[452] Cedekijas valdīšanas devītajā gadā “Nebukadnēcars, Bābeles ķēniņš, nāca ar visu savu karaspēku, lai karotu pret Jeruzālemi”. (2. Ķēn. 25:1) Jūdu izredzes bija bezcerīgas. “Redzi, Es celšos pret tevi,” Kungs lika runāt Ecehiēlam. “Es izvilkšu savu zobenu no maksts un izdeldēšu tavā vidū kā taisnus, tā netaisnus.” “Es izliešu pār tevi savas dusmas un iededzināšu savas bardzības uguni pret tevi, un tevi nodošu nežēlīgu cilvēku rokās, kas cenšas sagādāt tev postu un iznīcību.” (Ec. 21:7,8,36)
Ēģiptieši mēģināja nākt palīgā aplenktajai pilsētai, un kaldeji, lai tos atvairītu, kādu laiku pārtrauca karu pret Jeruzālemi. Cedekijas sirdī pamodās cerība, un [453] viņš sūtīja vēstnesi pie Jeremijas, lai tas lūgtu Dievu ebreju tautas labā.
Pravieša briesmīgā atbilde vēstīja, ka kaldeji atgriezīsies un pilsētu izpostīs. Pavēle bija dota; stūrgalvīgā tauta vairs nespēja novērst Dieva sodību. “Nepievilieties, domādami, ka kaldeji aizies no jums, jo tie neaizies. Nē, kad jūs ar sakautu visu kaldeju karaspēku, kas ar jums karo, un atliktu tikai daži ievainoti vīri, tie atspirgs atkal ikviens savā teltī, celsies un nodedzinās pilsētu!” (Jer. 37:9,10) Jūdas atlikušajiem bija jāaiziet gūstā, lai grūtībās un bēdās mācītos tās mācības, kuras nebija apguvuši daudz labvēlīgākos apstākļos. Nekas vairs nespēja grozīt šo Svētā Sarga pavēli.
Daži no Jeruzālemē atlikušajiem taisnajiem vīriem, kam dievišķais nodoms bija skaidri zināms, apņēmās paslēpt no nežēlīgajām rokām Svēto Derības šķirstu ar diviem akmens galdiņiem, uz kuriem bija rakstīti desmit baušļi. Viņi to arī izdarīja. Dziļās skumjās un bēdās tie šķirstu noglabāja kādā alā, kur tas palika apslēpts no Jūdas un Israēla ļaudīm viņu grēku dēļ un tiem vairs nekad netika atdots. Šis svētais šķirsts tur atrodas vēl joprojām. No dienas, kad to paslēpa, tas nav traucēts.
Daudzus gadus Jeremija bija stāvējis ļaužu priekšā kā uzticīgs liecinieks, un tagad, kad pilsētai bija jāpāriet pagānu rokās, viņš uzskatīja, ka ir savu darbu pabeidzis, tāpēc mēģināja Jeruzālemi atstāt, bet to aizturēja kāda viltus pravieša dēls, kurš paziņoja, ka Jeremija nodomājis pievienoties babiloniešiem, kuriem padoties viņš atkārtoti bija [454] aicinājis visus Jūdas ļaudis. Pravietis šo apmelojumu noliedza, tomēr lielkungi “bija pret Jeremiju naidīgi noskaņoti, lika to pērt un ieslodzīt valsts rakstveža Jonatāna namā, ko tie bija pārveidojuši par cietumu”. (Jer. 37:15)
Lielkungu un ļaužu sirdī radusies cerība, Nebukadnēcaram ar savu karaspēku griežoties uz dienvidiem, lai stātos pretī ēģiptiešiem, drīz vien izgaisa. Kungs bija teicis: “Es celšos pret tevi, faraon, Ēģiptes ķēniņ.” Ēģiptes spēks bija tikai kā aizlauzta niedre. “Visi Ēģiptes iedzīvotāji atzīs, ka Es esmu tas Kungs,” bija paziņojusi inspirācija, “jo tu un viņi bijuši Israēlam tikai nedroša niedres atspaida nūja.” ”Tiešām, es stiprināšu Bābeles ķēniņa elkoņus, bet Ēģiptes ķēniņa elkoņi sašļuks, lai ļaudis atzīst, ka Es esmu tas Kungs, ja Es Bābeles ķēniņam dodu rokā savu zobenu, lai viņš to paceļ pret Ēģiptes zemi.” (Ec. 29:3,6; 30:25,26)
Kamēr Jūdas lielkungi vēl velti lūkojās uz Ēģipti pēc palīdzības, ķēniņš Cedekija ar baiļu pilnām priekšnojautām domāja par Dieva pravieti, kurš bija iemests cietumā. Pēc vairākām dienām viņš lika to atvest un slepeni jautāja: “Vai ir kāds vārds bijis no tā Kunga?” un Jeremija atbildēja: “Ir gan, un proti – tevi nodos Bābeles ķēniņa rokās.”
“Tad Jeremija sacīja ķēniņam Cedekijam: “Ko es esmu apgrēkojies pret tevi, pret taviem kalpiem un pret šo tautu, ka jūs mani likāt cietumā? Kur tad nu paliek jūsu pravieši, kuri jums sludināja, ka Bābeles ķēniņš nedošoties karā pret jums un pret šo zemi? [455] Un tagad uzklausi jel mani, mans kungs un ķēniņ, un lai mana lūgšana atrod pie tevis dzirdīgas ausis: nesūti mani atpakaļ valsts rakstveža Jonatāna namā, lai man tur nav jāmirst.” (Jer. 37:17-20)
“Tad ķēniņš pavēlēja novietot Jeremiju pils sardzes pagalma cietumā un deva viņam katru dienu klaipu maizes no cepēju ielas, kamēr pilsētā maize izbeidzās. Tā Jeremija palika pils sardzes pagalma cietumā.” (Jer. 37:21)
Ķēniņš neuzdrošinājās atklātībā apliecināt kādu ticību Jeremijam. Lai gan bailes viņu spieda Jeremiju personiski izjautāt, tas tomēr bija pārāk vājš, lai izaicinātu lielkungu un tautas nelabvēlību un padotos Dieva prātam, kā to atklāja pravietis.
No cietuma pagalma Jeremija turpināja dot padomu padoties Babilonijas valdniekam. Pretošanās nozīmēja drošu nāvi. Kungs tagad teica Jūdam: “Kas šeit paliks pilsētā, tas mirs no zobena, no bada un mēra, bet, kas pāries pie kaldejiem, tas paliks dzīvs un paglābsies drošībā.” Šie vārdi bija skaidri un noteikti, un Kunga vārdā pravietis tos droši pasludināja: ”Šī pilsēta noteikti kritīs Bābeles ķēniņa karaspēka rokās: ķēniņš to ieņems.” (Jer. 38:2,3)
Beidzot lielkungi, saniknoti Jeremijas atkārtoto padomu dēļ, kas nesaskanēja ar viņu pretošanās politiku, bet to pilnīgi satrieca, griezās pie ķēniņa, visiem spēkiem cenšoties [456] to pārliecināt, ka pravietis ir tautas ienaidnieks, ka viņa vārdi vājina ļaužu rokas un ved pār tiem nelaimi, tāpēc viņš jānodod nāvei.
Gļēvais ķēniņš apzinājās, ka šīs apsūdzības ir nepatiesas, tomēr, cenšoties pielabināties tiem, kas tautā ieņēma augstas autoritatīvas vietas, viņš liekuļoja, rādīdams, ka tic šiem meliem, un nodeva Jeremiju viņu rokās, lai tie ar viņu dara pēc sava prāta. Pravieti “ieslodzīja ķēniņa dēla Malkijas ūdens tvertnē, kas atradās pils pagalmā. Jeremiju nolaida tanī ar virvēm. Tvertnē nebija ūdens, bet tikai dubļi, un Jeremija iegrima dubļos.” (Jer. 38:6) Bet Dievs Jeremijam sagādāja draugus, kas viņa dēļ lūdza ķēniņu, un to atkal atveda cietuma pagalmā.
Vēlreiz ķēniņš slepeni sūtīja pēc Jeremijas un lika pravietim atklāti pastāstīt, kāds ir Dieva nodoms ar Jeruzālemi. Atbildot Jeremija ķēniņam sacīja: “Kad es tev to sacīšu, tad tu liksi mani nokaut, un, kad es tev došu padomu, tu tomēr mani neklausīsi.” Tad ķēniņš Cedekija slepenībā deva Jeremijam zvērestu, sacīdams: “Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo, kas radījis mūsu dvēseli, es tevi nenokaušu un neizdošu tiem vīriem, kas tīko pēc tavas dzīvības!” (Jer. 38:15,16)
Vēl ķēniņam bija izdevība paklausīt Jehovas brīdinājumiem un tādā veidā Viņa žēlastībā zināmā mērā aizturēt sodības, kas jau nāca pār pilsētu un tautu. “Tad Jeremija sacīja Cedekijam: “Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: ja tu padosies Bābeles ķēniņa virsniekiem, tad tu paliksi dzīvs, un šī pilsēta netiks nodedzināta, [457] tu dzīvosi un tava ģimene. Bet, ja tu nepadosies Bābeles ķēniņa virsniekiem, tad šī pilsēta kritīs kaldeju rokās, un tie to nodedzinās. Un arī tu neizglābsies no viņu rokām.”
“Es baidos, ka tikai mani neizdotu tiem jūdiem, kas jau agrāk pārgājuši pie kaldejiem, un tie mani neapsmietu.” Bet Jeremija viņam atbildēja: “Tevi neizdos! Klausi tā Kunga balsi, ko es tev saku, un tev labi klāsies, un tu paliksi dzīvs.” (Jer. 38:17-20)
Tā līdz pat pēdējai stundai Dievs atklāti apliecināja savu labprātību apžēlot tos, kas izvēlēsies padoties Viņa skaidrām prasībām. Ja ķēniņš būtu paklausījis, tad ļaužu dzīvība tiktu pasargāta un pilsēta netiktu nodedzināta, bet viņš domāja, ka ir aizgājis par tālu, lai vēl kaut ko mainītu. Viņš baidījās no jūdiem, baidījās no izsmiekla, baidījās par savu dzīvību. Tā kā Cedekija jau vairākus gadus bija atklāti Dievam pretojies, tad uzskatīja par pārāk lielu pazemojumu pateikt ļaudīm: “Es pieņemu Kunga Vārdu, kā to atklājis pravietis Jeremija, un, zinot visus šos brīdinājumus, neuzdrošinos turpināt karu pret ienaidnieku.”
Jeremija ar asarām lūdzās, lai ķēniņš glābj sevi un savus ļaudis. Dvēseles mokās viņš ķēniņam teica, ka, nepieņemot Dieva padomu, tas zaudēs dzīvību un visi viņa īpašumi nonāks babiloniešu rokās. Bet ķēniņš, reiz sācis iet nepareizā virzienā, negribēja atgriezties. [458] Viņš izšķīrās sekot viltus praviešu padomam, cilvēkiem, kurus īstenībā nicināja un kas savukārt izsmēja viņa vājumu, tik labprātīgi padodoties to iegribām. Viņš upurēja savas vīrišķības cēlo brīvību un verdziski izdabāja vispārības uzskatiem. Bez noteikta nodoma darīt ļaunu viņam tomēr nepietika drosmes nostāties par pareizo. Pārliecinātam par Jeremijas padoma vērtību, tam pietrūka morāla spēka paklausīt, kā rezultātā viņš nostājās netaisnības pusē.
Bailes no cilvēkiem ķēniņa dvēselē bija tik lielas, ka viņš pat nevēlējās, ka galminieki un tauta uzzinātu par viņa tikšanos un sarunu ar Jeremiju. Ja Cedekija būtu droši nostājies un pateicis, ka tic pravieša vārdiem, kas daļēji jau bija piepildījušies, ak, kāds posts tad tiktu novērsts! Viņam vajadzēja paziņot: “Es gribu paklausīt Kungam un glābt pilsētu no pilnīgas izpostīšanas. Es neuzdrošinos neievērot Dieva pavēles aiz bailēm zaudēt cilvēku labvēlību. Es mīlu patiesību un ienīstu grēku, tāpēc gribu sekot Israēla Varenā padomam.” Tad tauta būtu cienījusi viņa drosmīgo garu un tie, kas svārstījās starp ticību un neticību, nostātos stingri par patiesību. Šāda bezbailīga un taisna rīcība viņa pavalstniekos būtu pamodinājusi apbrīnu un uzticību. Viņš būtu ieguvis lielu atbalstu, un Jūda tiktu pasargāts no neizsakāmām bēdām un ciešanām, ko nesa asins izliešana, bads un uguns.
Cedekijas vājums bija grēks, par ko viņš briesmīgi dārgi samaksāja. Ienaidnieks brāzās pāri kā neapturama lavīna un izpostīja visu pilsētu. Ebreju karaspēks piedzīvoja kauna pilnu [459] sakāvi. Tauta tika uzvarēta. Cedekiju apcietināja un tā dēlus nonāvēja viņa paša acu priekšā. Ķēniņu aizveda gūstā prom no Jeruzālemes. Viņam izdūra acis, un, nonākot Babilonijā, tas nožēlojamā veidā aizgāja bojā. Kaldeji nesaudzēja arī skaisto templi, kas vairāk nekā 400 gadus bija rotājis Ciānas kalna virsotni. “Tie nodedzināja Dieva namu un sagrāva Jeruzālemes mūrus, kā arī visus tās pils nocietinājumus viņi sadedzināja ugunī, tā ka viss tās dārgums un skaistums aizgāja bojā.” (2. Laiku 36:19)
