Nebukadnēcaram galīgi sagraujot Jeruzālemi, daudzi no ilgā aplenkuma šausmām gan izglābās, tomēr aizgāja bojā no zobena. Dažus atlikušos ierēdņus, priesterus, virsniekus un valsts lielkungus aizveda uz Babiloniju, kur [460] tos sodīja kā nodevējus. Pārējiem gūstekņiem bija jākalpo Nebukadnēcaram un viņa dēliem līdz Persijas valsts valdīšanas sākumam, “lai piepildītos Kunga vārds, kas bija teikts ar Jeremijas muti”. (2. Laiku 36:20,21)
Par Jeremiju ziņots, ka “Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars (savam) miesassardzes priekšniekam Nebusaradanam deva šādu pavēli: “Ņem tu viņu un gādā par viņu! Nedari viņam nekā ļauna! Ievēro viņa vēlēšanās un, kā viņš tev sacīs, tā dari ar viņu!” (Jer. 39:11,12)
Kad Babilonijas virsnieki Jeremiju atbrīvoja no cietuma, pravietis izvēlējās palikt kopā ar vājo atlikumu, ar zemes trūcīgākajiem ļaudīm, ko kaldeji atstāja par vīna spaidu minējiem un lauku kopējiem. Kā pārvaldnieku pār tiem babilonieši iecēla Gedalju. Pagāja tikai daži mēneši, un jaunieceltais gubernators tika nodevīgā veidā nogalināts. Vienkāršā, nabadzīgā tauta, kas jau bija pārcietusi tik daudz bēdu, savu vadoņu iespaidota, tagad apņēmās bēgt uz Ēģipti. Jeremija pret šo rīcību protestēja un aicināja neiet uz Ēģipti, bet viņa iedvesmotajiem padomiem nepaklausīja. “Virsnieki ņēma Jūdas tautas atlikumu (..) vīrus, sievas un bērnus, (..) un devās uz Ēģipti, jo tie nepaklausīja tā Kunga balsij, un apmetās Tahpanhesā”. (Jer. 43:2,7)
Jeremijas pravietojumi par sodu, kāds piemeklēs atlikumu, kas, saceļoties pret Nebukadnēcaru, bēga uz Ēģipti, tika savienoti ar apsolījumu piedot visiem, kuri savu neprātu nožēlos un būs gatavi atgriezties. Kungs netaupīs tos, kas novēršas no Viņa padoma un pakļaujas Ēģiptes elkdievības pavedinošajam iespaidam, [461] bet Viņš parādīs žēlastību tiem, kas būs uzticīgi un patiesi. Pravietis paziņoja, ka “to, kas izbēgs no zobena un atgriezīsies no Ēģiptes Jūdas zemē, nebūs daudz, bet tad Jūdas ļaužu atlikums, kas bija aizgājuši uz Ēģipti, lai dzīvotu svešumā, sapratīs un atzīs, kā vārds paliks – vai Mans vai viņu vārds!” (Jer. 44:28)
Pravieša skumjas par spītīgo stūrgalvību, ko atklāja cilvēki, kuriem vajadzēja būt par garīgu gaismu visai pasaulei, viņa sirdssāpes par Ciānas likteni un par tiem, kas aizvesti gūstā uz Babiloniju, izteiktas Raudu dziesmās, kas veidotas kā rakstisks piemineklis, lai visi atcerētos, cik neprātīgi ir novērsties no Jehovas padomiem pie cilvēku gudrības. Skatoties uz visapkārt redzamajām drupām, Jeremija vēl varēja izsaukties: “Tā ir tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl neesam pagalam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals.” Tāpēc pravietis pastāvīgi lūdza: “Izpētīsim un pārbaudīsim savus ceļus un atgriezīsimies pie tā Kunga!” (Jer. raudu dz. 3:22,40) Kamēr Jūdas valsts vēl pastāvēja starp tautām, viņš Kungam bija jautājis: “Vai tad tu Jūdu visai esi atmetis, jeb vai Tev Ciāna apnikusi?” Viņš bija uzdrošinājies lūgt: “Neatmet mūs Tava Vārda dēļ.” (Jer. 14:19,21) Pravieša pilnīgā uzticība Dieva mūžīgajam nodomam ieviest kārtību sajukumā un zemes tautām un visam Universam parādīt savu taisnību un mīlestību, tad spieda viņu paļāvīgi aizlūgt par tiem, kas ļaunumu atstās un pievērsīsies taisnībai.
Bet tagad Ciāna bija pilnīgi izpostīta. Dieva ļaudis atradās trimdā. Sāpju nomākts, [462] pravietis izsaucās: “Cik vientuļa ir kļuvusi šī pilsēta, kas bija ļaužu pilna! Tā, kas bija liela starp tautām, ir kļuvusi kā atraitne, un, kas bija valdniece pār novadiem, pati ir kļuvusi par verdzeni. Tā gauži raud naktī, tai asaras rit pār vaigiem. Tai nav iepriecinātāja starp tiem, kas to mīl, visi tās tuvie tai neuzticīgi, tie kļuvuši par ienaidniekiem.
Jūdas cilts ir gājusi gūstā, no ciešanām, smagās verdzības, tā mīt starp tautām un neatrod miera; tās vajātāji ir iedzinuši to šaurā aizā. Ciānas ceļi skumst, jo neviens nenāk uz svētkiem; visi pilsētas vārti stāv nevirināti, tās priesteri smagi nopūšas; pilsētas jaunavas noskumušas, bēdīga pati pilsēta. Tās nomācēji valda, tās ienaidniekiem klājas labi. Jo tas Kungs ir licis tai smagi ciest tās daudzo grēku dēļ. Tās bērni aizgāja trimdā savu ienaidnieku priekšā.” (Jer. raudu dz. 1:1-5)
“Ak, kā gan tas Kungs licis izlieties savām dusmām pār Ciānas meitu! Viņš nometis no debesīm zemē Israēla godību, nav pieminējis savu kāju pameslu savas dusmības dienā. Bez žēlastības tas Kungs ir nopostījis Jēkaba mitekļus, savās dusmās sagrāvis Jūdas meitas stipros cietokšņus, metis pie zemes, iegrūdis negodā kā ķēniņa valsti, tā arī tās dižciltīgos. Savās bargajās dusmās Viņš sagrāvis visus Israēla ragus, Viņš atrāvis savu labo roku, kad tuvojās ienaidnieks, Viņš Jēkabā iededzinājis ugunsliesmas, kas visu aprij visapkārt. Viņš uzvilcis savu stopu kā ienaidnieks, pacēlis savu labo roku kā pretinieks; kas bija patīkams acīm, to visu Viņš iznīcinājis; Viņš izlējis savas dusmas kā uguni Ciānas meitas teltī.” [463]
“Ko lai es tev saku, Jeruzālemes meita, un kam lai es tevi pielīdzinu, lai tevi iepriecinātu, jaunava Ciānas meita? Liels ir tavs posts – kā jūra. Kas tevi var dziedināt?” (Jer. raudu dz. 2:1-4,13)
“Piemini, Kungs, kas mums noticis, skaties un uzlūko mūsu negodu! Mūsu mantojuma tiesa kritusi svešiniekiem, mūsu nami – ārzemniekiem. Mēs esam kļuvuši bāriņi bez tēva, mūsu mātes ir kā atraitnes. (..) Mūsu tēvi ir grēkojuši, viņu vairs nav, bet mēs nesam viņu noziegumus. Kalpi valda pār mums, nav neviena, kas mūs atsvabinātu no viņu rokas. Tādēļ mūsu sirds ir gurdena un mūsu acis kļuvušas tumšas. (..) Bet Tu, Kungs, valdi mūžīgi, Tavs tronis paliek uz radu radiem! Kādēļ Tu gribi mūs pavisam aizmirst, mūs tik ilgi atstāt? Atgriez mūs, Kungs, pie sevis, un mēs atgriezīsimies! Atjauno mūsu dienas kā vecos laikos!” (Jer. raudu dz. 5:1-3,7,8,17,19-21)
