Atrodoties turpat svētku telpās un to pulkā, kuru liktenis jau bija apzīmogots, ķēniņš saņēma ziņu, ka viņa pilsētu ieņēmis ienaidnieks, pret kura nodomiem viņš jutās tik drošs: “Brasli ieņemti, purvi izdedzināti, karavīri paguruši un zaudējuši drosmi.” (Jer. 51:31,32) Ķēniņam un viņa lielkungiem dzerot no svētajiem Jehovas traukiem un cildinot savus sudraba un zelta dievus, mēdieši un persieši, novadot citā gultnē Eifratas ūdeni, bija iesoļojuši neapsargātajā pilsētā. Kīra karaspēks tagad atradās pie pils mūriem, pilsēta bija pilna ar ienaidnieka armijas vīriem “kā ar siseņiem” (Jer. 51:14) , un viņu uzvaras saucieni skanēja pāri pārsteigto dzīrotāju izbaiļu un izmisuma kliedzieniem.
“Bet tajā pašā naktī kaldeju ķēniņš Belsacars tika nogalināts, un mēdietis Dārijs pārņēma varu un valdību sešdesmit divu gadu vecumā.”
Ebreju pravieši bija skaidri norādījuši, kādā veidā reiz kritīs Babilonija. Kad atklāsmē Dievs tiem rādīja nākotnes notikumus, tie izsaucās: “Ak, kā Šešaha ir ieņemta un uzvarēta, tā, visas zemes lepnums! Ak, kā Bābele ir tapusi par baiļu iedvesēju tautu starpā!” “Kā sasists un satriekts tas veseris, kas postīja visu pasauli! Kā Bābele palikusi par šausmu iemiesojumu tautu starpā!”
“Piepeši Bābele ir kritusi un ir sagrauta. “ “Jo postītājs laužas tur iekšā Bābelē, saņem gūstā tās karavīrus, salauž tās stopus, jo tas Kungs Dievs ir atmaksātājs, Viņš visu atmaksādams atmaksā. “Es piedzirdīšu tās dižciltīgos un gudros vīrus, tās zemes kungus un valdniekus, un karavīrus, ka tie aizmigs mūžīgā miegā un vairs neuzmodīsies,” saka tas Ķēniņš, Viņa vārds ir Kungs Cebaots.”
“Es tev izliku valgus, Bābele, un tu esi noķerta, iekams tu pati to pamanīji; tu esi pienākta un sagrābta ciet, jo tu esi ielaidusies cīņā ar to Kungu. Tas Kungs ir atslēdzis savu ieroču noliktavu un izņēmis no turienes savu dusmu ieročus, jo tam kungu Kungam Cebaotam ir darbs kaldeju zemē.”
“Tā saka tas Kungs Cebaots: Israēla un Jūdas bērni cieš varmācībā; visi, kas tos aizveduši gūstā, tur tos stingri savās rokās un negrib atlaist. Bet viņu pestītājs ir stiprs – Kungs Cebaots ir Viņa vārds. Tas iztiesās viņu lietu, lai dotu zemei mieru, bet nemieru Bābeles iedzīvotājiem.” (Jer. 51:41; 50:23,46; 51:8,56,57; 50:24,25,33,34)
Tā biezie Bābeles mūri tapa pilnīgi nopostīti un tās augstie vārti ar uguni sadedzināti. Kungs Cebaots iznīcināja lepniem lielību un pazemoja vareno greznību. [533]
“Tā Bābelei, kas ir ķēniņu valstu glītums un kaldeju skaistums un lepnums, klāsies tāpat kā Sodomai un Gomorai, ko Dievs izpostīja līdz pamatiem. Tur nemūžam neviens vairs nedzīvos, tā paliks tukša uz radu radiem. Arābi tur neapmetīsies, un gani tur neganīs. Bet tur mitīs tuksneša zvēri, nami būs pilni ar pūcēm; tur dzīvos strausi un dejos jodi. Tuksneša vilki tur kauks viņu pilīs un šakāļi viņu greznajos izpriecas namos; pilsētas gals jau tuvu klāt, tās beidzamās dienas neliks ilgi uz sevi gaidīt.” “Es to atdošu par īpašumu ežiem un padarīšu par purvu, un Es to noslaucīšu ar iznīcības slotu!” saka tas Kungs Cebaots.” (Jer. 51:58; Jes. 13:11,19-22; 14:23)
Pēdējais Bābeles valdnieks, tāpat kā pirmais, dzirdēja dievišķā Sarga spriedumu: “Tev, ak ķēniņ, tava ķēniņa valsts ir atņemta!” (Dan. 4:28)
“Kāp zemē no sava troņa un sēdies pīšļos,
Jaunava, Bābeles meita!
Sēdies pie zemes bez troņa, kaldeju meita!
Jo turpmāk tevi vairs nesauks par mīlīgu un smalku. (..)
Nosēdies klusi un sēdi tumsā, tu kaldeju meita!
Jo turpmāk tevi vairs nesauks par ķēniņvalsts valdnieci!
Kad man bija dusmas uz savu tautu,
Kad Es pametu novārtā savu mantojumu,
Tad Es tai ļāvu krist negodā un to nodevu tavā rokā,
Bet tad tu tai neparādīji žēlastību (..).
Tu teici: es palikšu mūžīgi un būšu vienumēr valdniece!
Tā tu visu to neņēmi pie sirds un neapdomāji galu. [534]
Bet nu klausies, tu pie lepnības un pārpilnības pieradusī,
Kas dzīvo bezrūpīgā saldkārē un jūties tik droša un saki savā sirdī:
Tikai es esmu tāda, citas tādas nav nevienas!
Es nekad nepalikšu par atraitni un nebūšu bez bērniem!
Un tomēr šīs abas nelaimes nāks pār tevi piepeši vienā dienā.
Tu paliksi bez bērniem un būsi atraitne,
Pilnā mērā tās nāks pār tevi,
Neraugoties uz visām tavām burvestībām un tavu vārdošanu.
Tu paļāvies uz savu ļaunprātīgo viltību un domāji:
Neviens jau mani neredz.
Tava gudrība un tavas zināšanas tevi maldināja,
Ka tu savā sirdī domāji:
Tikai es, citas tādas nav nevienas!
Un tomēr nāks pār tevi ļaunums,
Kur tava buršana tev nepalīdzēs,
Tev uzbruks nelaime un bojāeja, ko tu nevarēsi novērst,–
Piepeši tevi skars posts un iznīcība, ko tu neparedzi.
Izmēģini savu plašo buršanas un vārdošanas mākslu,
Ar ko tu esi nodarbojusies kopš savas jaunības,
Varbūt tā tev palīdzēs, varbūt kādam iedvesīs bailes.
Tu esi līdz apnikumam nopūlējusies daudzajās apspriedēs ar
Saviem daudzajiem padomniekiem.
Lai nu nāk tagad un tev palīdz tie debesu mērotāji
Un zvaigžņu novērotāji,
Kas pēc atsevišķiem jaunajiem mēnešiem aplēš to, kas nāks pār tevi!
Tie ir kā salmi, ko uguns aprij (..).
Tie nevarēs pat savu paša dzīvību glābt no liesmu varas. (..)
Neviens tev nepalīdzēs.”
(Jes. 47:1-15)
Katrai tautai, kas uznākusi uz darbības skatuves, ir atļauts ieņemt savu vietu virs zemes, lai atklātos, vai tā grib pildīt Svētā Sarga nodomu. [535] Pravietojumi ir ieskicējuši pasaules lielo impēriju – Babilonijas, Medo-Persijas, Grieķijas un Romas izcelsmi un gājumu. Ikvienā no tām, kā arī vājākajās valstīs, vēsture ir pastāvīgi atkārtojusies. Ikvienai ir bijis pārbaudes laiks, ikviena ir cietusi neveiksmi, to godība ir nobālējusi un vara izgaisusi.
Lai gan tautas ir atmetušas Dieva pamatlikumus un tādā veidā pašas sevi iznīcinājušas, tomēr cauri gadsimtiem ir redzami darbojies visu pārvaldošs dievišķs nodoms. Pravietis Ecehiēls to vēroja brīnišķajā atklāsmē, kā gūsteknis atrodoties kaldeju zemē, kad Viņa pārsteigtajam skatam parādījās simboli, kas norādīja uz Visumu pārvaldošu Varu, kura iejaucas zemes valdnieku lietās.
Pār Ķebaras upes krastiem Ecehiēls redzēja brāžamies viesuli, kas šķietami nāca no ziemeļiem, – “pacēlās liels mākonis ar uguni, tam bija spožums visapkārt un pašā vidū spulgoja kaut kas kā spilgti mirdzošs metāls”. Savstarpējā sazobē kustošos riteņus (zobratus – tulk.) virzīja četras dzīvas būtnes. Augstu pāri visam bija “saskatāms kaut kas kā safīra akmens, kaut kas tronim līdzīgs. Uz šā troņa veidojuma bija redzams sēžam tēls, tam bija cilvēka izskats.” Zem ķerubu “spārniem bija cilvēka rokas uz visām četrām pusēm.” (Ec. 1:4,26; 10:8) Šie riteņi atradās tik sarežģītā salikumā, ka sākumā atgādināja pilnīgu sajukumu, taču īstenībā [536] tie kustējās nevainojamā saskaņā. Debesu būtnes, kuras atbalstīja un vadīja zem ķerubu spārniem esošā roka, virzīja šos ratus uz priekšu; tiem pāri uz safīra goda krēsla atradās Mūžīgais, bet ap troni bija dievišķās žēlastības zīme – varavīksne.
Kā riteņiem (zobratiem) līdzīgo komplicēto veidojumu vadīja roka zem ķerubu spārniem, tāpat sarežģītos cilvēces notikumus pārzina un kontrolē dievišķā vara. Tautu savstarpējās cīņās un nemieros visus apstākļus uz šīs zemes kārto Būtne, kas sēd pār ķerubiem.
Šodien mums par to liecina tautu vēsture. Dievs savā lielajā plānā ikvienai nācijai un ikvienam atsevišķam cilvēkam ir paredzējis savu vietu. Visas tautas un cilvēkus pārbauda ar mēru, kas atrodas Tā rokā, kurš nekad nekļūdās. Katrs pats ar izvēli izšķir savu likteni, un Dievs visu pārvalda, lai piepildītu savu nodomu.
Lielā ES ESMU vārdā sniegtie pravietojumi, posmam pēc posma savienojoties notikumu ķēdē no mūžības pagātnē uz mūžību nākotnē, mums stāsta, kur pašlaik atrodamies gadsimtu gājumā un ko varam sagaidīt nākotnē. Par visu to pravietojumu piepildīšanos, kas attiecās uz pagātni, mēs varam pārliecināties, pāršķirstot vēstures lappuses, un varam būt pilnīgi droši, ka arī turpmāk viss piepildīsies savā noteiktā kārtībā.
Laika zīmes šodien liecina par to, ka mēs esam nonākuši pie lielu un svinīgu notikumu sliekšņa. Pasaulē viss atrodas satrauktā kustībā. Mūsu acu priekšā piepildās Pestītāja pravietojumi par notikumiem pirms Viņa atnākšanas: “Bet jūs dzirdēsit karus un karu daudzināšanu. (..) Jo tauta celsies pret tautu, valsts pret valsti, un būs bada laiki un zemestrīce dažās vietās.”(Mat. 24:6,7) [537]
Pašreizējais laiks visos pasaules iedzīvotājos ir izraisījis milzīgu interesi. Valdnieki un valstsvīri, cilvēki, kas ieņem atbildīgas vietas un kam ir autoritāte, domājoši vīrieši un sievietes visās ļaužu šķirās pievērš uzmanību notikumiem mūsu dienās. Tie modri vēro tautu savstarpējās attiecības. Redzot katrā zemes elementā valdošo spriedzi, tie atzīst, ka jānotiek kaut kam lielam un izšķirošam, jo pasaule ir nonākusi pie ārkārtējas krīzes robežas.
Vienīgi Bībele un tikai Bībele sniedz pareizu ieskatu visās šajās lietās. Tā atklāj pēdējos varenos skatus mūsu pasaules vēsturē, notikumus, kas jau tagad met ēnas uz priekšu, kuru tuvošanās liek zemei drebēt un cilvēku sirdīm nīkt aiz bailēm.
“Redzi, tas Kungs izposta zemi un padara to tukšu; Viņš pārvērš tās seju un izklīdina tās iedzīvotājus. (..) jo tie pārkāpuši bauslību, pārgrozījuši likumus un lauzuši kopš mūžīgiem laikiem noslēgto derību. Tādēļ lāsts grauž un māc zemi, un tās iedzīvotājiem jācieš par saviem grēkiem; (..).” (Jes. 24:1-6)
“Ak vai, cik drausmīga diena! Jau tuva ir pati tā Kunga diena (..). Satrūdējuši guļ zemē sēklas graudi, tukšas ir klētis, un šķūņi brūk kopā, jo visa labība ir pagalam. Cik drūmi un baigi mauro lopi! Novājējuši ir vērši un govis, jo viņiem nav kur ganīties, avis izģinst un panīkst.” [538] “Vīnakoks ir nokaltis, vīģes koks neglābjami novītis; tāpat arī granātābeles, palmas un ābeles, visi koki laukā nokaltuši; viss prieks cilvēku bērniem ir zudis.” (Joēla 1:15-18,12)
“Ak, manas krūtis, mana iekšējā pasaule; (..) Mana iekšiene ir šausmīgi satraukta, es nevaru ciest klusu, jo tu, mana dvēsele, dzirdi bazūnes skaņas, un tas jau ir kara troksnis. Sitiens nāk pēc sitiena, jo izpostīta ir visa zeme. Acumirklī tiek sagrauti mani mājokļi un manas teltis!” (Jer. 4:19,20)
“Ak vai! Šī ir liela diena, nav citas tai līdzīgas! Tas ir Jēkaba bēdu laiks, bet viņš izies sveikā no tā!” (Jer. 30:7)
“Tiešām Tu, ak Kungs, esi mans patvērums!
Visuaugstāko tu esi izraudzījis sev par aizsargu.
Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij.”
(Ps. 91:9,10)
“Ciānas meita (..)! Tas Kungs tevi atpestīs no tavu ienaidnieku rokas! Bet pašlaik pret tevi pulcējušās daudzas svešas tautas un apspriežas savā starpā: lai viņa top sagānīta, ka mēs ar prieku noraugāmies Ciānā! Bet viņi nezina tā Kunga apslēptos nodomus un neizprot to, kas Viņam padomā (..).” (Mihas 4:10-12) Dievs neatstās savu draudzi tās visbriesmīgākajā stundā. Viņš ir apsolījis to izglābt un paziņo: “Es pārveidošu Jēkaba telšu iedzīvotāju likteni un apžēlošos par viņu mājas vietām.” (Jer. 30:18)
Tad Dieva nodoms būs piepildīts, Viņa valsts pamatlikumus godās visi zem šīs saules dzīvojošie.
