Dievs grib, lai doto spēju attīstīšana būtu visu Viņa sekotāju dzīves darbs. Šis darbs jāveic, vadoties no pareizas pieredzes. Īsts vīrs ir tas, kas gatavs upurēt savas intereses par labu citiem un kurš strādā, lai iepriecinātu un dziedinātu tos, kam salauztas sirdis. Daudzi tik tikko sāk izprast dzīves patieso mērķi; un dzīvē esošo patieso un vērtīgo viņi upurē dažādu maldu piekopšanai.
Pasaule Neronu un Cēzaru atzina par lieliem vīriem; bet vai arī Dievs tā uz viņiem skatījās? Nē. Ar lielo Cilvēces Sirdi viņus nesaistīja dzīva ticība. Viņi dzīvoja pasaulē, ēda, dzēra un gulēja kā pasaules cilvēki; tomēr savā nežēlībā viņi bija sātaniski. Kur tik šie cilvēces briesmoņi gāja, tur asinis un postījumi rādīja viņu pēdas. Pasaule viņus cildināja, kamēr viņi dzīvoja; tomēr priecājās, kad viņu vairs nebija. Pretstatā šo vīru dzīvei ir Lutera dzīve. Viņš nepiedzima kā princis. Viņš nenesa ķēniņa kroni. No klostera celles bija sadzirdama viņa balss un sajūtams viņa iespaids. Viņam bija cilvēcīga sirds, kas pukstēja par labu cilvēkiem. Viņš drosmīgi stāvēja par patiesību un taisnību un grieza savas krūtis pret pasaules pretestību, lai tikai palīdzētu saviem līdzcilvēkiem.
Prāts vien cilvēku nepaceļ dievišķā līmeņa augstumā. Saprātā ir spēks, ja to svētī un vada Dieva Gars. Tas ir vērtējams augstāk par bagātību un fizisko spēku. Tomēr šis spēks ir jāattīsta, lai cilvēks attīstītos par īstu cilvēku. Cilvēka tiesības saukties par cilvēku nosaka viņa garīgo spēju izlietošana. Baironam bija plašs prāts un dziļas domas, tomēr viņš nebija vīrs, kas atbilstu Dieva standartam. Viņš bija sātana darbinieks. Viņa kaislības bija mežonīgas un nesavaldītas. Savā dzīves laikā viņš sēja sēklu, kas uzziedēja morālas pagrimšanas pļaujā. Viņa dzīves darbs pazemināja tikumības līmeni. Šis vīrs bija viens no pasaules godātajiem cilvēkiem; tomēr Kungs viņu neatzina /520/ par cilvēku, bet gan tikai kā tādu, kas nepareizi izlietojis Dieva dāvātās spējas. Skeptiķis Gibons un daudzi citi, kurus Dievs apdāvināja ar milzīgu prātu un kurus pasaule sauca par lieliem vīriem, pulcējās zem sātana karoga un Dieva dotās dāvanas izlietoja patiesības sagrozīšanai un cilvēku dvēseļu iznīcināšanai. Liels saprāts, darīts par kalpu netikumībai, ir lāsts tā īpašniekam un visiem tiem, kas nāk viņu iespaida robežās.
Garīga dzīve ir tā, kas nāk par svētību cilvēcei. Ja cilvēks atrodas saskaņā ar Dievu, tad viņš pastāvīgi uz Viņu paļausies un prasīs no Viņa spēku. "Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Tēvs Debesīs ir pilnīgs." Tiekšanās pēc Kristus rakstura pilnības, pastāvīga cenšanās pēc saskaņas ar Dieva prātu ir mūsu dzīves darbs. Šeit virs zemes sākts, tas turpināsies visā mūžībā. Dieva paredzētais standarts cilvēkam ir pacelšanās līdz šī vārda visaugstākajai izpratnei, un, sevi paceļot līdz Dieva dotajam cilvēcības jēdzienam, viņš jau šinī dzīvē vairos laimi, kas to vadīs uz godību un mūžīgu atalgojumu nākošajā dzīvē.
Cilvēces ģimenes locekļiem ir tiesības saukties par cilvēkiem tikai tad, ja viņi katrā iespējamā veidā izlieto savas spējas par labu citiem. Kristus dzīve mums dota kā paraugs, un vienīgi kalpošana citu vajadzībām, līdzīgi žēlastības eņģeļu kalpošanai, cilvēku savieno ar Dievu. Patiesa kristietība dara laimīgas ģimenes un sabiedrību. Ikviens vīrs un sieva, kuru sirdī mājo īsts Kristus Gars, noliks pie malas nesaskaņas, savtīgumu un strīdu.
Kristus mīlestības līdzstrādniekiem nav tiesību domāt, ka, cenšoties palīdzēt cilvēcei, viņu iespaidam un darbībai noliktas kādas robežas. Vai Kristus pagura, cenšoties glābt kritušo cilvēku? Mūsu darbam jābūt nepārtrauktam un neatlaidīgam. Mēs vienmēr atradīsim darbu, kas jādara, līdz mūsu Kungs mums pavēlēs nolikt ieročus pie Viņa kājām. Dievs ir garīgs Valdnieks, un mums padevīgi jāgaida uz Viņa gribas atklāšanos. Vienmēr jābūt gataviem labprāt izpildīt katru pienākumu, kur vien tas būtu darāms.
Eņģeļi dienām un naktīm strādā, lai kalpojot Dievam, lai saskaņā ar pestīšanas plānu paaugstinātu cilvēkus. Ir /521/ vajadzīgi cilvēki, kas Dievu mīl pāri par visu, tas ir, ar visām savam spējām, ar visu savu prātu un spēku un savu tuvāko kā sevi. To cilvēks nespēj, neaizliedzot pats sevi. Kristus sacīja: "Ja kas Man grib sekot, tas lai aizliedz pats sevi, ņem savu krustu un seko Man." Aizliegt sevi nozīmē savaldīt sevi, kad dusmas un kaislības cīnās pēc virskundzības; pretoties kārdināšanai nosodīt citus un runāt par viņu kļūdām; būt pacietīgam ar negudru bērnu, kura izturēšanās ir apbēdinoša un pārbaudoša; stāvēt sava pienākuma vietā, kad citi varbūt aiziet; uzņemties atbildības, kur un kad tas iespējams, ne piekrišanu meklējot, ne kādu citu savtīgu tālredzīgu mērķu dēļ, bet sava Meistara dēļ, Kas jums devis darbu, kas jāpadara nesvārstīgā uzticībā; sevi aizliegt nozīmē palikt klusu, kad varētu sevi slavēt, un ļaut, lai citu lūpas slavē. Sevis aizliegšana nozīmē darīt labu citiem, kad jums gribētos kalpot un izpatikt pašiem sev. Lai arī līdzcilvēki nekad nenovērtē jūsu pūles vai arī netic tām, tomēr jums darbs jāturpina. Rūpīgi pārbaudiet un vērojiet, vai pieņemtā pa-tiesība jums ir kļuvusi par stipru pamatlikumu? Vai jūsu reliģija ir pielikusi sargu pie jūsu lūpām? Vai jūsu sirds ilgojas līdzjūtībā un mīlestībā pēc citiem, kas atrodas ārpus jūsu ģimenes? Vai jūs čakli meklējat skaidrāku izpratni par rakstīto patiesību, lai jūsu gaisma varētu spīdēt uz citiem? Šos jautājumus atbildiet paši sev. Lai jūsu valoda ir žēlastības caurausta un jūsu izturēšanās lai rāda kristietības augstumu.
Ir sācies jauns gads. Kas ir rakstīts par jūsu kristīgo dzīvi pagājušajā gadā? Kādas par jums ir atzīmes Debesis? Es jūs lūdzu, nododieties Dievam bez atlikuma. Vai jūsu sirds ir bijusi dalīta? Tagad atdodiet to pilnīgi Kungam. Lai pilnīgi cits raksturs ir jūsu dzīvei nākošajā gadā. Pazemojieties Dieva priekšā. "Svētīgs ir tas vīrs, kas kārdināšanā pastāv, jo pārbaudīts viņš dabūs dzīvības kroni, /522/ ko Kungs solījis tiem, kas Viņu mīl." Nolieciet visas aizbildināšanās un visu izlikšanos. Izturieties vienkārši un nepiespiesti. Esiet patiesi un godīgi katrā savā domā, vārdā un darbā, un "pazemīgā garā cits citu vērtējot augstāk par sevi". Ikviens lai atceras, ka tikumiskam raksturam (morālai dabai) ir vajadzīgs stiprinājums pastāvīgā modrībā un lūgšanās. Kamēr jūs raugāties uz Kristu, jūs esat droši, bet tanī brīdī, kad jūsu domas apstājas pie jūsu upuriem un grūtībām un jūs sākat sev līdzi just, žēlot un lutināt sevi, jūs pazaudējat paļāvību Dievā un atrodaties lielās briesmās.
Daudzi ierobežo Dievišķo Aizgādību, atņemdami Dieva raksturam žēlastību un mīlestību. Viņi pārliecināti, ka Dieva lielums un majestātiskums neļaus Viņam interesēties par Saviem vājiem radījumiem. "Vai divi zvirbuļi netiek pirkti par vienu artavu, un neviens no tiem nekrīt zemē bez jūsu Tēva ziņas. Bet arī jūsu galvas mati visi ir skaitīti. Tāpēc nebīstieties, jūs esat labāki nekā daudz zvirbuļu.”
Cilvēcīgai būtnei ir grūti piegriezt vērību dzīves sīkākām lietām, kad prāts nodarbināts svarīgos un lielos pienākumos. Bet vai šo lietu apvienošana nav nepieciešama? Cilvēkam, kurš veidots pēc sava Radītāja līdzības, vajadzētu savienot lielās atbildības ar mazākajām. Jo citādi viņš var aizrauties ar sevišķi svarīgiem jautājumiem un nepiegriezt vērību savu bērnu pamācīšanai. Uz šiem pienākumiem var skatīties kā uz mazsvarīgiem, kamēr patiesībā tie skar sabiedrības pašus pamatus. Ģimenes un draudzes laime ir atkarīga no mājas iespaidiem. Mūžības intereses atkarīgas no pareizas šīs dzīves pienākumu pildīšanas. Pasaulei ne tik daudz ir vajadzīgi ļoti gudri cilvēki kā labi cilvēki, kas būtu par svētību paši savās mājās.
