[464] Tumšie postu un nāvi nesošie gadi, kas iezīmēja Jūdas valsts galu, novestu izmisumā pat visdrosmīgāko sirdi, ja nebūtu Dieva vēstnešu sniegto pravietisko iedrošinājumu. Sūtot Jeremiju Jeruzālemē, Daniēlu Babilonijas galmā un Ecehiēlu Kebaras upes krastos, Kungs savā žēlastībā skaidri atklāja mūžīgo nodomu un deva pamatu pārliecībai, ka izredzēto ļaužu labā izpildīs visus Mozus rakstos sniegtos apsolījums. Uzticīgo dēļ Viņš izdarīs visu, ko ir sacījis, jo Dieva Vārds ir dzīvs un paliek mūžīgi. (Skat. 1. Pēt. 1:23)
Tuksneša ceļojuma dienās Kungs bagātīgi gādāja, lai Viņa bērni vienmēr atcerētos bauslības priekšrakstus. Dzīvojot Kānaānā, tiem šie dievišķie norādījumi ik dienas bija pastāvīgi jāatkārto katrā namā. Tos vajadzēja skaidri uzrakstīt uz durvju apmalēm un vārtiem, kā arī izplatīt piemiņas plāksnēs. [465] Veciem un jauniem tos vajadzēja ietvert mūzikas sacerējumos un garīgās dziesmās. Priesteriem tika dots uzdevums šos svētos priekšrakstus mācīt ļaužu sapulcēs, un zemes valdniekiem bija pienākums tos ik dienas pētīt. Runājot par bauslības grāmatu, Kungs Jozuam pavēlēja: “Apdomā to dienām un naktīm, ka tu vari turēt un darīt visu, kas tur ir rakstīts, tad tavi ceļi tev labi izdosies un tad tev laimēsies.” (Joz. 1:8)
Jozua Mozus rakstus tālāk mācīja visam Israēlam. “Un tur nebija neviena vārda no visiem, kurus Mozus kā pavēli bija devis, ko Jozua nebūtu nolasījis visas Israēla draudzes priekšā, arī sievu, mazo bērnu un svešinieku priekšā, kuri staigāja viņiem līdzi.” (Joz. 8:35) Saskaņā ar Jehovas īpašo pavēli bauslības grāmatas norādījumus visas tautas priekšā atkārtoja ik pa septiņiem gadiem Lieveņu svētkos, tā kā bija sacīts: “Sapulcini tautu, vīrus un sievas, bērnus un svešiniekus, kas mīt tavos vārtos, ka viņi dzirdētu un mācītos, un bītos to Kungu, jūsu Dievu, (..) visu to laiku, kamēr jūs dzīvosit tanī zemē, uz kuru jūs ejat pār Jordānu, lai to iemantotu.” (5. Moz. 31:12,13)
Ja šis padoms būtu ievērots arī sekojošajos gadsimtos, cik ļoti citādāka tad izvērstos Israēla vēsture! Dievišķo nodomu ļaudis varēja piepildīt vienīgi kopjot sirdī bijību pret Dieva Svēto Vārdu. Kunga bauslības ievērošana piešķīra Israēlam [466] stiprumu Dāvida valdīšanas laikā un Salamana valdības pirmajos gados. Ticībā uz dzīvo Vārdu notika reformas Elijas un Josijas dienās. Un tieši uz tiem pašiem Patiesības Rakstiem, Israēla bagātāko mantojumu, ļaužu uzmanību vērsa Jeremija, aicinot izdarīt noteiktas pārmaiņas. Ikvienā vietā, kur viņš kalpoja, pravietis ļaudis nopietni aicināja: “Klausiet šīs Derības Vārdus.” (Jer. 11:2) Šie norādījumi tos varēja vadīt pie pilnīgas izpratnes par Dieva nolūku: izplatīt patiesības atziņu starp visām tautām.
Jūdu atkrišanas pēdējos gados praviešu aicinājumi un paskubinājumi šķita gandrīz veltīgi, un, kad kaldeju armijas aplenca Jeruzālemi trešo un pēdējo reizi, cerība zuda ikvienai sirdij. Jeremija paziņoja pilnīgu izpostīšanu, un tāpēc, ka viņš neatlaidīgi aicināja pakļauties, to iemeta cietumā. Bet Dievs uzticīgo atlikumu, kas vēl palika pilsētā, neatstāja izmisumā un bez cerības. Tad, kad Jeremiju turēja stingrā apsardzībā tie, kas viņa vēstis nicināja, pravietis saņēma jaunas atklāsmes par Debesu labprātību piedot un glābt, kas saglabājušās kā neizsīkstošs prieka avots Dieva draudzei no tās dienas līdz pat šim brīdim.
Pilnībā paļaudamies uz Dieva apsolījumiem, Jeremija ar līdzības palīdzību centās atklāt liktenīgās pilsētas iedzīvotājiem savu stipro ticību Dieva nodoma piepildījumam ar Viņa ļaudīm. [469] Rūpīgi ievērojot visas nepieciešamās likuma formas, viņš liecinieku klātbūtnē par septiņpadsmit seķeļiem nopirka senču tīrumu Anatotas ciemata tuvumā.
Skatoties no jebkura cilvēciskā viedokļa, pirkt zemi, kas jau atradās babiloniešu pārvaldībā, bija pilnīgs neprāts. Arī pravietis pats bija paredzējis Jeruzālemes un Jūdejas izpostīšanu un valsts galīgu iznīcināšanu, kā arī ilgu gūsta laiku tālajā Babilonijas valstī. Būdams jau krietni gados, viņš nevarēja cerēt, ka no šī pirkuma gūs sev kādu labumu. Tomēr, pētot Svēto Rakstu pravietojumus, viņa sirdī radās pārliecība, ka Dievam ir nodoms trimdā esošos bērnus pārvest Apsolītajā zemē un atdot tiem viņu senču īpašumus. Ar ticības acīm Jeremija skatīja gūstā aizvestos pēc bēdu laika beigām atgriežamies un saņemam savu tēvu mantojumu. Ar pirkumu Anatotā tam bija iespējams radīt lielāku iespaidu uz citiem par cerību, kas tik ļoti bija iepriecinājusi viņu pašu.
Apzīmogojis pirkšanas rakstu un vēl liecinieku klātbūtnē apstiprinājis, Jeremija savam sekretāram Baruham teica: “Ņem šos dokumentus, apzīmogoto pirkšanas līgumu un tā norakstu un liec tos māla traukā, ka tos var ilgi uzglabāt! Jo tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: turpmāk atkal pirks šinī zemē namus, tīrumus un vīnadārzus!” (Jer. 32:14,15)
Jūdas izredzes toreiz bija tik bezcerīgas, ka tūlīt pēc neparastā darījuma noslēguma un rakstu noglabāšanas Jeremijas [470], šķiet, visai nesatricināmā ticība tika ārkārtīgi pārbaudīta. Vai tiešām viņš, vēloties iepriecināt Jūdu, bija rīkojies pārgalvīgi? Vai, cenšoties nostiprināt paļāvību Dieva Vārda apsolījumiem, viņš bija pamudinājis uz nepamatotām cerībām? Tie, kas ar Kungu bija slēguši derību, jau sen izsmēja Viņa aizgādību. Vai izredzētai tautai dotie apsolījumi vispār kādreiz pilnībā piepildīsies?
Garā satraukts un skumju nomākts par tiem, kas atteicās atgriezties no grēkiem, pravietis lūdza Kungu pēc lielākas gaismas par dievišķo nodomu ar cilvēci.
“Ak, Kungs, Kungs! Tu radīji debesis un zemi ar savu lielo spēku un savu izstiepto roku, Tev nekas nav neiespējams. Tu parādi žēlastību tūkstošiem un atmaksā bērniem par tēvu grēkiem, Tu lielais, varenais Dievs, tavs vārds ir Kungs Cebaots. Tu esi liels padomā un varens darbos, Tavas acis ir nomodā pār cilvēku bērnu ceļiem, lai atmaksātu ikvienam pēc viņa gaitas un pēc viņa darbu augļiem. Tu darīji zīmes un brīnumus Ēģiptes zemē Israēlam un citām tautām līdz šai dienai un ar to sagādāji sev Vārdu, kāds tas Tev ir šodien. Tu izvedi savu Israēla tautu no Ēģiptes ar zīmēm un brīnumiem, ar stipru roku un paceltu elkoni, un lielām briesmām. Tu tiem devi šo zemi, par kuru Tu zvērēji viņu tēviem, ka dosi tiem šo zemi par īpašumu, zemi, kur piens un medus tek. [471] Bet, kad tie ienāca zemē un to ieņēma, tie neklausīja Tavu balsi un nestaigāja pēc Taviem baušļiem, un nedarīja nekā no visa tā, ko Tu biji viņiem pavēlējis. Tādēļ Tu liki piedzīvot viņiem visu šo nelaimi.”(Jer. 32:17-23)
Tieši tad Nebukadnēcara karaspēks centās triecienā ieņemt Ciānas mūrus. Tūkstoši gāja bojā pēdējā izmisīgajā pilsētas aizstāvēšanas mēģinājumā. Daudzi tūkstoši mira no bada un slimībām, Jeruzālemes liktenis jau bija apzīmogots. Ienaidnieka karaspēka mūru graušanas torņi rēgojās pāri vaļņiem. “Redzi, aplenkuma uzbērumi jau sniedzas līdz pilsētai,” pravietis turpināja lūgt Dievu, “lai to ieņemtu, un pilsēta, kas ir zobena, bada un mēra varā, jau ir aplencēju kaldeju rokās; tas, ar ko Tu draudēji, jau ir noticis, Tu pats to redzi. Un tomēr Tu Kungs, mans Dievs, man pavēlēji: pērc tīrumu par naudu un piesauc lieciniekus, – jebšu pilsēta jau īstenībā ir kaldeju rokās!” (Jer. 32:24,25)
Uz savu lūgšanu pravietis saņēma žēlastības pilnu atbildi. “Tad Jeremija savā garā uztvēra tā Kunga vārdu, kas viņam sacīja: “Redzi, Es esmu tas Kungs Dievs pār visu miesu! Vai tad Man būtu kas neiespējams?”” (Jer. 32:26,27) Pilsētai drīz bija jākrīt kaldeju rokās, tās vārti un pilis tiks nodotas ugunij un sadedzinātas, bet, neskatoties uz faktu, ka izpostīšana ir nenovēršama un ka Jeruzālemes iedzīvotājus aizvedīs gūstā, Jehovas mūžīgais nodoms ar Israēlu tomēr piepildīsies. Tālākā atbildē uz sava kalpa lūgšanu Kungs runā par tiem, [472] kas izcieš Viņa sodu:
“Tiešām, Es tos savākšu kopā no visām zemēm, kur es tos biju izklīdinājis savās dusmās, savā bardzībā un savā lielajā nežēlastībā, un tos atvedīšu atpakaļ šinī vietā, ka tie te var droši dzīvot. Un tie būs Mana tauta, un Es būšu viņu Dievs. Un Es tiem piešķiršu vienādas sirds domas un vienādu dzīves ceļu, lai tie Mani bīstas visu savu mūžu sev un saviem bērniem par svētību. Un Es slēgšu ar tiem mūžīgu derību, ka Es nemitēšos tiem labu darīt un likšu savu bijību tiem sirdī, lai nekad neatkristu no Manis un nepaliktu Man atkal neuzticīgi. Es priecāšos tiem labu darīt un dēstīšu tos šinī zemē, uzticībā būdams pie tiem ar visu savu sirdi un dvēseli. Jo tā saka tas Kungs: kā Es šai tautai uzsūtīju lielu nelaimi, tā Es tai sūtīšu visu labu, ko Es tai esmu solījis. Tiešām, pirks atkal tīrumus šai zemē, par kuru jūs sakāt, ka tā esot kaila un tukša, bez cilvēkiem un lopiem, un nodota kaldeju rokās. Pirks atkal tīrumus par naudu, rakstīs pirkšanas līgumus, tos apzīmogos, un liecinieki apstiprinās tos Benjamīna zemē, Jeruzālemes apkārtnē un Jūdas pilsētās, kalnāju zemēs un ieleju zemes vietās un dienvidzemes novados, jo līdz pašiem pamatiem Es grozīšu visas šīs zemes un tās ļaužu likteņus!” saka tas Kungs.” (Jer. 32:37-44)
Apstiprinot šos izglābšanas un atjaunošanas solījumus, Kunga vārds atkārtoti nāca pār Jeremiju, “kad viņš vēl sēdēja pils sardzes pagalma cietumā; tas viņam teica:
“Tā saka tas Kungs, kas visu ko arī izdara, tas Kungs, kas izprāto, lai to arī izpildītu, tas Kungs ir [473] Viņa vārds: Piesauc Mani, tad Es tevi uzklausīšu un tev atklāšu lielas un brīnišķas lietas, kas tev nebija zināmas. Jo tā saka tas Kungs, Israēla Dievs, par šās pilsētas namiem un par Jūdas ķēniņa namiem, kas noplēsti cīņā pret aplenkuma vaļņiem un izmantoti kara nolūkos. (..) Bet iegaumē: Es sasiešu un dziedināšu viņas brūces, Es tos darīšu veselus un došu tiem mieru un laimi bagātīgā pilnībā. Es darīšu citādu Jūdas un Israēla likteni un abas zemes atjaunošu kā agrāk, un šķīstīšu to ļaudis no visiem viņu noziegumiem, ar ko tie apgrēkojušies pret Mani, un Es piedošu visus viņu pārkāpumus, ar ko tie noziegušies pret Mani un ar ko tie atkāpušies no Manis. Un tad Jeruzāleme būs man prieka apgarots vārds, tā būs slavas un goda pilna visām tautām virs zemes. Kad tās dzirdēs visu to, ko Es šai pilsētai labu daru, tās izbīsies un drebēs par visu to prieku un laimi, ko Es tai dodu!”
