Viņa raksturs bija bez grēka traipa. Kā Cilvēka Dēls Viņš lūdza Tēvu, rādīdams, ka cilvēcīgai dabai vajadzīgs dievišķais atbalsts tik daudz, cik vien cilvēks var iegūt, lai tas būtu pietiekoši stiprināts pienākumu izpildīšanai un sagatavots pārbaudījumiem. Kā Dzīvības Lielkungs Viņš spēku ņēma no Dieva, lai to sniegtu Viņa ļaudīm. Šis Pestītājs, Kurš lūdza par tiem, kuri paši neizjuta vajadzību lūgt, un Kurš raudāja par tiem, kuri paši neizjuta vajadzību raudāt, tagad atrodas troņa priekšā, lai saņemtu un pienestu Tēvam to cilvēku lūgšanas, par kuriem Viņš bija lūdzis virs zemes. Kristus piemērs mums dots, lai tam sekotu. Dvēseļu glābšanas darbā lūgšanas ir nepieciešamas. Vienīgi Dievs var likt briest un augt sēklai, kuru mēs sējam. /529/
Mēs daudzkārtīgi piedzīvojam neveiksmes, jo neatzīstam, ka Kristus caur Savu Garu tikpat patiesi ir ar mums kā Savās miesas dienās, kad Viņš redzamā veidā staigāja pa zemi. Laika gaita nav ienesusi nekādu pārmaiņu apsolījumā, kuru šķiroties Viņš deva mācekļiem, kad tika uzņemts Debesīs: "Un, redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." Viņš ir pavēlējis, ka pastāvīgi vajadzētu celties jauniem vīriem, kuri saņēmuši autoritāti no pirmajiem ticības mācītājiem, lai turpinātu pasludināt Kristu un Viņa krusta nāvi. Lielais Skolotājs devis spēku Saviem kalpiem, kas šīs bagātības tur "māla traukos". Kristus pats grib pārraudzīt Savu vēstnešu darbu, ja viņi gaidīs uz Viņa pamācībām un ņems vērā Viņa vadību.
Sludinātāji, kas ir patiesi Kristus pārstāvji, būs lūgšanu vīri. Nopietnā dedzībā un ticībā, kas nav atraidāma, viņi lūgs Dievu, lai viņus stiprina un sagatavo pienākumam un
pārbaudījumiem un lai viņu lūpas svēto ar no altāra ņemtās degošās ogles pieskārienu, ka viņi varētu ļaudīm runāt Dieva Vārdu. "Kungs Dievs man ir devis mācītu mēli, ka es zinu ar vārdiem īstā laikā stiprināt nogurušos; Viņš atmodina mani ik rītus, Viņš atmodina manu ausi klausīties kā tādam, kas mācās.”
Kristus sacīja Pēterim: "Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ļoti iegribējies sijāt jūs kā kviešus, bet Es esmu lūdzis par tevi, ka tava ticība nemitētos." Kas var novērtēt pasaules glābēja lūgšanu rezultātus? Kad Kristus skatīs Sava dvēseles grūtā darba iznākumus, būdams apmierināts ar to, tad ari atklāsies un būs izprotama Viņa nopietno lūgšanu vērtība, kuras Viņš upurēja laikā, kad Viņa dievība bija ietērpta cilvēcībā.
Jēzus aizlūdza ne tikai par vienu, bet par visiem Saviem mācekļiem: "Tēvs, Es gribu, ka, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis." Viņa acis raudzījās cauri tumšajam nākotnes plīvuram un lasīja ikviena Ādama dēla un meitas dzīves stāstu. Viņš izjuta katras vētras mētātas dvēseles ciešanas un sāpes; un šajā nopietnajā lūgšanā /530/ līdz ar Viņa mācekļiem ir ieslēgti visi Viņa sekotāji līdz pat laika galam. "Es nelūdzu par šiem vien, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdu uz Mani ticēs." Tiešām Šī Kristus lūgšana ietver pat mūs. Mums vajadzētu priecāties, apzinoties, ka Debesīs mums ir liels Aizbildnis, Kurš mūsu pazemīgās lūgšanas pienes Dievam. "Ja kāds grēko, tad mums ir Aizstāvis pie Tēva, Jēzus Kristus, Taisnais." Vislielākās vajadzības brīdī, kad mazdūšība draud nomākt dvēseli, tieši tad Jēzus modrā acs redz, ka mums vajadzīga Viņa palīdzība. Cilvēku lielo vajadzību stunda ir Dieva iespēju stunda. Kad vairs nav nekāda cilvēcīga atbalsta, tad mums palīgā nāk Jēzus, un Viņa klātbūtne izklīdina tumsu un aizdzen izmisuma mākoņus.
Mazajā laiviņā uz lielā Galilejas ezera, vētrā un tumsā mācekļi ļoti nomocījās, cenšoties aizsniegt krastu, tomēr viņi redzēja, ka visas viņu pūles ir nesekmīgas. Kad viņus pārņēma izmisums, uz baltām putām rotātajiem viļņiem parādījās Jēzus. Pat Kristus klātbūtni viņi sākumā nevarēja aptvert, un viņi tikai vēl vairāk izbijās, līdz atskanēja Jēzus balss: "Es tas esmu, nebīstieties!" Jēzus vārdi izklīdināja bailes un atdeva cerību un prieku. Un tad cik labprātīgi nabaga nogurušie mācekļi pārtrauca savas pūles un visu uzticēja savam Kungam.
Šis brīnišķīgais notikums aino Kristus sekotāju piedzīvojumus. Cik bieži mēs grūti strādājam ar airiem, it kā būtu jāiztiek tikai ar mūsu spēku un gudrību, bet redzam, ka visas pūles ir veltīgas. Tad, spēkus zaudējuši un trīcošām rokām, mēs darbu nododam Jēzum, atzīdamies, ka paši nespējam to veikt. Mūs žēlojošais Pestītājs jūt līdzi mūsu vājumam. Atbildot uz ticības kliedzienu, Viņš uzņemas darbu, kuru mēs lūdzot nododam Viņa rokās, un cik viegli Viņš padara to, kas mums likās tik smags.
Dieva seno ļaužu vēsture mums sniedz daudzus iepriecinošus piemērus par lūgšanas uzvarošo spēku. Kad amaleķieši gatavojās uzbrukt Izraēlam tuksnesī, Mozus saprata, ka viņa tauta sadursmei nav sagatavota. Ienaidniekam pretī viņš nosūtīja Jozuu ar karavīru pulku, bet pats kopā ar Āronu /531/ un Uru nostājās uz kalna, kur varēja pārredzēt kaujas lauku. Tur šis Dieva vīrs visu lietu nesa Tā priekšā, Kurš vienīgais bija spējīgs dot tiem uzvaru. Ar uz Debesīm paceltām rokām Mozus dedzīgi izlūdzās panākumus Izraēla armijai. Un atklājās, ka, kamēr viņa rokas bija paceltas uz augšu, Izraēls ienaidnieku uzvarēja, bet līdzko tās nogurumā noslīdēja uz leju, pārvaru ieguva amaleķieši. Ārons un Urs atbalstīja Mozus rokas, līdz pilnīga uzvara pārsvērās Izraēla pusē un ienaidnieki bija aizdzīti no kaujas lauka.
Šis piemērs dots par mācību visam Izraēlam līdz pat laika galam, ka Dievs ir Savu ļaužu stiprums. Kad Izraēls uzvarēja, Mozus rokas aizlūdzot bija izstieptas pret Debesīm, tā arī tagad Dieva Izraēls gūst uzvaru tad, kad Visvarenais viņa lietu ņēmis Savās rokās un tā vietā izcīna cīņu. Mozus nelūdza, lai Dievs satriektu viņa ienaidniekus, Izraēlam paliekot bezdarbībā, un arī neticēja tādai iespējai. Viņš sapulcēja visus Izraēla spēkus un izsūtīja tos tik labi sagatavotus, cik vien tas viņiem bija iespējams, un tikai tad visu lūgšanā nodeva Dieva rokā. Mozus kalnā sirsnīgi lūdza Dievu, kamēr Jozua ar saviem drošsirdīgajiem pavadoņiem atradās lejā, darot vislabāko, ko vien spēja, lai stātos pretī Izraēla un Dieva ienaidniekiem un atsistu viņu uzbrukumu.
Lūgšana, kas nāk no nopietnas ticīgas sirds, ir spēcīga, dedzīga lūgšana, kas daudz ko iespēj. Dievs ne vienmēr atbild uz mūsu lūgšanām tā, kā mēs to sagaidām, jo mēs varbūt nelūdzam pēc tā, kas mums visvairāk nāktu par labu; Savā bezgalīgajā mīlestībā un gudrībā Viņš sniegs mums to, kas mums visvairāk vajadzīgs. Laimīgs tas sludinātājs, kam uzticīgi vīri, līdzīgi Āronam un Uram, stiprina gurstošās rokas un ticot un lūdzot tur tās paceltas. Šāds atbalsts ir spēcīgs palīgs Kristus kalpam viņa darbā un bieži panāk patiesības lietas krāšņu uzvaru.
Pēc tam, kad Izraēls bija grēkojis, darot sev zelta teļu, Mozus atkal lūdza Dievu Viņa ļaužu labā. Cilvēki, kas nodoti viņa gādībai, nav viņam vairs sveši; viņš pazīst /532/ cilvēcīgās sirds samaitātību un izprot grūtības, ar kādām būs jācīnās, bet no piedzīvojumiem viņš ir mācījies, ka ļaužu pārliecināšanai viņam pašam iepriekš jāsaņem spēks no Dieva. Dievs lasa Sava kalpa sirds nesavtīgos un atklātos nodomus un ir ar mieru vaigu vaigā sarunāties ar šo vājo mirstīgo būtni, kā cilvēks runā ar savu draugu. Mozus nodod sevi un visu savu rūpju nastu pilnīgi Dieva rokās un vaļsirdīgi atklāj Viņam savu dvēseli. Kungs nerāj Savu kalpu, bet pazemojas, lai uzklausītu viņa lūgumu.
Mozus dziļi izjuta savu necienīgumu un nepiemērotību lielajam darbam, uz kuru Dievs viņu bija aicinājis. Viņš lielā neatlaidībā lūdzās, lai Kungs ietu ar viņu. Nāca atbilde: "Mans vaigs ies līdzi, un Es tevi vedīšu pie dusas." Tomēr Mozus nedomāja, ka ar to var apmierināties. Viņš daudz bija ieguvis, bet viņš ilgojās nākt Dievam vēl tuvāk, iegūt vēl spēcīgāku Viņa paliekošās klātbūtnes apliecinājumu. Viņš bija nesis Izraēla nastu; viņu stipri spieda atbildības sajūta; kad ļaudis apgrēkojās, viņš izjuta asus sirdsapziņas pārmetumus, it kā pats būtu vainīgs. Viņa dvēseli nospieda doma par to, kas notiks, ja Dievs Izraēlu atstātu viņu siržu cietumam un negribai nožēlot savus grēkus. Viņi tad nekavētos nonāvēt Mozu un savā pārsteidzībā un stūrgalvībā drīz kristu par laupījumu ienaidniekiem un tā apkaunotu Dieva Vārdu pagānu priekšā. Savu lūgumu Dievam viņš pienesa ar tādu neatlaidību un dedzību, ka par atbildi dzirdēja vārdus: "Ir šo lietu, ko tu esi runājis, Es darīšu; jo tu esi atradis žēlastību Manās acīs un Es tevi pazīstu pie vārda.”
Tagad tiešām mēs varētu sagaidīt, ka pravietis mitētos lūgt; bet nē; savu panākumu iedrošināts, viņš uzdrīkstas iet vēl tuvāk Dievam ar tādu svētu tuvības izjūtu, kas mums gandrīz ir nesaprotama. Viņš tagad lūdz to, ko neviena cilvēcīga būtne nekad agrāk nav lūgusi: "Rādi man, lūdzams, Savu godību." Kas par lūgumu, ko atļaujas izteikt ierobežotais, mirstīgais cilvēks! Bet vai viņu atraida? Vai Dievs viņu norāj par pārdrošību? Nē; mēs dzirdam laipnus /533/
vārdus: "Es visai Savai laipnībai likšu garām iet tavā priekšā.”
Neaizsegtu Dieva godību neviens cilvēks nevar redzēt un palikt dzīvs; tomēr Mozum apsola, ka viņš redzēs tik daudz no Dieva godības, cik savā pašreizējā mirstīgajā stāvoklī var panest. Roka, Kas radīja pasauli, Kas kalnus notur to vietās, ņem šo no pīšļiem radīto vīru, - vīru, kas varens ticībā, - un žēlojoši
apsedz viņu kādā klints alā, kamēr Dieva godība un Viņa laipnība iet viņam garām. Vai jābrīnās, ka brīnišķā godība, ko izstaroja Visvarenība, mirdzēja Mozus sejā ar tādu spožumu, ka ļaudis to nevarēja uzlūkot? Dieva klātbūtnes iespaids ārēji darīja viņu līdzīgu mirdzošajiem eņģeļiem pie troņa.
