[503] Sapnis par iespaidīgo tēlu, kas Nebukadnēcaram atklāja turpmāko notikumu virkni līdz laika galam, tam tika dots, lai viņš apzinātos savu vietu pasaules vēsturē un izprastu pastāvošās valsts attiecības ar Debesu valstību. Sapņa izskaidrojumā viņš tika skaidri pamācīts par Dieva mūžīgās valstības nodibināšanu. Daniēls bija teicis: “Bet šo ķēniņu laikā Debesu Dievs cels valsti, kura pastāvēs nesagrauta mūžīgi un kuras vara nepāries ne uz vienu citu tautu. Tā satrieks un iznīcinās citas valstis, bet pati pastāvēs mūžīgi. (..) Šis sapnis ir tiešām zīmīgs, un patiess ir tā izskaidrojums.” (Dan. 2:44,45)
Ķēniņš bija atzinis Dieva varu, teikdams Daniēlam: “Patiesi, jūsu Dievs ir visu dievu Dievs (..).” (Dan. 2:47) [504] Kādu laiku Nebukadnēcars tiešām izjuta zināmu dievbijību, bet viņa sirds tomēr nebija šķīstīta no pasaules godkāres un vēlēšanās sevi paaugstināt. Valsts labklājība padarīja to lepnu. Ar laiku viņš mitējās godāt Dievu un atgriezās elku kalpībā ar pieaugošu dedzību un aklu svētulību.
Valdnieka prātā dziļu iespaidu bija atstājuši vārdi: “(..) tu esi tā zelta galva” (Dan. 2:38). Šos apstākļus, kā arī ķēniņa atgriešanos pie elkiem izmantoja viņa valsts padomnieki, iesakot uzcelt tēlu, kas būtu līdzīgs sapnī redzētajam, un novietot to tur, kur visi varētu aplūkot zelta galvu, kas izskaidrojumā nozīmēja viņa valsti.
Glaimojošais priekšlikums ķēniņam patika, un viņš apņēmās to īstenot dzīvē, ejot pat vēl tālāk. Tā vietā, lai oriģinālu tikai attēlotu, viņš nolēma to pārspēt. Viņa atveidotais tēls virzienā no galvas uz kājām nekļūs sliktāks savā vērtībā, bet būs viscaur no zelta, simbolizējot Babiloniju kā mūžīgu, nesagraujamu un visspēcīgu valsti, kas satriec visas citas, bet pati pastāv bezgalīgi.
Doma par mūžīgas impērijas un dinastijas nodibināšanu ļoti stipri iedarbojās uz vareno valdnieku, kura priekšā pasaules valstis tad vairs nespētu pastāvēt. Nesavaldītas godkāres un savtīga lepnuma radītajā sajūsmā viņš apspriedās ar saviem padomdevējiem, kā šo uzdevumu labāk veikt. Aizmirsdami tik zīmīgo dievišķo lēmumu, kas izteikts sapnī redzētajā lielajā tēlā; neņemdami vērā, ka Israēla Dievs bija sūtījis savu kalpu Daniēlu, lai izskaidrotu šī tēla nozīmi, un ka, pateicoties tieši šim izskaidrojumam, [505] valsts gudrie vīri tika izglābti no kauna pilnas nāves; ignorēdami visu, tikai ne vēlēšanos nostiprināt pašu varu un pārākumu, ķēniņš un viņa padomnieki nolēma darīt visu iespējamo, lai paaugstinātu Babiloniju, ka tā būtu cienīga pakļaut sev visu pasauli.
Simboliskais attēlojums, ar ko Dievs ķēniņam un ļaudīm atklāja savu nodomu attiecībā uz zemes tautām, tagad tika izlietots cilvēka varas un spēka pagodināšanai. Daniēla izskaidrojumu atmeta un aizmirsa; patiesību sagrozīja un izlietoja nepareizi. Debesu piedāvāto gleznu, kas cilvēku saprašanai atvērtu svarīgus nākotnes notikumus, izmantoja, lai aizkavētu to atziņu izplatīšanos, ko Dievs vēlējās sniegt pasaulei. Tā ar godkārīgu cilvēku nodomiem sātans centās nepieļaut dievišķo plānu piepildīšanos cilvēku labā. Cilvēces ienaidnieks zina, ka ar maldiem nesajauktai patiesībai ir spēks izglābt, bet, sagrozīta un izlietota sevis paaugstināšanai un cilvēku nodomu atbalstīšanai, tā jau kalpo ļaunā varai.
No savas bagātās mantnīcas krājumiem Nebukadnēcars lika izgatavot lielu zelta tēlu, kas galvenajās līnijās atgādināja sapnī redzēto, izņemot tikai materiālu, no kā to veidoja. Pieraduši pie savu pagānisko dievekļu lieliskajiem tēliem, kaldeji tomēr vēl nekad nebija strādājuši pie tik iespaidīgas un krāšņas, sešdesmit olektis augstas un sešas olektis platas statujas. [506] Un nebija nekas pārsteidzošs, ka zemē, kur viscaur valdīja elku pielūgšana, šo skaisto un dārgo Duras klajumā uzcelto tēlu, kas liecināja par Babilonijas godību, lielumu un varu, iesvētīja pielūgšanai. Lai šis nodoms piepildītos, izdeva pavēli, ka iesvētīšanas dienā visiem jāzemojas šī tēla priekšā, tā apliecinot savu nedalīto uzticību Babilonijas valsts varai.
Pienāca noteiktā diena, un milzīgs cilvēku pulks no visām tautām, ļaudīm un valodām sapulcējās Duras klajumā. Saskaņā ar ķēniņa pavēli, atskanot mūzikai, visi nometās ceļos un pielūdza zelta tēlu. Šajā notikumiem bagātajā dienā tumsības spēkiem šķita, ka tie gūst ārkārtēju uzvaru. Zelta tēla pielūgšana rādīja, ka to apvienos ar jau apstiprinātajām elku pielūgšanas formām, kas bija pieņemtas par valsts reliģiju. Līdz ar to sātans cerēja iznīcināt Kunga nodomu ar Israēla gūstekņu palīdzību Babilonijā visām pagānu tautām sniegt Dieva svētības.
Bet Dievs bija lēmis citādāk. Visi tomēr nelocīja ceļus cilvēka varu attēlojoša elku tēla priekšā. Pielūdzēju pulkā atradās trīs vīri, kuri bija stingri apņēmušies neapkaunot Debesu Dievu. Viņu Dievs bija ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs, un tie nevienu citu nevēlējās pielūgt.
Vispārējo panākumu saviļņots, Nebukadnēcars saņēma ziņu, ka starp viņa padotajiem ir kādi, kas uzdrošinās nepaklausīt valdnieka rīkojumam. Daži no gudrajiem, skaudībā par godu, ko bija saņēmuši uzticīgie Daniēla biedri, tagad ķēniņam ziņoja, ka tie atklāti pārkāpj viņa pavēli. [507] “Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi!” tie izsaucās. “Te ir daži jūdi: Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego, kuriem tu esi uzticējis Bābeles zemes pārvaldīšanu; tie, ak ķēniņ, neievēro tavu pavēli, tie negodā tavus dievus un nepielūdz zelta tēlu, ko tu esi licis darināt.”
Tad ķēniņš lika tos atvest pie sevis un jautāja: “Vai jūs, Sadrah, Mesah un Abed-Nego, ar nolūku negodājat manus dievus un nepielūdzat zelta tēlu, ko es liku veidot?” Ar draudiem viņš centās tos iespaidot pievienoties pūlim. Norādīdams uz uguns cepli, ķēniņš atgādināja sodu, kas tos sagaida, ja viņi turpinās pretoties tā gribai. Bet ebreji stingri apliecināja savu uzticību Debesu Dievam un pārliecību par Viņa spēku tos izglābt. Zemošanos tēla priekšā visi uzskatīja par pielūgšanu. Šādu godu tie varēja dot vienīgi Dievam.
Trim ebrejiem stāvot valdnieka priekšā, tas bija pārliecināts, ka tiem piemīt kaut kas tāds, kā trūkst citiem viņa valsts gudrajiem vīriem. Tie bija uzticīgi pildījuši katru uzdoto pienākumu, tāpēc viņš gribēja tos vēlreiz pārbaudīt. Ja vien tie parādītu labprātību pievienoties pūlim tēla pielūgšanā, tad viss būtu kārtībā. “Bet, ja jūs to nepielūdzat, tad jūs tūlīt iemetīs degošā ceplī.” Un tad, pacēlis roku, viņš izaicinoši jautāja: “Un kur būtu tāds dievs, kas jūs varētu izglābt no manas rokas?”
Ķēniņa draudi bija veltīgi. Viņš nespēja šos vīrus novērst no uzticības Universa Valdniekam. Tie no savas senču [508] vēstures bija mācījušies, ka nepaklausība Dievam nes negodu, nelaimi un nāvi; un Kunga bijāšana ir gudrības iesākums un patiesas labklājības pamats. Mierīgi skatīdamies uz cepli, tie atbildēja: “Uz to mums tev nekas nav jāpaskaidro! Mūsu Dievs, ko mēs godājam, var mūs izglābt no degoša cepļa, un Viņš mūs izglābs no tavas rokas, ak ķēniņ!” Tā apliecinot, ka Dievs tiks godāts, viņus izglābjot, šo vīru pārliecība kļuva vēl stiprāka, un ar gavilējošu drošību, kas dzimusi nešaubīgā paļāvībā uz Kungu, tie vēl piebilda: “Bet, ja Viņš to arī nedarītu, tad tev būs zināt, ak ķēniņ, ka mēs negodāsim tavus dievus un nepielūgsim to zelta tēlu, ko tu uzstatīji.”
Tad ķēniņa dusmām vairs nebija robežu. Niknumā “viņa vaigs pret Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego” , šīs nicinātās gūstekņu tautas pārstāvjiem, “galīgi pārvērtās”. Devis rīkojumu cepli sakurināt septiņkārt karstāku nekā parasti, viņš sava karaspēka stiprākajiem vīriem pavēlēja saistīt Israēla Dieva pielūdzējus, lai izpildītu piespriesto sodu. “Tā viņi saistīja šos vīrus viņu apmetņos, svārkos, cepurēs un citās drēbēs un iemeta degošā ceplī. Un pēc ķēniņa pavēles cepli tik ārkārtīgi sakurināja, ka liesmu svelme nogalināja tos vīrus, kuri atveda Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego.”
Bet Kungs savējos neaizmirsa. Kad Viņa liecinieki tika iemesti ceplī, tiem cilvēka izskatā pievienojās pats Pestītājs, un viņi kopīgi staigāja liesmu vidū. [509] Karstumu un aukstumu noteicošā Kunga klātbūtnē uguns zaudēja savas iznīcinošās spējas.
No paaugstinājuma vērojot visu notiekošo, ķēniņš gaidīja šo nepaklausīgo vīru ātru bojāeju, bet gaviles par uzvaru pēkšņi apsīka. Tuvumā esošie augstmaņi redzēja, kā viņa seja nobālēja, kad tas ātri piecēlās no troņa un sasprindzināts vērās liesmu kvēlē. Pārsteigts valdnieks pagriezās pret saviem galma ļaudīm un jautāja: “Vai tad mēs neiemetām ugunī trīs saistītus vīrus?” Tie ķēniņam atbildēja: “Jā, tiešām tā, ak ķēniņ!” “Bet es redzu četrus brīvi ugunī staigājam, un tiem redzami uguns neko nekait, un ceturtais izskatās kā kāda dievišķa būtne.”
Kā gan šis pagānu ķēniņš varēja zināt, kāds izskatās Dieva Dēls? Pildīdami uzticētos pienākumus Babilonijā, ebreju gūstekņi ar savu dzīvi un raksturu bija liecinājuši par patiesību. Kad tiem par viņu ticību jautāja, tie nevilcinoties atbildēja. Vienkārši un skaidri tie atklāja taisnības pamatlikumus, tādā veidā iepazīstinot apkārtējos ļaudis ar Dievu, kuram viņi kalpoja. Tie stāstīja par Kristu, kurš nāks kā Pestītājs; un tāpēc ugunī staigājošajā ceturtajā vīrā ķēniņš saskatīja Dieva Dēlu.
Un tad, aizmirsis savu stāvokli un cieņu, Nebukadnēcars nokāpa no troņa un, pieiedams pie degošā cepļa durvīm, sauca: “Sadrah, Mesah un Abed-Nego, jūs visaugstākā Dieva kalpi, nāciet šurp laukā!”
Kad Sadrahs, Mesahs un Abed-Nego iznāca milzīgā ļaužu pulka priekšā, izrādījās, ka tie ir pilnīgi neskarti. [510] Pestītāja klātbūtne tos bija pasargājusi, jo sadegušas bija vienīgi viņu saites. “Un zemes pārvaldnieki, priekšnieki un augstākie virsnieki, kas tur bija sapulcējušies, redzēja, ka uguns tiem trim vīriem nemaz nebija kaitējusi: viņu galvas mati nebija apsviluši, viņu apmetņi nebija apdeguši un deguma smaka tajos nebija manāma.”
Tika aizmirsts ar tādu sajūsmu celtais lielais zelta tēls. Dzīvā Dieva klātbūtnē ļaudis trīcēja un drebēja. Pazemotais ķēniņš bija spiests izsaukties: “Slavēts lai ir Sadraha, Mesaha un Abed-Nego Dievs, kas sūtījis savu eņģeli un izglābis savus kalpus, kuri paļāvās uz Viņu un netaupīja savu dzīvību, pārkāpdami ķēniņa pavēli, lai negodātu un nepielūgtu citu dievu kā vien savu Dievu!”
