks tam pilnīgi uzticējās, un kā drošs padomdevējs ķēniņam blakus stāvēja pravietis Jeremija. Izturoties godīgi pret babiloniešiem un ņemot vērā Jeremijas sniegtās Kunga vēstis, viņš būtu ieguvis cieņu no daudziem augsti stāvošiem vīriem un līdz ar to rastos iespēja atklāt tiem atziņu par patieso Dievu. Tādā veidā ļaudīm, kas jau bija aizvesti gūstā uz Babiloniju, tiktu garantētas zināmas priekšrocības un lielāka brīvība; tālu un plaši tiktu pagodināts Kunga vārds; un Jūdejā atlikušie būtu pasargāti no briesmīga posta, kas beidzot sekoja viņu nepaklausībai.
Ķēniņš Cedekija un visi jūdi, arī uz Babiloniju aizvestie, no Jeremijas bija saņēmuši padomu mierīgi padoties uzvarētāju laicīgajai valdībai. It īpaši gūstā esošajiem vajadzēja meklēt tās zemes labklājību, kur tie tagad atradās. Bet tas nesaskanēja ar cilvēku sirds tieksmēm, un sātans, izmantodams apstākļus savā labā, [441] kā Jeruzālemē, tā Babilonijā dzīvojošo vidū lika celties viltus praviešiem, kas paziņoja, ka pakļautības jūgs drīz tiks salauzts un būs atjaunota agrākā nacionālā godība.
Šādu glaimojošu viltus pravietojumu pieņemšana gan ķēniņu, gan trimdiniekus ierosinātu spert liktenīgus soļus, kas izjauktu Dieva žēlīgo nodomu viņu labā. Lai novērstu jebkādu incidentu un tam sekojošās ciešanas, Kungs pavēlēja Jeremijam nekavējoties brīdināt Jūdas ķēniņu par nenovēršamajām sekām, ko nestu sacelšanās. Arī trimdinieki tika rakstiski pamācīti, lai neļauj sevi pievilt ar cerību par drīzu atsvabināšanu. “Lai jūs nemaldina jūsu pravieši, kas jūsu vidū dzīvo, nedz arī jūsu zīlnieki!” (Jer. 29:8) Šajā sakarībā uzmanība tika pievērsta Kunga nodomam atbrīvot Israēlu pēc septiņdesmit gūstniecības gadiem, kā to bija paziņojuši Viņa vēstneši.
Ar kādu maigu līdzjūtību Dievs informēja gūstā aizvestos ļaudis par saviem plāniem attiecībā uz Israēlu! Kungs zināja, cik grūts var kļūt to stāvoklis Babilonijā, ja viltus praviešiem izdotos viņus pārliecināt cerēt uz drīzu atbrīvošanu. Katra demonstratīva izpausme vai sacelšanās no viņu puses pamodinātu kaldeju varasvīru piesardzību un bardzību, kas jo vairāk ierobežotu brīvību. Rezultātā sekotu ciešanas un posts. Kungs vēlējās, lai tie klusi pakļautos savam liktenim un tā padarītu savu trimdu, cik vien iespējams, patīkamāku. [442] Tāpēc Viņš deva padomu: “Celiet namus un dzīvojiet tajos! Dēstiet dārzus un baudiet to augļus! (..) Rūpējieties par tās pilsētas labklājību, kurp Es jūs liku aizvest, un pielūdziet to Kungu par to, jo tās labklājība būs arī jūsu labklājība.” (Jer. 29:5-7)
Starp viltus mācītājiem Bābelē bija divi vīri, kas pieprasīja, lai citi tos atzīst par svētiem, lai gan viņu dzīve bija samaitāta. Jeremija nosodīja šo cilvēku ļauno rīcību un brīdināja par tiem draudošajām briesmām. Pārmetumu sadusmoti, viņi centās pretoties patiesā pravieša darbam, pamodinot ļaudīs šaubas, lai tie neuzticētos Jeremijas vārdiem un neklausītu Dieva padomam pakļauties Bābeles ķēniņam. Kunga pamācīts, Jeremija liecināja, ka šie viltus pravieši tiks nodoti Nebukadnēcara rokās un viņam redzot, nokauti. Drīz pēc tam šie vārdi burtiski piepildījās.
Arī gala laikā celsies vīri, lai radītu sajukumu un sacelšanos to starpā, kas apliecina sevi par patiesā Dieva pārstāvjiem. Melu pravieši iedrošinās cilvēkus paviršai attieksmei pret grēku un, kad ļaunie darbi izraisīs briesmīgas sekas, tad, cik vien iespējams, grūtībās apvainos tos, kas ļaudis uzticīgi brīdinājuši – tāpat kā jūdi savā ļaunajā liktenī vainoja Jeremiju. Bet tikpat droši, kā Jehovas pravieša sniegtā vēsts piepildījās senatnē, tā Viņa vēstis pastāvēs arī mūsu dienās.
Jau no paša sākuma Jeremija visus pastāvīgi pamācīja padoties babiloniešiem. Šis padoms tika sniegts ne tikai jūdiem, bet arī [443] daudzām apkārtējām tautām. Cedekijas valdīšanas sākumā pie Jūdas ķēniņa ieradās sūtņi no Edoma un Moāba, no Tiras pilsētas un citām tautām, lai uzzinātu, vai pēc viņa sprieduma tagad ir izdevīgs laiks apvienotai sacelšanās kustībai un vai viņš tiem pievienotos cīņā pret Babilonijas valdnieku. Vēstnešiem vēl gaidot atbildi, Kungs sacīja Jeremijam: “Darini sev saites un jūga kokus un liec tos sev ap kaklu, un sūti vēstījumu Edoma ķēniņam, Moāba ķēniņam, Amona bērnu ķēniņam, Tiras ķēniņam un Sidonas ķēniņam ar vēstnešiem, kas atnākuši uz Jeruzālemi pie Jūdas ķēniņa Cedekijas.” (Jer. 27:2,3)
Jeremija tika norīkots sūtņiem paziņot, lai tie saka saviem valdniekiem, ka Dievs tos visus ir nodevis Babilonijas ķēniņa Nebukadnēcara rokās, lai tie kalpotu “viņam, viņa dēlam un dēladēlam, kamēr pienāks laiks arī viņa zemei (..).” (Jer. 27:7)
Tālāk sūtņus vēl pamācīja, lai tie saviem valdniekiem paskaidro, ka, atsakoties kalpot Babilonijas valdniekam, tie tiks sodīti, “ar zobenu, badu un mēri”, līdz būs pilnīgi iznīcināti. It īpaši tiem vajadzēja sargāties no viltus praviešu mācības, kas dotu citādu padomu. “Neklausiet jūs tāpēc saviem praviešiem un zīlniekiem, saviem sapņiem, saviem apvārdotājiem un burvjiem, kas jums sludina un apsola: jums nebūs jākļūst par Bābeles ķēniņa pavalstniekiem, – jo tie ir meli, ko tie jums pareģo, lai jūs aizvestu no jūsu zemes svešumā, tāpēc ka Es jūs tad pametīšu un jūs aiziesit bojā. [444] Bet to tautu, kas lieks savu muguru Bābeles ķēniņa jūgā un viņam kalpos, to Es atstāšu viņas pašas zemē, ka tā var to apkopt un tur dzīvot,” saka tas Kungs.” (Jer. 27:8-11) Visvieglākais sods, ko žēlsirdīgais Dievs varēja uzlikt stūrgalvīgajiem ļaudīm, bija pakļaušanās Babilonijas valdniekam, bet, ja tie atteiktos piekrist šim lēmumam, tad tiem būtu jāizjūt visa Viņa bargā pārmācība.
Nav aprakstāms sapulcējušos daudzo tautu sūtņu uztraukums, kad Jeremija, nesdams uz sava kakla pakļautību simbolizējošo jūgu, atklāja tiem Dieva prātu.
Neskatoties uz spēcīgo pretošanos, Jeremija nelokāmi uzstājās par pakļaušanos. Starp tiem, kas iedrošinājās noliegt [445] Kunga sniegto padomu, sevišķi izcēlās Hananja, viens no viltus praviešiem, par kuru ļaudis jau bija brīdināti. Cerēdams iegūt ķēniņa un galma labvēlību, viņš runāja pretī, paskaidrodams, ka Dievs viņam uzticējis nest jūdiem iedrošinošu vēsti. Viņš teica: “Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: Bābeles ķēniņa jūgu Es salauzīšu! Vēl nebūs pagājuši ne divi gadi, kad Es atvedīšu atpakaļ šinī vietā visus tā Kunga nama piederumus, ko Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars aizveda no šejienes uz Bābeli. Arī Jehonju, Jojakīma dēlu, Jūdas ķēniņu, un visus no Jūdas uz Bābeli trimdā aizvestos Es atvedīšu šinī vietā, tā saka tas Kungs, jo Es nokratīšu Bābeles ķēniņa jūgu.” (Jer. 28:2-4)
Priesteru un ļaužu klātbūtnē Jeremija visus nopietni skubināja padoties Babilonijas valdniekam līdz Kunga nospriestajam laikam. Viņš jūdu tautai atkārtoja Hozejas, Habakuka, Cefanjas un citu praviešu vēstis, kuru pārmetumi un brīdinājumi līdzinājās viņa teiktajiem vārdiem. Viņš atgādināja notikumus, kas, pravietojumiem piepildoties, bija sekojuši nenožēlotiem pārkāpumiem. Pagātnē nepaklausīgos jau bija piemeklējis Dieva nodomam atbilstošs sods, ko paredzēja Viņa vēstneši.
“Pravieti, kas sludina mieru un apsola kādu laimīgu notikumu,” Jeremija beidzot ierosināja, “to atzīst par patiesu pravieti, ko tas Kungs sūtījis, tikai tad, kad viņa pravietojums piepildās.” (Jer. 28:9) Ja Israēls grib doties briesmās, tad nākotnē nepārprotami atklāsies, kas ir īstais pravietis.
Dzirdējis Jeremijas doto padomu pakļauties, Hananja [446] nekaunīgi apšaubīja viņa vēsts patiesumu. Paņemdams no pravieša kakla simbolisko jūgu, Hananja to salauza, teikdams: “Tā saka tas Kungs: tāpat Es salauzīšu Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara jūgu un nokratīšu to no visu tautu kakla, pirms divi gadi būs pagājuši.”
“Bet pravietis Jeremija aizgāja savu ceļu.” (Jer. 28:11) Acīmredzot, viņš vairāk citu neko nevarēja, kā vienīgi atstāt cīņas lauku. Tad pravietim uzticēja citu vēsti: “Ej un saki Hananjam: tā saka tas Kungs: koka jūgu tu salauzi, bet tā vietā esi uzlicis dzelzs jūgu.” Jo tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: “Dzelzs jūgu es uzlieku visām šīm tautām kaklā, ka tām jākalpo Bābeles ķēniņam Nebukadnēcaram, tām viņam jākalpo (..).” Tad pravietis Jeremija sacīja pravietim Hananjam: “Klausies, Hananja! Tas Kungs taču tevi nav sūtījis, bet tu esi maldinājis šo tautu, lai tā paļaujas uz meliem!” Tādēļ Kungs saka: “Redzi, Es tevi paņemšu projām no zemes virsus; jau šinī gadā tu mirsi, tādēļ ka tu mudināji ļaudis būt nepaklausīgiem tam Kungam un atkāpties no Viņa!” Un pravietis Hananja tiešām nomira tā paša gada septītajā mēnesī.” (Jer. 28:13-17)
Viltus pravietis ļaudīs bija stiprinājis neticību Jeremijam un viņa vēstij. Tas bija negodīgi paziņojis sevi par Kunga vēstnesi, kā rezultātā sekoja nāve. Piektā mēnesī Jeremija paredzēja, ka Hananja mirs, un septītā mēnesī šie vārdi piepildījās.
Viltus praviešu izraisītais nemiers pamodināja aizdomas, ka Cedekija kļuvis neuzticīgs, un tikai pateicoties [447] ātrai un noteiktai rīcībai no viņa puses, tam vēl atļāva valdīt kā Babilonijas ķēniņa vasalim. Tāda izdevība radās drīz pēc tam, kad no Jeruzālemes aizgāja apkārtējo tautu sūtņi, bet jūdu ķēniņš devās līdzi Serajam, kādam lielkungam, kam bija svarīgs uzdevums Bābelē. (Jer. 51:59) Šajā gadījumā, apmeklējot kaldeju galmu, Cedekija atjaunoja savu padotības zvērestu Nebukadnēcaram.
No Daniēla un citiem ebreju gūstekņiem Babilonijas valdnieks bija iepazinies ar patiesā Dieva augsto varu un spēku. Kad Cedekija no jauna svinīgi solījās palikt uzticīgs, Nebukadnēcars prasīja, lai viņš zvēr Kunga, Israēla Dieva, vārdā. Ja Cedekija būtu cienījis šo derības atjaunošanas zvērestu, tad viņa lojalitāte varētu atstāt dziļu iespaidu uz daudziem, kuri modri vēroja to cilvēku izturēšanos, kuri teicās bīstamies un godājam ebreju Dievu.
Bet Jūdas ķēniņš neievēroja augsto priekšrocību dot godu dzīvā Dieva Vārdam. Par Cedekiju ziņots: “Un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga, viņa Dieva acīs; viņš nepazemojās pravieša Jeremijas priekšā, kas pravietoja pēc tā Kunga mutes.
Viņš sacēlās arī pret Nebukadnēcaru, kas bija viņam licis zvērēt pie Dieva, un palika stūrgalvīgs, apcietināja savu sirdi un neatgriezās pie tā Kunga, Israēla Dieva.” (2. Laiku 36:12,13)
