Cilvēces vēstures ziņojumos tautu attīstība, valstu celšanās un krišana lielā mērā tiek saistīta ar atsevišķu cilvēku gribas un varonības izpausmēm, [500] kad notikumu veidošanos, šķiet, nosaka to spēks, godkāre vai kaprīzes. Bet, paverot Dieva Vārda priekškaru, mēs ieraugām, ka aiz un cauri visai cilvēku interešu, spēka un veiklības spēlei klusi un pacietīgi darbojas visžēlīgais Dievs, piepildot savu nodomu.
Nesalīdzināmi jaukos un maigos vārdos apustulis Pāvils kādreiz Atēnu gudrajiem atklāja dievišķo plānu par cilvēces radīšanu un tautu izplatību. “Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos. Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam kā vajadzētu; Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu; Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums.” (Ap. d. 17:24-27)
Dievs ir skaidri paziņojis, ka katrs, kas vien vēlas, var iekļauties derības attiecībās. (Ec. 20:37) Radot pasauli, Viņam bija nolūks, lai zemi apdzīvotu būtnes, kuru esamība izvērstos par svētību gan tām pašām, gan savstarpēji un par godu Radītājam. Šo mērķi par savu var pieņemt ikviens, kas to grib. Par tiem ir sacīts: “Šos ļaudis Es sev esmu radījis, tie teiks manu slavu!” (Jes. 43:21, pēc Glika tulk.)
Savā bauslībā Dievs darījis zināmus visus patiesās labklājības pamatprincipus, kā tautu, tā personīgajā dzīvē. Israēliešiem Mozus par šiem likumiem sacīja: “Turiet un dariet, jo tā būs jūsu gudrība un saprašana (..).” “Jo tas jums nav tukšs vārds, bet ir jūsu dzīvība (..).” (5. Moz. 4:6; 32:47) [501] Senajam Israēlam nodrošinātās svētības ar tiem pašiem noteikumiem un tādā pašā pakāpē ir apsolītas katrai tautai un atsevišķam cilvēkam zem plašajām debesīm.
Daudzus gadu simtus pirms kādas noteiktas nācijas uznākšanas uz darbības skatuves Visuzinātājs Dievs, raugoties pāri gadsimtiem, noteica valstu celšanos un krišanu. Nebukadnēcaram Kungs paziņoja, ka Babilonijas impērija sabruks un tai sekos otra, kurai arī būs savs pārbaudes laiks. Nepaaugstinot patieso Dievu, arī tās godība nobālēs un viņas vietu ieņems trešā valsts. Arī tā zudīs; un tad pasaules tautas sev pakļaus ceturtā, cieta kā dzelzs.
Ja Babilonijas, pasaules visbagātākās valsts, valdnieki arvien būtu izjutuši godbijību pret Jehovu, tad tiem tiktu piešķirta gudrība un spēks, lai uzturētu savienību ar Kungu un paliktu stipri. Bet tie patvērumu pie Dieva meklēja vienīgi briesmu un neziņas brīžos. Tādos gadījumos, nespēdami atrast palīdzību pie saviem ievērojamajiem vīriem, tie griezās pie Daniēlam līdzīgiem cilvēkiem – ļaudīm, kuri, kā viņi zināja, godāja dzīvo Dievu un kurus arī Dievs godāja. Viņi lūdza šos cilvēkus atminēt Aizgādības noslēpumus; jo, lai gan Babilonijas valdnieki bija cilvēki ar visaugstākajām intelektuālajām spējām, tie tomēr pārkāpumos bija tik tālu šķīrušies no Dieva, ka nespēja saprast uz nākotni attiecošos brīdinājumus un atklāsmes.
Tie, kas pētī Dieva Vārdu, tautu vēsturē var saskatīt burtisku dievišķo pravietojumu piepildīšanos. Sašķelta un salauzta, Babilonija beidzot pazuda, tāpēc ka labklājības laikā tās valdnieki sevi uzskatīja neatkarīgus no Dieva un valsts godību pierakstīja cilvēciskiem sasniegumiem.[502] Medo-Persijas valsti Debesu dusmas piemeklēja tāpēc, ka tā mina kājām Dieva bauslību. Iedzīvotāju vairākums savā sirdī neizjuta nekādu godbijību pret Kungu. Valdīja ļaunums, zaimošana un izvirtība. Katra sekojošā valsts parādās arvien ļaunāka un nekrietnāka – to morālais līmenis slīd arvien zemāk un zemāk.
Ikkatram zemes valdniekam vara tiek piešķirta no Debesīm, un viņa sekmes ir atkarīgas no šīs varas pareizas izlietošanas. Dievišķais Sargs katru uzrunā: “Es tevi apbruņoju, jebšu tu Mani nepazini.” (Jes. 45:5) Senatnē Nebukadnēcaram teiktie vārdi ir dzīva mācība visiem: “Atsvabinies no saviem grēkiem ar taisnību un no saviem noziegumiem ar žēlsirdību, to parādīdams nelaimīgiem! Varbūt tava labklājība tad varēs pastāvēt jo ilgi.” (Dan. 4:24)
To saprast – nozīmē saprast, ka “taisnība tautu paaugstina”, ka “caur taisnību goda krēsls top stiprināts” un “caur žēlastību tas stāv stiprs”; (Sal. pam. 14:34; 16:12; 20:28) un atzīt pastāvošos principus, ka Dievam ir vara iecelt un nocelt ķēniņus – nozīmē saprast vēstures filozofiju.
Šī patiesība skaidri izteikta vienīgi Dieva Vārdā. Tur tiek rādīts, ka jebkuras tautas, tāpat kā katra atsevišķa cilvēka stiprums neslēpjas spējās vai izdevībās, kas tos dara neuzvaramus. Spēks nav atrodams viņu lieluma mānijā. To nosaka uzticība Dieva nodomu izpildē.
