Dievs Ābrahamu izvēlējās par Savu sūtni, lai tālāk sniegtu gaismu pasaulei. Dieva Vārds, ko viņš saņēma, nesolīja glaimojošas izredzes šai dzīvei, lielu algu, augstu cieņu un pasaulīgu godu. Dievišķā vēsts Ābrahamam skanēja: "Izej no savas zemes un no savas dzimtenes (no saviem radiem - pēc angļu tulk.), un no sava tēva nama uz zemi, ko Es tev rādīšu." Vectēvs paklausīja un "aizgāja, nezinādams, kur nonāks," kā Dieva gaismas nesējs, lai uzturētu Viņa Vārdu dzīvu virs zemes. Viņš atstāja savu zemi, māju un radus, visu patīkamo sabiedrību, ar ko saistījās viņa dzīve, lai paliktu par svētceļnieku un svešinieku.
Bieži vien agrāko saišu saraušanai ir svarīgāka nozīme, nekā daudzi to spēj izprast, lai tie, kuriem būs jārunā "Kristus vietā", nostātos tur, kur Dievs viņus varētu sagatavot un apmācīt Savam lielajam darbam. Dievs redz, ka radu un draugu iespaids bieži vien ir tas, kas traucē to mācību pieņemšanu, kuras Dievs ir nodomājis sniegt Saviem kalpiem. Cilvēki, kas nav cieši savienojušies ar Debesīm, izteiks savus priekšlikumus, kuru uzklausīšana novērsīs no svētā darba tos, kuriem vajadzētu būt gaismas
nesējiem pasaulē.
Pirms Dievs Ābrahamu varēja izlietot, viņam vajadzēja atšķirties no iepriekšējās sabiedrības, lai pārvaldošais viņā nebūtu cilvēcīgais iespaids un lai viņš nepaļautos uz cilvēcīgo palīdzību. Pēc savienošanās ar Dievu arī uz /524/ priekšu šim vīram vajadzēja būt īpatnējam, kas atšķiras no visas pasaules. Viņš pat nevarēja izskaidrot savas rīcības veidu, lai viņa draugi to saprastu, jo tie bija elku pielūdzēji. Garīgas lietas ir garīgi apspriežamas; tāpēc viņa rīcības veids un motīvi atradās ārpus radu un draugu izpratnes spējām.
Ābrahama nejautājošā paklausība ir viens no pārsteidzošākajiem Svētajos Rakstos atrodamajiem piemēriem, kas liecina par ticību un uzticību Dievam. Saņēmis kailu apsolījumu, ka viņa pēcteči iemantos Kānaanu, bez vismazākā ārējā pierādījuma, viņš gāja, kur tikai Dievs viņu veda, pilnīgi un no sirds paļaudamies viņam nolemtajiem apstākļiem un ticot, ka Kungs uzticīgs izpildīt Savu Vārdu. Vectēvs gāja turp, kur Dievs rādīja, ka tas ir viņa pienākums. Viņš bezbailīgi gāja pa tuksnešiem. Viņš gāja elkiem kalpojošo tautu vidū ar vienu domu: "Dievs ir runājis, un es paklausu Viņa balsij; Viņš vadīs, Viņš sargās mani.”
Tieši tāda ticība un paļaušanās uz Dievu, kāda bija Ābrahamam, arī šodien ir vajadzīga Dieva vēstnešiem. Tomēr daudzi, kurus Dievs varētu izlietot, negrib iet uz priekšu, uzklausot un paklausot Viņa balsij vairāk kā citām. Saites ar draugiem un radiem, iepriekšēji ieradumi un sabiedrība pārāk bieži atstāj tik lielu iespaidu uz Dieva kalpiem, ka Viņš tos var pamācīt tikai nedaudz un par Saviem nodomiem sniegt tikai īsas ziņas; un bieži pēc kāda laika Viņš tos nobīda malā un sauc citus viņu vietā, kurus izmeklē un pār-bauda līdzīgā veidā. Dievs priekš Saviem kalpiem gribētu darīt daudz vairāk, ja tikai viņi būtu Viņam svētījušies, cienot kalpošanu Viņam pāri par radniecības saitēm un pār katru citu šīs pasaules sabiedrību.
Evaņģēlija kalpiem uzticēts svēts darbs. Viņiem jānes pasaulei svētā brīdinājuma vēsts - vēsts, kas būs par dzīvības smaržu uz dzīvību vai par nāves smaržu uz nāvi. Viņi ir Dieva vēstneši pie cilvēka, un viņi nekad nedrīkst aizmirst savu uzdevumu un atbildību. Viņi nelīdzinās pasaules /525/ cilvēkiem, viņi nevar tiem līdzināties. Ja viņi grib būt patiesi un godīgi pret Dievu, tad viņiem jāpatur savs atšķirtais, svētais raksturs. Ja viņi pārrauj savienību ar Debesīm, viņi nonāk lielākās briesmās nekā citi cilvēki un var atstāt spēcīgāku iespaidu nepareizā virzienā; sātans viņus pastāvīgi uzmana, gaidot uz kādas vājības atklāšanos, pret kuru varētu vērst sekmīgu uzbrukumu. Un cik ļoti viņš priecājas, kad viņam izdodas gūt panākumus, jo, ja viens no Kristus vēstnešiem aizmirst būt nomodā, tad caur viņu lielais pretinieks sev sagūsta daudz dvēseļu.
Kas cieši savienoti ar Dievu, tie šai zemes dzīvē var piedzīvot grūtības un neveiksmes; viņi bieži var tikt sāpīgi pārbaudīti un apbēdināti. Jāzepu apmeloja un vajāja, tāpēc ka viņš neatkāpās no savas tikumīgās skaidrības un godīguma. Dāvidu, izredzēto Dieva vēstnesi, viņa bezdievīgie ienaidnieki vajāja kā plēsīgu zvēru. Dānielu iemeta lauvu bedrē tāpēc, ka viņš nepiekāpās un palika uzticīgs Dievam. Ījabam bija jāpazaudē savi laicīgie īpašumi un fiziski tā jācieš, ka pat radi un draugi riebumā no viņa novērsās; tomēr viņš palika uzticīgs un taisns Dieva priekšā. Jeremija runāja vārdus, kurus Dievs bija licis viņa mutē, un viņa skaidrā liecība tā saniknoja ķēniņu un lielkungu, ka viņu iemeta riebīgā bedrē. Stepiņu nomētāja akmeņiem, tāpēc ka viņš sludināja Kristu un Viņa krustā sišanu. Pāvils meta cietumā, sita ar rīkstēm un mētāja ar akmeņiem un beidzot nonāvēja, tāpēc ka viņš uzticīgi sludināja evaņģēliju pagāniem. Mīļoto Jāni izraidīja uz Patmosas salu "Dieva Vārda un Jēzus Kristus liecības dēļ".
Šie cilvēcīgās izturības piemēri, kas atklājās dievišķa spēka, liecina pasaulei par Dieva apsolījumu uzticamību, par Viņa pastāvīgo klātbūtni un uzturošo žēlastību. Šo pazemīgo vīry morālo vērtību Dieva priekšā negroza pasaules vērtējums, jo tās redzes viedoklis ir pasaulīgs. Ticība pat vistumšākajās stundās klusi paļaujas uz Dievu, jūtot, ka pie stūres ir mūsu Tēvs, lai arī pārbaudījumi ir ļoti nopietni un vētras stipri plosās. Vienīgi ticības acs spēj ielūkoties aiz mūsu saprašanas un laika robežas un novērtēt mūžīgās vērtības. /526/
Liels karavadonis uzvar tautas un liek drebēt pus pasaules armijām, bet mirst viņš trimdā, savās cerībās vīlies. Filozofs savās domās klejo pa visu Universu un visur redz Dieva spēka atklāsmi, priecājas par valdošo harmoniju, tomēr aiz visiem šiem brīnumiem biezi neredz Roku, Kas tos veidojusi.
"Cilvēks, kas greznībā un nav prātīgs, līdzinās lopiem, ko nokauj." Ps. 49,21. Dieva ienaidnieku nākotni neapmirdz nemirstīgas godības cerība. Bet šiem ticības varoņiem apsolīts mantojums, kas vērtīgāks par jebkuru zemes bagātību, - mantojums, kas apmierinās dvēseles ilgas. Pasaule viņus var neatzīt un nepazīt, tomēr viņi ir pierakstīti par pilsoņiem Debesu grāmatās. Brīnišķīgs lielums, pastāvoša nemirstīga godība būs galīgais atalgojums tiem, kurus Dievs darījis par visu lietu mantiniekiem.
Evaņģēlija kalpiem vajadzētu daudz pētīt Dieva patiesību, runāt un domāt par to. Prāts, kas daudz kavēsies pie cilvēkam atklātās Dieva gribas, taps stiprs patiesībā. Neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir sludinātājs vai nav, ar nopietnām ilgām pēc dievišķa apgaismojuma nododoties lasīšanai un studijām, viņš Rakstos drīz atklās tādu skaistumu un harmoniju, kas valdzinās viņa uzmanību, cēlās domas un dos jaunu iedvesmu un pārliecību, kas būs pietiekoši spēcīga, lai atgrieztu dvēseles.
Sludinātājiem, kas apliecina ticību tagadējai patiesībai, draud briesmas apmierināties tikai ar teorijas pasniegšanu, viņu pašu dvēselēm neizjūtot tās svētījošo spēku. Dažiem sirdī nav Dieva mīlestības, kas pārveidotu un darītu cēlāku un iejūtīgāku viņu dzīvi. Kādu Dziesminieks atzīst par labu cilvēku? "Viņš priecājas par Kunga bauslību, un Viņa bauslību viņš pārdomā dienām un naktīm." Ps. 1, 2. Atceroties savus piedzīvojumus, viņš izsaucas: "Cik ļoti es mīlu Tavu bauslību." "To es pārdomāju ik dienas." Ps. 119,97. "Manas acis neguļ, lai es varu pārdomāt Tavus vārdus.”
Neviens cilvēks nav piemērots stāvēt aiz iesvētītas katedras (pults), pirms nav izjutis Dieva patiesības pārveidojošo iespaidu savā dvēselē. Tikai tad un ne agrāk /527/ viņš ar pamācībām var attēlot pareizi Kristus dzīvi. Bet daudzi savā darbā vairāk izceļ paši sevi nekā Kungu; un ļaudis tiek atgriezti pie sludinātāja un ne pie Kristus.
Man sāpīgi apzināties, ka daži, kas šodien sludina tagadējo patiesību, ir tiešām neatgriezti cilvēki. Viņi nav savienojusies ar Dievu. Viņiem ir prāta reliģija, bet sirds nav pārvērtusies; uņ tieši šie ļaudis ir vispašpaļāvīgākie un iedomīgākie. Šī pašpaļāvība stāvēs tiem kā šķērslis ceļā, neļaujot iegūt piedzīvojumus, kas ļoti nepieciešami, lai viņi taptu par iespaidīgiem strādniekiem Kunga vīnkalnā. Es vēlētos, kaut varētu atmodināt tos, kas sevi sauc par sargiem uz Ciānas mūriem, lai viņi izprastu savu atbildību. Viņiem vajadzētu celties un ieņemt augstāku stāvokli Dieva priekšā, jo viņu nolaidības dēļ iet bojā dvēseles. Viņiem tik sirsnīgi vajadzētu nodoties Dievam, lai viņi redzētu, kā Dievs redz, un saņemtu no Viņa brīdinājuma vārdus, kas briesmās atrodošos ietekmētu līdzīgi trauksmes signālam. Uzticīgiem sargiem Dievs Savu patiesību neslēps. Kas darīs Viņa prātu, tie pazīs Viņa mācības. "Gudrie sapratīs", bet "bezdievīgie rīkosies bezdievīgi, un neviens no bezdievīgajiem nesapratīs". (Dan. 12,1o.- angļu tulk.)
Jēzus sacīja Saviem mācekļiem: "Mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs." Es ļoti gribētu lūgt tos, kas nostājušies skolotāju vietās, vispirms pašiem pazemīgi mācīties un vienmēr palikt par skolniekiem Kristus skolā, lai no Kunga mācītos lēnprātību un sirds pazemību. Pazemīgs gars, savienots ar nopietnu, dedzīgu darbu, glābs dvēseles, kas tik dārgi atpirktas ar Kristus asinīm. Sludinātājs var izprast patiesības teoriju, ticēt tai un pat būt spējīgs to izskaidrot, bet tas nav viss, ko no viņa prasa. "Ticība bez darbiem ir nedzīva." Vajadzīga ticība, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli. Dzīva ticība Kristū saskaņos katru dvēseles rīcību un katru dvēseles izjūtu ar Dieva patiesību un taisnību.
Ir jāpārvar slikts garastāvoklis, pašpaaugstināšanās, lepnums, dusmas un kaislības un ikviena cita rakstura īpašība, kas nelīdzinās mūsu Svētajai Priekšzīmei; un tad no skaidrā sirds avota pastāvīgi plūdis pazemība, lēnprātība /528/ un sirsnīga pateicība Jēzum par Viņa lielo pestīšanas darbu. Vēstī, kas nāk no Kristus sūtņu lūpām, vajadzētu sadzirdēt Jēzus balsi.
Mums vajadzīgi atgriezti sludinātāji. Spēks un iespaids, kas pavadīs patiesi atgrieztu sludinātāju, liks liekuļiem Ciānā nodrebēt un grēciniekiem bīties. Patiesības un svētuma karogs velkas pa putekļiem. Ja cilvēki, kas liek atskanēt šī laika svinīgajai brīdinājuma balsij, izprastu atbildību Dieva priekšā, tad viņi saskatītu vajadzību pēc dedzīgām lūgšanām. Kad pilsēta apklusa pusnakts snaudā, tad Kristus, mūsu Priekšzīme, gāja uz Eļļas kalnu un tur koku pavēnī visu nakti pavadīja lūgšanās. Viņš, Kas pats bija bez jebkāda grēka traipa, - visu svētību Avots; Kura balsi, sniedzot Debesu svētības, dzirdēja izbiedētie mācekļi ceturtajā nakts stundā uz vētrainās jūras; un Kura Vārds spēja izsaukt mirušos no kapiem - Viņš bija Tas, Kas ar stipru kliegšanu un asarām pazemīgi lūdza Dievu. Viņš nelūdza par Sevi, bet par tiem, kurus Viņš bija nācis glābt. Kā pazemīgs Lūdzējs saņēmis no Sava Tēva rokas jaunus spēkus un kā cilvēku Pārstāvis atsvaidzināts un stiprināts, Viņš Savas intereses savienoja ar cietošās cilvēces interesēm un rādīja lūgšanas nepieciešamības nozīmi.
