Kamēr Jeremija turpināja liecināt Jūdejā, Babilonijā starp gūstekņiem par pravieti tika aicināts Ecehiēls, lai [448] brīdinātu un atbalstītu aizvestos, kā arī apstiprinātu Jeremijas teiktos Kunga vārdus. Atlikušajos Cedekijas valdīšanas gados Ecehiēls ļoti skaidri norādīja, cik neprātīgi ir cerēt un paļauties uz viltus pravietojumiem, ka trimdinieki drīz atgriezīsies Jeruzālemē. Turklāt viņam vēl ar dažādām simboliskām zīmēm un svinīgām vēstīm lika pasludināt Jeruzālemes aplenkšanu un pilnīgu izpostīšanu.
Cedekijas valdīšanas sestajā gadā Kungs atklāsmē Ecehiēlam rādīja dažas negantības, kas tika praktizētas Jeruzālemē un Kunga nama vārtos, pat iekšējā pagalmā. Viņš redzēja elku kambarus un pielūgšanai gleznotos tēlus , “rāpuļu un nešķīstu dzīvnieku un arī dažādu Israēla nama elku attēlus”. (Ec. 8:10) Tas viss ātri slīdēja pārsteigtā pravieša skata priekšā.
Tie, kam vajadzēja būt ļaužu garīgajiem vadoņiem, “septiņdesmit vīri no Israēla nama vecajiem”, bija redzami, kvēpinot elku tēliem slepenos kambaros tempļa pagalma svētajās robežās. “Tas Kungs mūs neredz,” glaimoja Jūdas vīri, piekopdami pagāniskos ieradumus, un zaimojot paziņoja: “Kungs zemi atstājis”. (Ec. 8:11,12)
Pravietim nācās vērot vēl lielākas negantības. Pie vārtiem, kas no ārējā pagalma veda iekšējā, viņam rādīja sievietes, kas apraudāja Tammusu. “Tad Viņš veda mani tā Kunga nama iekšējā pagalmā. Tur es redzēju – pie ieejas starp priekštelpu un altāri stāvēja kādi divdesmit pieci vīri; tie, pagriezuši muguru pret tā Kunga Templi un vaigu pret rītiem, pielūdza sauli.” (Ec. 8:13-16)
Tad cienījamā Būtne, kas pavadīja Ecehiēlu, rādot Jūdas zemes augstmaņu pārsteidzoši briesmīgo ļaunumu, pravietim jautāja: “Vai tu to redzi, cilvēka bērns? Vai tad Jūdas namam nepietiek šo negantību, ko tie dara, ka tie vēl pilda visu zemi ar varas darbiem un vienmēr Manī rada dusmas? Un nu skaties: viņi tur zaļus zarus sev pie deguna. Tādēļ Es celšos pret tiem ar bardzību, Mana acs tos neuzlūkos ar līdzcietību, un Es tos nesaudzēšu. Un, kaut tie ar stipru balsi kliegtu Man ausīs, Es tos tomēr neuzklausīšu.” (Ec. 8:17,18)
Kungs par šiem vīriem, kas pārgalvīgi uzdrošinājās Viņa Vārdā stāvēt ļaužu priekšā, bija paziņojis: “Tiešām, tiklab pravieši, kā priesteri ir zemiski; pat savā namā Es sastapu viņu ļaunprātību!” (Jer. 23:11) Drausmīgajā apsūdzībā pret Jūdu, kas uzrakstīta hronista noslēdzošajā vēstījumā par Cedekijas valdīšanu, atkārtoti tiek uzsvērta tieši tempļa svētuma sagānīšana. “Tāpat arī visi augstākie no priesteriem un arī tauta vairoja savus grēkus, darīdami pēc citu tautu negantībām, un tā padarīja nešķīstu tā Kunga namu, ko Viņš bija svētu darījis Jeruzālemē.” (2. Laiku 36:14)
[450] Jūdas valstij ātri tuvojās atmaksas diena. Ilgāk Kungs vairs nevarēja saglabāt cerību, ka bargais sods tiks novērsts. “Vai tad jūs lai paliktu nesodīti?” Viņš jautāja. “Jūs nepaliksit bez soda.” (Jer. 25:29)
Tomēr arī šos vārdus uzņēma ar zaimojošu izsmieklu. “Cilvēka bērns, kas tā pie jums Israēla zemē par parunu, kad jūs sakāt: dienas paiet, tā paiet arī visas redzētās parādības?” Ecehiēlam šī drošā pravietojuma atmešanu pavēlēja stingri norāt. “Tādēļ saki tiem: tā saka Dievs tas Kungs: Es izbeigšu šīs parunas lietošanu Israēlā. Saki tiem turpretim: tuvu ir pienācis laiks, lai sāktos visu redzēto parādību piepildījums, jo turpmāk nebūs nekādu viltus parādību un maldu pravietojumu Israēla namā. Bet Es, tas Kungs, runāšu, kas Man ir sakāms, un vārds, ko runāju, piepildīsies. Vēl jūsu dienās, tu stūrgalvīgā cilts, Es jums teikšu vārdu un to arī piepildīšu,” saka Dievs tas Kungs. Un atkal pār mani nāca tā Kunga vārds: “Cilvēka bērns, Israēla nama ļaudis saka: parādības, ko šie redz, ir vēlākam laikam, un šis sludina par laikiem, kas ir tālā nākotnē. Tādēļ saki tiem: tā saka Dievs tas Kungs: neviens no Maniem vārdiem vairs netiks aizkavēts; katrs vārds, ko Es runāju, piepildīsies,” saka Dievs tas Kungs.” (Ec. 12:21-28)
Pirmais no visiem, kas tautu veda pretī ātram sabrukumam, bija ķēniņš Cedekija. Pilnīgi atteikdamies no padomiem, kurus Kungs deva ar praviešu starpniecību, aizmirsdams parādīt pateicību [451] ķēniņam Nebukadnēcaram un lauzdams svinīgo uzticības zvērestu, kuru bija devis Kunga, Israēla Dieva vārdā, Jūdas ķēniņš sacēlās pret praviešiem, pret savu labdari un pret Dievu. Sava prāta ģeķībā viņš meklēja palīdzību pie Israēla labklājības senā ienaidnieka, sūtīdams vēstnešus uz Ēģipti, lai tā viņam dotu zirgus un ļaužu pulkus.
“Vai tas viņam izdosies?” Kungs jautāja par to, kas bija ļaunprātīgi izmantojis tam dāvāto uzticību. “Vai tas, kas tā darījis, paliks nesodīts? Viņš ir derību lauzis, vai viņš izglābsies? Tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs tas Kungs, tā ķēniņa dzīves vietā, kas viņu iecēla par ķēniņu, kura zvērestu viņš pārkāpa un kuram viņš lauza savu derību, pie viņa Bābelē viņš nomirs! Bet faraons tam karā nepalīdzēs nedz ar lielu karaspēku, nedz ar lielu ļaužu pulku, kad cels vaļņus un aplenkuma apcietinājumus līdz ar torņiem, lai atņemtu daudziem dzīvību. Tādēļ ka viņš ir pārkāpis zvērestu un lauzis derību, kaut gan bija devis roku to sargāt un taču to nedarīja, viņš neizglābsies.” (Ec. 17:15-18)
Nesvētajam, bezdievīgajam valdniekam bija pienākusi galīgā norēķina diena. “Nost ķēnišķīgo galvasrotu, nost vainagu!” Kungs pavēlēja. Jūdas valstij vairs nebūs atļauts ķēniņš, kamēr Kristus pats uzcels savu ķēniņvalsti. ”Visu, visu Es pārvērtīšu drupās, drupās, drupās!” tā skanēja dievišķais edikts par Dāvida troni. “Lai paliek, kā bija, kamēr nāks tas, kam uz to ir tiesības, tam Es to nodošu.” (Ec. 21:30-32)
