[514] Pacelts pasaules slavas augstumos un pat no Inspirācijas atzīts kā “ķēniņu ķēniņš” (Ec. 26:7), Nebukadnēcars tomēr laiku pa laikam saprata, ka par savas valsts godību un spožumu viņam jāpateicas Jehovam. Tāda bija viņa izjūta pēc sapņa ar lielo tēlu. Valdnieka prātu dziļi iespaidoja redzētais skats un doma, ka Babilonijas impērija, lai cik varena tā bija, beidzot tomēr kritīs, un tāpat arī citas valstis zaudēs savu iespaidu, līdz noslēgumā visas zemes varas tiks pakļautas valstij, kuru uzcels Debesu Dievs un kas nekad netiks izpostīta.
Tomēr šo cēlo izpratni par Dieva nolūku ar pasaules tautām Nebukadnēcars vēlāk zaudēja; vienīgi, kad Duras klajumā viņa lepnais gars tika pazemots ļaužu pulka priekšā, tas atkal atzina, ka Dieva “valstība ir mūžīga, un Viņa valdīšana paliek uz radu radiem”. [515] Piedzimušam un audzinātam kā elku pielūdzējam, un vadot elku pielūdzējus ļaudis, Nebukadnēcaram tomēr bija iedzimta taisnības izjūta, tādēļ Dievs viņu varēja lietot kā rīku pretinieku sodīšanai un dievišķo nodomu piepildīšanai visā pasaulē. Kā “visvarmācīgākajiem tautu starpā” ( Ec. 28:7), šim valdniekam un viņa karavīriem pēc gadiem ilgām, pacietīgām un grūtām pūlēm tika dota uzvara pār Tiru. Arī Ēģipte kļuva par laupījumu viņa uzvarošajām armijām. Tā pievienojot Babilonijai tautu pēc tautas, pieauga arī viņa slava, izvirzot to par šī laikmeta lielāko valdnieku.
Tāpēc nav jābrīnās, ka sekmēm tik bagāts monarhs, tik godkārīgs un pašlepns, krita kārdināšanā novērsties no pazemības takas, kas vienīgā vada uz īstu lielumu. Savu uzvarām vainagoto karagājienu starplaikos Nebukadnēcars daudz domāja par galvaspilsētas nostiprināšanu un izdaiļošanu. Beidzot Bābeles pilsēta kļuva par viņa valsts galveno skaistumu un godu, par “zelta pilsētu”, visas zemes slavu. Viņa dedzība celtniecībā un sevišķās sekmes, izveidojot Bābeli par vienu no pasaules brīnumiem, kalpoja viņa lepnuma izaugsmei, līdz tas nonāca lielās briesmās pazaudēt “gudra valdnieka” reputāciju, kuru Dievs varētu turpināt izlietot par ieroci dievišķo nodomu piepildīšanai.
Dievs savā žēlastībā tam deva citu sapni, lai to brīdinātu par briesmām un valgiem, kas bija izlikti viņa krišanai. Nakts parādīšanā Nebukadnēcars redzēja lielu koku. Tas auga zemes vidū, viņa galotne sniedzās līdz debesīm un tā zari līdz pasaules galam. Ganāmpulki uz kalniem un pakalniem atrada patvērumu tā ēnā un putni vija ligzdas šī koka zaros. [516] “Tā lapas bija skaistas, tā augļi bagātīgi, un barības tur bija visiem.”
Ķēniņam sasprindzināti uz to raugoties, viņš redzēja, ka kokam tuvojas “kāds svēts sargs” un stiprā balsī sauc:
“Nocērtiet šo koku, apcērtiet tā zarus! Noplūciet tam lapas un izkaisiet tā augļus, lai lauku zvēri aiziet no tā un putni no viņa zariem! Bet tā saknāju ar celma daļu atstājiet zemē, iesaistījuši to dzelzs un vara važās lauku zālē, lai to slacina debesu rasa un tas kopā ar lauku un meža zvēriem paliek saskarē ar zemes zāli. Tanī esošā cilvēka sirds lai top pārvērsta, un lai tam top piešķirta dzīvnieka sirds, un tā lai paiet septiņi gadi. Tas ir svēto sargu lēmums un svēto eņģeļu pavēle, un visi, kas dzīvo, lai atzīst, ka Visuaugstajam ir vara pār cilvēku ķēniņvalstīm, ka Viņš ikvienu ķēniņvalsti dod, kam vien gribēdams, un ka Viņš var paaugstināt līdz ķēniņa godam arī pašu zemāko no cilvēkiem.”
Ļoti uztraucies par sapni, kas droši vien paredzēja nelaimi, ķēniņš to atkārtoja saviem padomniekiem, bet, lai gan tas bija visai noteikts, neviens to nespēja izskaidrot.
Atkal šai elkus pielūdzošai tautai tika dota liecība, ka Debesu valstības noslēpumus spēj saprast vienīgi tie, kas mīl un bīstas Dievu. Apjukumā ķēniņš sūtīja pēc sava kalpa Daniēla, ko cienīja godīguma, pastāvības un nepārspējamās gudrības dēļ.
Kad, paklausot aicinājumam, Daniēls atradās ķēniņa [517] priekšā, Nebukadnēcars sacīja: “Beltsacar, tu visu gudro priekšniek! Es zinu, ka tevī mājo svēto dievu gars un ka nekādu noslēpumu izpratne tev nesagādā grūtības. Uzklausi manu sapni, ko es redzēju un izskaidro man sapņa nozīmi!” Un pēc sapņa izstāstīšanas, valdnieks vēl piebilda: “Beltsacar, izskaidro tu man, ko šis sapnis nozīmē, tāpēc ka visi manas valsts gudrie to nevar izskaidrot. Bet tu to vari, jo tevī mājo svēto dievu gars!”
Daniēlam sapņa nozīme bija skaidra, bet tā viņu ļoti uztrauca. Viņš “stāvēja pilnīgi sastindzis aiz izbailēm, un viņa domas to biedēja”. Redzot Daniēla vilcināšanos un nomāktību, ķēniņš savam kalpam izteica līdzjūtību: “Beltsacar, lai sapnis un tā izskaidrojums tevi neizbiedē!”
“Mans kungs,” Daniēls atbildēja, “kaut jel sapnis attiektos uz tiem, kas tevi ienīst, un tā izskaidrojums uz taviem ienaidniekiem!” Pravietis apzinājās, ka Dievs viņam uzlicis svinīgu pienākumu atklāt Nebukadnēcaram tiesas spriedumu, kas nāks pār viņu tā lepnības un augstprātības dēļ. Daniēlam bija jāizskaidro sapnis ķēniņam saprotamā valodā; un, lai gan sapņa briesmīgā nozīme viņu satrauca un lika vilcināties, tomēr tam, nerēķinoties ar sekām, vajadzēja teikt patiesību.
Tad Daniēls iepazīstināja ķēniņu ar Visvarenā pavēli: “Tas koks, ko tu redzēji,” viņš sacīja, “kas kļuva arvien lielāks un varenāks, tā ka tā galotne sniedzās līdz debesīm un tas bija redzams visā pasaulē, kura lapu sega bija skaista, kura augļi bija bagātīgi, no kura pārtika visi, kura pavēnī dzīvoja lauku zvēri un kura zaros vija savas ligzdas debesu putni, – tas esi tu, ak ķēniņ, kas tu esi kļuvis liels un varens, [518] kura varenība tā pieaugusi, ka tā sniedzas līdz debesīm, un kura vara aizstiepjas līdz pasaules galam.
Bet tam, ka ķēniņš redzēja no debesīm nokāpjam svētu sargu, kas sauca: nocērtiet šo koku un iznīciniet to, bet atstājiet tā saknāju un celma daļu zemē dzelzs un vara važās zaļajā lauku zālē, lai tas top debess rasas slacināts un tiek pielīdzināts lauku dzīvniekiem, kamēr viņam pāri būs gājuši septiņi gadi! – Tam ir, ak ķēniņ, šāda nozīme, un tas ir Visaugstākā lēmums, kas nāks pār manu kungu un ķēniņu:
Tevi izstums no cilvēku sabiedrības, tu mitīsi pie lopiem laukā, zāli tev dos ēst kā lopiem laukā, debess rasa tevi slacinās; septiņi gadi pāries tev pāri, kamēr tu atzīsi, ka Visaugstākajam ir vara pār cilvēku valstīm, ka Viņš var piešķirt valsts vadību, kam vien gribēdams. Bet, ka bija pavēlēts, lai koka saknāju ar celma daļu atstāj zemē, tam šāda nozīme: tavu ķēniņa valsti tev atkal atdos, līdzko tu atzīsi, ka debesu Dievs valda pār visu.”
Sapni uzticīgi izskaidrojis, Daniēls lūdza lepno monarhu nožēlot grēkus un atgriezties pie Dieva, lai tādā veidā varbūt vēl novērstu draudošo nelaimi. “Tādēļ, ak ķēniņ, pieņem manu padomu: atsvabinies no saviem grēkiem ar taisnību un no saviem noziegumiem ar žēlsirdību, to parādīdams nelaimīgajiem! Varbūt tava labklājība tad varēs pastāvēt jo ilgi.” (Dan. 4:24) [519]
Kādu laiku brīdinājums un pravieša padoms Nebukadnēcaru ļoti ietekmēja, bet sirds, kuru nav pārveidojusi Dieva žēlastība, ātri zaudē Svētā Gara iespaidu. No ķēniņa sirds vēl nebija izsakņota tieksme apmierināt savas iegribas un godkāri. Neskatoties uz viņam žēlastībā dotajām pamācībām un brīdinājumiem, ko sniedza pagātnes piedzīvojumi, Nebukadnēcars atkal ļāvās greizsirdībai un skaudības garam, domājot par valstīm, kas sekos Babilonijai. Valsts pārvalde, kas agrāk bija zināmā mērā taisnīga un žēlsirdīga, kļuva despotiska un varmācīga. Nocietinādams sirdi, viņš Kunga piešķirtās dāvanas izlietoja sevis pagodināšanai, paaugstinādamies pāri Dievam, kurš tam bija devis dzīvību un varu.
Kādus mēnešus Dieva tiesa vilcinājās. Bet tā vietā, lai šo iecietības laiku izmantotu nožēlai, ķēniņš izturējās saudzīgi pret savu lepnumu, līdz zaudēja ticību sapņa izskaidrojumam un par savām agrākajām bailēm pat pajokoja.
Gadu pēc brīdinājuma saņemšanas, staigādams savā pilī un lepni domādams par valdnieka varu un savām celtnieka sekmēm, Nebukadnēcars izsaucās: “Vai šī nav tā lielā Bābele, ko es uzcēlu ar savu spēku ķēniņam par mājokli un par godu savai varenībai?”
Kamēr šie lepnie vārdi vēl bija uz ķēniņa lūpām, balss no Debesīm paziņoja, ka ir pienācis Dieva nospriestais tiesas laiks. Viņa ausis dzirdēja Jehovas pavēli: “Tā tev, ak ķēniņ Nebukadnēcar, ir likts sacīt: tava ķēniņa valsts un cienība tev ir atņemta! [520] Tevi izstums no cilvēku sabiedrības, tu dzīvosi pie lopiem laukā, tev dos zāli ēst kā lopiem. Un tā paies septiņi gadi, iekams tu atzīsi, ka Visaugstākajam ir vara pār cilvēku ķēniņa valstīm un ka Viņš var ķēniņa valsti piešķirt, kam vien Viņš grib.”
Acumirklī pazuda Dieva piešķirtais saprāts. Spējas spriest, kas, pēc viņa domām, bija attīstītas līdz pilnībai, un gudrība, ar ko ķēniņš tā lepojās, tika atņemta, un kādreiz varenais valdnieks kļuva ārprātīgs. Viņa roka vairs nespēja turēt valdnieka scepteri. Brīdinājuma vēstis nebija ņemtas vērā; un tagad, Radītāja varas sasists un no cilvēkiem izstumts, Nebukadnēcars “ēda zāli kā lopi laukā, debess rasa slacināja viņa miesu, viņam izauga mati tik gari kā ērgļa spalvas, un viņa nagi bija kā putnu nagi”.
Septiņus gadus Nebukadnēcara stāvoklis radīja izbrīnu viņa pavalstniekos, jo septiņus gadus tas bija pazemots visas pasaules priekšā. Pēc tam saprašana atkal tika atjaunota, un, pazemībā lūkodamies uz Debesu Dievu, viņš šajā pārmācībā atzina dievišķo roku. Tas atklāti paziņoja par savu noziegumu un Kunga lielo žēlastību viņa dziedināšanā. “Kad pagāja noteiktais laiks, es, Nebukadnēcars, pacēlu savas acis uz debesīm, mans saprāts atkal atgriezās manī, un es teicu to Visuaugstāko, es slavēju un pagodināju To, kas dzīvo mūžīgi, kura vara un valdonība ir mūžīga un kura ķēniņa valstība paliek uz radu radiem. Viņa priekšā pazūd nebūtībā visi zemes iedzīvotāji, Viņš dara pēc sava prāta ar debesu pulkiem un ar zemes iedzīvotājiem. Nav neviena, kas varētu aizkavēt Viņa roku un Viņam sacīt: ko Tu tur dari? [521]
Tanī pašā laikā manī atgriezās atpakaļ mans prāts, un par slavu un uzplaukumu manai valstij atgriezās atpakaļ manā rokā spožums. Mani padomnieki un dižciltīgie uzmeklēja mani, iecēla mani atkal ķēniņa godā, mana vara kļuva vēl lielāka.”
Kādreizējais lepnais monarhs bija kļuvis pazemīgs Dieva bērns. Nežēlīgais, varmācīgais patvaldnieks bija pārvērties par gudru un līdzjūtīgu ķēniņu. Viņš, kurš tika izaicinājis un zaimojis Debesu Dievu, tagad atzina Visaugstākā varu un nopietni pūlējās veicināt godbijību pret Jehovu, kā arī vairot savu pavalstnieku labklājību. Kungu Kunga un ķēniņu Ķēniņa sodīts, Nebukadnēcars beidzot iemācījās to, ko nepieciešams zināt ikvienam valdniekiem, – ka īstais lielums ir patiesa dievbijība. Viņš atzina Jehovu par dzīvo Dievu, teikdams: “Es, Nebukadnēcars, tagad slavēju, godinu un augsti teicu debesu Ķēniņu, jo visi Viņa darbi ir patiesība un visi Viņa ceļi ir taisnība: Viņš var pazemot, kas lepnībā staigā.” (34.p.)
Dieva nodoms, lai pasaules lielākā valsts paustu Viņa slavu, tagad bija piepildīts. Šis publiskais paziņojums, kurā Nebukadnēcars atzina Dieva žēlastību, laipnību un varu, ir pēdējais darbs viņa dzīvē, kas uzrakstīts svētajā vēsturē.
