Tās dienas piedzīvojumi ierosināja Nebukadnēcaru izdot pavēli, “ka visās tautās, ciltīs un valodās ikvienu, kas zaimotu Sadraha, Mesaha un Abed-Nego Dievu, būs sacirst gabalos un viņa namu pārvērst par drupu kaudzi, jo nav cita Dieva, kas varētu izglābt!”
Šādos un līdzīgos vārdos Babilonijas valdnieks darīja visu iespējamo, lai ļaudīm virs zemes atklātu savu pārliecību, ka ebreju Dieva spēks un vara ir visaugstākās pielūgšanas cienīgi. Un Kungs bija apmierināts ar ķēniņa centieniem Viņu pagodināt, šo uzticības apliecību izplatot visās Babilonijas valsts robežās.
Atklāti runādams un pūlēdamies paaugstināt Debesu Dievu pāri visiem citiem dieviem, ķēniņš rīkojās pareizi, [511] bet, gribēdams savus padotos piespiest uz līdzīgu ticības pārliecību un līdzīgu godbijību, Nebukadnēcars pārkāpa laicīga valdnieka tiesības. Viņam nebija nedz pilsonisko, nedz morālo tiesību ar draudiem un nāves sodu spiest ļaudis kalpot Dievam, tāpat kā nebija tiesību draudēt un izdot pavēli iemest degošā ceplī visus, kas atsacījās pielūgt zelta tēlu. Dievs nekad cilvēku nespiež Viņam paklausīt. Viņš visiem ļauj brīvi izvēlēties, kam tie grib kalpot.
Izglābjot savus uzticīgos kalpus, Kungs darīja zināmu, ka Viņš vienmēr stāv apspiesto pusē un nosoda laicīgās varas, kas saceļas pret Debesu Autoritāti. Trīs ebreji visai [512] Babilonijas tautai apliecināja uzticību Viņam, kuru tie pielūdza. Tie paļāvās uz Dievu. Pārbaudījumu stundā viņi atcerējās apsolījumu: “Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs!” (Jes. 43:2) Un viņu ticība dzīvajam Vārdam iespaidīgā veidā tika pagodināta visu acu priekšā. Vēsti par šo vīru brīnišķo izglābšanu dažādu tautu pārstāvji, kurus Nebukadnēcars bija saaicinājis uz tēla iesvētīšanu, aiznesa tālu pasaulē. Ar savu bērnu uzticību Dievs tika pagodināts visās apdzīvotajās zemēs.
Ebreju jauniešu piedzīvojums Duras klajumā sniedz svarīgas mācības. Mūsu dienās daudzi Dieva kalpi, lai gan nebūs darījuši neko ļaunu, tiks pakļauti pazemojumiem un vajāšanām no tiem, kas sātana iedvesmoti, ir pildīti ar naidu un reliģisku fanātismu. Cilvēku dusmas sevišķi vērsīsies pret tiem, kuri svētīs ceturtā baušļa Sabatu, līdz beidzot ar vispārēju dekrētu paziņos, ka tie ir pelnījuši nāvi.
Bēdu laiks no Dieva ļaudīm prasīs nesvārstīgu uzticību. Viņa bērniem būs jāapliecina, ka tie pielūdz vienīgi Viņu un ka nekādi apsvērumi, pat dzīvības zaudēšana, tos nespēj piespiest pat uz vismazāko piekāpšanos neīstajai dievkalpošanai. Uzticīgai sirdij grēcīgu, mirstīgu cilvēku pavēles blakus mūžīgā Dieva Vārdam zaudēs jebkādu nozīmi. Tie paklausīs patiesībai, kaut arī pēc tam sekotu [513] cietums, izsūtīšana vai nāve.
Tāpat kā Sadraha, Mesaha un Abed-Nego dienās, arī zemes vēstures noslēgumā Kungs vareni darbosies to labā, kas nesatricināmi stāvēs par patiesību. Viņš, kurš ar ebreju jaunekļiem staigāja degošajā ceplī, ar saviem sekotājiem būs kopā it visos apstākļos. Viņa pastāvīgā klātbūtne tos iepriecinās un uzturēs. Visgrūtākajā laikā, tādā bēdu laikā, kāds vēl nav bijis, kamēr ļaudis dzīvo virs zemes, Viņa izredzētie stāvēs nešaubīgi. Sātans ar visiem ļaunajiem spēkiem nespēs iznīcināt pat visvājāko Dieva svēto. Vareni eņģeļi tos aizsargās, un Jehova viņu labā atklāsies kā “dievu Dievs”, kurš vienmēr spēj izglābt tos, kas uz Viņu paļaujas.
