Uz Betlkrīku ir atnākuši daudzi, kuru. mērķis nav uzņemties nastu nešanu. Viņi nav šeit ieradušies tāpēc, ka būtu izjutuši sevišķas rūpes par Dieva darba attīstību. Viņi domā par savām interesēm un vēlas iegūt kādas priekšrocības paši sev. Viņi cer iegūt peļņu no šeit novietotajām /512/ iestādēm, bet paši nevēlas uzņemties nekādas atbildības.
Daži, kas apmetušies uz dzīvi Betlkrīkā, lai būtu lielākas iespējas iegūt sev labumu, ir vainojami savtīgumā. Viņi pat ir atļāvušies apkrāpt brāļus, kas atnākuši no citām zemēm. Ja šie brāļi spēj palīdzēt, tad mūsu institūtiem tos vajadzētu pieņemt, bet ne šīs personas, kuras neko nav darījušas institūtu izveidošanai un kurām tur ir tikai savtīgas intereses. Daudziem, kas nāk uz Betlkrīku, nav ticības spēka, lai varētu palīdzēt Dieva darbā. Savā sirdī viņi līdzinās Korum, Datanam un Abiramam, un, rodoties labvēlīgai izdevībai, viņi sekotu šo bezdievīgo cilvēku priekšzīmei. Tiesa, viņu viltība var būt slēpta brāļu acīm, tomēr Dievs redz viņu soļus un beidzot tos atalgos pēc darbiem.
Daži, kas jau ilgi ir dzīvojuši Betlkrīkā un kuriem vajadzētu būt atbildību nesošiem vīriem, ir stāvējuši uzticības vietās tikai vārda pēc. Viņus uzskata par mūsu institūta sargiem, tomēr viņu rīcības veids rāda, ka viņi par tiem nejūt nekādu sevišķu interesi, ne arī rūpes. Viņi domā paši par sevi. Ja mums viņi būtu jātiesā pēc viņu darbiem, tad vajadzētu atzīt, ka viņi savu enerģiju uzskata par dārgu, lai to izlietotu šīm iestādēm, kas ir Dieva darba rīki. Viņi ir gatavi strādāt vienīgi tad, ja var sev nodrošināt laicīgu labumu. Viņi nesargā nocietinājumus, ne tāpēc, ka viņi nespētu darīt to, bet gan tāpēc, ka viņi rūpējas tikai paši par sevi un ir gatavi miesīgas drošības šūpulī ieaijāt sevi miegā.
Cilvēkiem, kuru dzīves mērķis ir izpatikšana un kalpošana sev, nevajadzētu palikt šajā svarīgajā postenī. Viņiem nav tiesību šeit atrasties, jo viņi stāv Dieva darbam tieši ceļā. Kas neievēro Kunga nabagus un neizjūt rūpes par atraitnēm un bāreņiem, nedarot viņu lietu par savu, un nestrādā, lai panāktu taisnību un vienlīdzību cilvēku starpā, ir vainojami Kristus neievērošanā Viņa svēto personā, jo viņi neizmeklē lietas, kuras tie nezina. Viņi nerūpējas /513/ un nepūlas atbalstīt taisnību. Ja darba lielajā centrā nevaldīs vislielākā modrība un piesardzība Dieva lietas interešu aizsargāšanā, tad mūsu draudze kļūs tikpat samaitāta kā citu ticības apliecību draudzes.
Visiem, kas dzīvo Betlkrīkā, būs jādod briesmīgs norēķins Dievam, ja viņi cietīs grēku pie kāda brāļa. Ir satraucoša patiesība, ka vienaldzība, miegainība un apātija ir pārņēmušas cilvēkus, kas atrodas atbildīgajās vietās. Pastāvīgi pieaug lepnums un uztraucoša Dieva Gara brīdinājumu neievērošana. Aizsprosti, kurus Dieva Vārds noliek ap Saviem ļaudīm, tiek nojaukti. Cilvēki, kuri pazīst ceļus, pa kādiem Dievs Savus ļaudis ir vadījis pagātnē, nejautā pēc šīm senajām takām un neaizstāv mūsu kā Dieva īpašu ļaužu nostāju, bet ir devuši roku pasaulei. Visuztraucošākā pazīme ir iebildumos, lūgumos un aizliegumos runājošās brīdinošās balss neievērošana. Liekas, ka Dieva ļaužu acis ir kļuvušas aklas un draudze gandrīz ieslīdējusi pasaulīguma kanālā.
Dievs nevēlas, ka kokam līdzīgi cilvēki sargā Viņa iestāžu un draudzes intereses, bet Viņam ir vajadzīgi dedzīgi, darbīgi ļaudis, spējīgi vīri, kas var aptvert, - vīri, kuriem ir acis un kas atver tās, lai redzētu, un
kuru sirds ir jūtīga pret Viņa Gara iespaidu. Viņš prasa no cilvēkiem stingru norēķinu par Viņa lietas interešu aizsardzību Betlkrīkā.
Betlkrīkā atrodas cilvēki, kuri nekad pilnībā nav ņēmuši vērā rājienus. Viņi ir izvēlējušies paši savu ceļu. Viņi vienmēr lielākā vai mazākā mērā ar savu iespaidu ir strādājuši pretī tiem, kas ir aizsargājuši taisnību un norājuši netaisnību. Šo cilvēku iespaids uz atsevišķām personām, kas nāk uz Betlkrīku un kā viņu īrnieki vai pensionāri nonāk ar viņiem saskarē, ir ļoti slikts. Viņi pilda šo jaunpienākušo cilvēku prātu ar neuzticību un šaubām pret Dieva Gara liecībām. Viņi Liecības nepareizi iztulko un nevada cilvēkus /514/ uz svētošanos Dievam un nepamudina paklausīt draudzes balsij, bet gan māca viņus palikt neatkarīgiem un neņemt vērā citu domas un spriedumus. Šo cilvēku iespaids darbojas slepeni. Daži neapzinās ļaunumu, ko viņi nodara. Būdami paši nesvētoti, lepni un nepaklausīgi, viņi vada arī citus pa nepareizu ceļu. No šīm nesvētotām personām ir jāieelpo saindēts gaiss. Dvēseļu asinis ir pie viņu drēbēm, un galīgās
norēķināšanās dienā Kristus uz viņiem sacīs: "Ejiet prom no Manis visi, jūs - netaisnie strādnieki." Viņi būs pārsteigti. Tomēr viņu šķietami kristīgā dzīve bija viltus un krāpšana.
Ja Betlkrīkā visi būtu uzticīgi gaismai, kuru Dievs viņiem devis, uzticīgi draudzes interesēm, dziļi izprotot dvēseļu vērtību, par kuram Kristus ir miris, tad izplatītais iespaids būtu pavisam savādāks. Bet šeit mēs atkal redzam lielā mērā atkārtojamies Izraēla bērnu piedzīvojumu. Kad ļaudis stāvēja Sinaja kalna priekšā, klausoties Dieva balsi, viņus tik stipri iespaidoja Dieva svētā klātbūtne, ka viņi šausmās atkāpās un kliedza uz Mozu: "Runā tu uz mums, un mēs klausīsim, bet lai Dievs ar mums nerunā, ka nemirstam." Kalna pakājē viņi svinīgi solījās būt uzticīgi Dievam; bet, līdzko apklusa pērkoni, bazūnes un Dieva balss, tā viņi locīja savus ceļus elka priekšā. Viņi vairs neredzēja savu vadoni, jo to, sarunājoties ar Dievu, ietina biezs mākonis.
Mozus līdzstrādnieks, kurš bija atstāts pie ļaudīm viņa prombūtnes laikā ar svinīgu uzdevumu, dzirdēja viņus sūdzamies, ka Mozus viņus ir atstājis, un izsakām vēlēšanos griezties atpakaļ uz Ēģipti, bet, baidīdamies ļaudis sakaitināt, viņš klusēja. Viņš droši nenostājās par Dievu, bet, lai izpatiktu ļaudīm, taisīja viņiem zelta teļu. Viņš likās neredzam ļaunuma sākumu. Kad atskanēja pirmais uz nepaklausību pavedinošais vārds, Ārons to varēja apklusināt; /515/ bet viņš tā baidījās sakaitināt ļaudis, ka pats it kā pievienojās viņiem un beidzot ļāvās pārrunāties taisīt zelta teļu, lai tam kalpotu.
Sludinātājiem vajadzētu būt uzticīgiem sargiem, kas redz ļaunumu un brīdina ļaudis. Viņiem pastāvīgi vajadzētu norādīt uz draudošajām briesmām, lai ļaudis tās neaizmirstu. Timotejam dotais norādījums skanēja: "Pārliecini, apdraudi, paskubini visā lēnprātībā un mācībā.”
Betlkrīkā ir veidotas laulību attiecības, ar kurām Dievam nav nekā kopēja. Dažos gadījumos laulības ir notikušas starp savstarpēji nepiemērotām personām, citos gadījumos starp vēl nenobriedušām. Kristus mūs ir brīdinājis, ka šādas lietas redzēsim pirms Viņa otrās atnākšanas. Tā ir viena no pēdējo dienu pazīmēm. Līdzīgi apstākļi bija arī pirms plūdiem. Ļaudis aizrāvās ar precībām. Tā kā ar laulībām saistās tik daudz nenoteiktības, tik lielas briesmas, tad nav nekāda iemesla lielam sarīkojumam vai ārišķībām, pat ja partneri būtu viens otram pilnīgi piemēroti; jo to vēl pārbaudīs nākotne.
Ja tie, kas sevi sauc par reformētājiem, par pazemīga dzīves ceļa gājējiem, atdarina pasaules bagātnieku modi un ieradumus, tad viņi apkauno mūsu ticību. Dažiem Dievs deva brīdinošus vārdus, bet vai šie vārdi lika viņiem apstāties? Nē; viņi nebija ar Dievu, jo sātana apburošais spēks bija pār viņiem. Un daži Betlkrīkā ir iespaidojuši šos nelaimīgos, neprātīgi iemīlējušies cilvēkus klausīt pašiem savam spriedumam, un tādā veidā viņi ir sakropļojuši savu lietderību un mantojuši Dieva nepatiku.
Dievs vēlas, lai cilvēki attīstītu rakstura spēku. Kas nokalpo tikai savas darba stundas, nav tie, kas drīzumā saņems bagātu atalgojumu. Viņš vēlas, lai Viņa darbā strādātu vērīgi, dedzīgi vīri ar asām uztveres spējām. Viņiem vajadzētu būt sātīgiem ēšanā; bagātiem un izsmalcinātiem ēdieniem nemaz nevajadzētu atrasties uz viņu galdiem. Ja viņu smadzenes ir pastāvīgi noslogotas un trūkst fizisku vingrinājumu, tad ierobežot vajadzētu pat vienkāršu barību. Daniela prāta skaidrums un noteiktība mērķos, kā arī spējas apgūt zināšanas lielā mērā jāsaista ar viņa vienkāršo diētu un lūgšanas dzīvi. /516/
Elus bija labs cilvēks, morāliski skaidrs; tikai pārāk iecietīgs. Dieva nepatiku viņš mantoja tāpēc, ka
nestiprināja sava rakstura vājās vietas. Viņš nevēlējās nevienu aizvainot, un viņam trūka morālas drosmes norāt un apdraudēt grēku. Viņa dēli bija nekrietni cilvēki, tomēr viņš viņus neatcēla no viņu atbildīgajām vietām. Šie dēli apgānīja Dieva namu. Viņš to zināja un bēdājās par to, jo viņš mīlēja skaidrību un taisnību. Bet viņam nepietika morāla spēka ļaunuma apspiešanai. Viņš mīlēja mieru un saskaņu un kļuva arvien neiejūtīgāks pret nešķīstību un noziegumu. Lielais Dievs šo lietu ņēma pats Savās rokās. Kad ar bērna starp-niecību. Kungs Elu norāja, viņš rājienu pieņēma, saprazdams, ka ir to pelnījis. Viņš nesaskaitās uz Dieva vēstnesi Zamuelu; viņš to mīlēja tāpat kā iepriekš un nosodīja pats sevi.
Elus noziedzīgie dēli krita karā. Viņš varēja panest vēsti par savu dēlu nāvi, bet nespēja izturēt ziņu par Dieva šķirsta aizvešanu. Viņš saprata, ka viņa paša nevērības grēks, nenostājoties par taisnību un neierobežojot netaisnību, Izraēlu beidzot ir šķīris no tā stipruma un goda. Nāves bālums pārņēma viņa seju, viņš krita atmuguriski un nomira.
Kāda liela mācība šeit ir vecākiem, jaunatnes audzinātājiem un tiem, kas nodarbināti pie dievkalpošanas. Ja pastāvošajiem grēkiem nestājas pretī un tos neaptur, tāpēc ka cilvēkiem ir pārāk maz drosmes norāt netaisnību vai tāpēc ka tas viņus tik maz interesē, vai arī tāpēc ka viņi
ir par kūtriem, lai piepūlētu savus spēkus, dedzīgi cenšoties šķīstīt ģimeni vai Dieva draudzi, tad viņi ir atbildīgi par ļaunumu, kas var rasties viņu pienākuma nepildīšanas rezultātā. Par citu izdarītu ļaunumu, ja to bija iespējams novērst ar rājienu, brīdinājumiem vai savu vecāku vai sludinātāju autoritātes spēku, mēs esam tikpat atbildīgi, it kā paši būtu vainojami šajos ļaunajos darbos. /517/
