Šis piedzīvojums vairāk par visu citu, šis apliecinājums, ka Dievs grib paklausīt viņa lūgšanas un ka dievišķīgais tuvums neatstāsies no viņa, Mozum kā vadonim bija vairāk vērts nekā mācīšanās Ēģiptē un visas militārās zināšanas. Nekādi zemes spēki, prasme, veiklība vai gudrība nevar aizvietot Dieva tiešo tuvumu. No Mozus dzīves stāsta mums ļauts redzēt, cik sirsnīgu savienību ar Dievu cilvēkam ir priekšrocība baudīt. Pārkāpējiem tā ir briesmīga lieta ie-krist Dzīvā Dieva rokās. Bet Mozus nebaidījās viens pats būt kopā ar to likumu Devēju, kas tik briesmīgā varenībā atskanēja no Sinaja kalna. Viņa dvēsele bija saskaņojusies ar sava Radītāja prātu.
Lūgšana ir sirds atvēršana Dievam kā draugam. Ticības acs Dievu redzēs ļoti tuvu, un lūdzējs var iegūt dārgus pierādījumus par dievišķo mīlestību un godību ap viņu. Bet kāpēc tad tik daudz lūgšanas nekad nesaņem atbildi? Dāvids saka: "Es kliedzu uz Dievu ar savu muti, un mana mēle Viņu slavēja. Ja es netaisnību atrastu savā sirdī, Kungs mani nebūtu klausījis." Caur citu pravieti Kungs mums apsola: "Jūs Mani meklēsiet un atradīsiet, kad jūs pēc
Manis vaicāsiet no visas savas sirds." Vēl Viņš runā par dažiem/534/ , kas Viņu nav piesaukuši no sirds. Šādas lūgšanas ir formālas, tikai liekulīgi vārdi, kurus Kungs nepieņem.
Natanaels, atrodoties zem vīģes koka, lūdza no atklātas, godīgas sirds, un Kungs to dzirdēja un atbildēja. Kristus par viņu sacīja: "Redzi, patiesi viens izraēlietis, kurā nav viltības." Kungs lasa sirdis un izprot sirds domas un motīvus. "Taisno lūgšanas Viņam patīk. Viņš nebūs kūtrs uzklausīt tos, kas atvērs Viņam savu sirdi, ne sevi izceļot, bet vaļsirdīgi un godīgi atzīstot savu lielo vājumu un necienīgumu.
Ir vajadzīgas lūgšanas, - nopietnas, dedzīgas cīnītājas lūgšanas, - kā Dāvids lūdza izsaucoties: "Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc pēc Tevis, ak, Dievs." "Es ilgojos pēc Taviem vārdiem." "Es ilgojos pēc Tavas pestīšanas." "Mana dvēsele iekārojas un
ilgojas ļoti pēc Kunga pagalmiem; mana sirds un mana miesa priecājas iekš Dzīvā Dieva." Ps.84,3. "Mana dvēsele ir satriekta, ilgojoties pēc Tavām tiesām." Ps. 119,2o. Šis ir cīnītāja lūgšanu gars, kāds bija ķēnišķīgajam Dziesminiekam.
Daniels lūdza Dievu, neizceldams sevi un neprasīdams nekādu labumu: "Ak Kungs, klausi! Ak Kungs, piedodi! Ak Kungs, ņem vērā un dari to un nekavējies Tevis paša dēļ, mans Dievs." Šīs ir tās, kuras Jēkabs sauc par spēcīgām, dedzīgām lūgšanām. Par Kristu ir teikts: "Un kad Viņš nāves bailēs cīnījās, tad Viņš Dievu pielūdza jo karsti." Lūkas 22,44. Kādā pretstatā Debesu Majestātes lūgšanām ir vājās, ne no sirds nākošās lūgšanas, kas tiek upurētas Dievam. Daudzi apmierinās ar kalpošanu Dievam tikai ar lūpām, un tikai nedaudzi sirsnīgi, dedzīgi un patiesi ilgojas pēc Dieva.
Tuva satiksme ar Dievu dvēselei ļauj pilnīgāk un dziļāk izprast Dieva prātu. Tomēr daudzi, kas sevi sauc par ticīgajiem, nezina, kas ir patiesa atgriešanās. Viņiem nav nekādu piedzīvojumu, caur Jēzu Kristu stāvot ciešā savienībā ar Tēvu, un viņi nekad nav izjutuši sirdi svētojošu dieviš-ķās žēlastības spēku. Lūgšanas un grēkošana, grēkošana un lūgšanas, viņu dzīves gājums pilns ļaunuma, viltības, skaudības, greizsirdības un patmīlības. Šo cilvēku lūgšanas Dievam riebj. Patiesa lūgšana saista visus dvēseles /535/ spēkus un iespaido dzīvi. Kas tā atklāj visas savas dvēseles vajadzības un trūkumus Dieva priekšā, tas izjūt visu citu zem debess atrodošos lietu nepilnvērtību. Dāvids saka: "Visas manas vēlēšanās (lūgšanas) ir Tavā priekšā, un manas nopūtas Tev nav apslēptas." "Manai dvēselei slāpst pēc Dieva, pēc Dzīvā Dieva; kad nākšu un parādīšos priekš Dieva vaiga." Ps.42,3. "Kad es to pieminu, es atvieglinu savu dvēseli.”
Mūsu skaitam pieaugot, plānus vajag paplašināt, lai mēs atbilstu pieaugošajām laika prasībām; tomēr mēs neredzam nekāda sevišķa pieauguma dievbijīgā dedzībā, kristīgā vien-kāršībā, sirsnībā un sevis nodošanā Dievam. Liekas, ka draudze apmierinās ar pirmajiem uz atgriešanos spertajiem soļiem. Tā ir labprātīgāka aktīvi darboties nekā pazemībā nodoties Dievam, - ir labprātīgāka piedalīties ārējos reliģiskos dievkalpojumos nekā strādāt pie savas sirds. Steigas un ārišķību dēļ novārtā atstātas pārdomas un lūgšanas. Reliģijai jāsākas ar sirds iztukšošanu un šķīstīšanu, un tā jāuztur ar ikdienas lūgšanām.
Pastāvīgā mūsu darba uz priekšu iešana un pieaugošās iespējas piepilda daudzu mūsu cilvēku sirdi un prātu ar apmierinātību un lepnumu, kas, kā mēs baidāmies, dvēselē var ieņemt Dieva mīlestības vietu. Mehāniska, aktīva rosība pat Dieva darbā var tā aizņemt prātu, ka novārtā paliks lūgšanas, un iedomība un pašapmierinātība, kas vienmēr gatavas sev izlauzt ceļu, ieņems patiesas laipnības, lēnprātības un sirds pazemības vietu. Var skanēt dedzīgais sauciens: "Kunga nams, Kunga nams ir šeit!" "Nāc un raugi manu dedzību priekš Kunga." Tomēr kur ir nastu nesēji? Kur ir Izraēla tēvi un mātes? Kur ir tie, kas savā sirdī nes nastu par dvēselēm? Kas stājas ciešās, līdzjūtīgās attiecībās ar līdzcilvēkiem, būdami labprātīgi nostāties jebkurā vietā, neizvairoties ne no kādiem apstākļiem, lai glābtu tos no mūžīgas bojāejas?
"Ne caur varu, ne caur spēku, bet caur Manu Garu, saka Kungs Cebaots." Kristus saka: "Jūs esat pasaules gaišums." Kāda atbildība! Ir jāgavē, jāpazemojas un jālūdz par mūsu centības pagurumu un garīguma izsīkšanu. Daudzu /536/ mīlestība kļuvusi auksta. Daudzi mūsu sludinātāji nestrādā pietiekoši dedzīgi. Kad daži, kuriem trūkst Gara un Dieva spēka, nonāk jaunos laukos, tad darbu tie sāk ar citu ticības virzienu atmaskošanu, domādami, ka viņi pārliecinās ļaudis par patiesību, ja parādīs tiem plaši pazīstamo draudžu pretrunas. Dažos gadījumos var likties, ka runāt par šīm lietām ir nepieciešami, bet vispārīgi šāda veida rīcība radīs tikai aizspriedumus pret mūsu darbu un aizslēgs daudziem ausis, kas citādi būtu uzklausījuši patiesību. Ja šie skolotāji atrastos ciešā savienībā ar Kristu, tad viņiem arī būtu dievišķa gudrība un viņi prastu tuvoties ļaudīm. Viņi tad tik drīz nebūtu aizmirsuši tumsu un maldus, dusmas, kaislības un aizspriedumus, kas viņus pašus atturēja no patiesības.
Ja šie skolotāji strādātu Kunga Garā, tad būtu pavisam citādi rezultāti. Lēnprātīgi un iecietīgi, laipni un mīloši, tomēr noteikti un nopietni viņi censtos šīs muldošās dvēseles vadīt pie krustā sistā un augšāmcēlušos Pestītāja. To darījuši, mēs redzētu Dievu aizkustinām cilvēku sirdis. Lielais apustulis saka: "Mēs esam Dieva līdzstrādnieki." Kāds darbs uzticēts nabaga mirstīgajiem! Mēs esam apgādāti ar garīgiem ieročiem, lai izcīnītu "labo ticības cīņu". Tomēr liekas, ka daži no Debesu noliktavas ir paņēmuši tikai pērkona bultas. Cik ilgi lai šie trūkumi pa-stāv?
Pastāvot reliģiskai interesei, daži novārtā atstāj darba vissvarīgāko daļu. Viņi neapmeklē un neiepazīstas ar cilvēkiem, kas parādījuši interesi un ir nākusi vienu vakaru pēc otra, lai
klausītos Rakstu izskaidrojumus. Reliģisku jautājumu pārrunāšana un kopīga nopietna lūgšana daudzas dvēseles varētu nosvērt uz pareizo pusi. Sludinātāji, kas nedara šo savu pienākumu, nav īstie ganāmpulka gani. Tieši tad, kad viņiem vajadzētu būt visrosīgākajiem šo ieinteresēto cilvēku apmeklēšanā, pārrunās ar viņiem un kopīgās lūgšanās, daži atļaujas rakstīt nevajadzīgi garas vēstules cilvēkiem, kas atrodas tālumā. Ak, ko gan mēs darām /537/ priekš Kunga! Kad noslēgsies pārbaudes laiks, cik daudzi ieraudzīs neizmantotas iespējas kalpot savam mīļotajam Kungam, Kas mira viņu vietā. Pat tie, kurus uzskata par visuzticīgākajiem, ieraudzīs, ka būtu varējuši darīt daudz vairāk, ja viņu prāts nebūtu pievērsies pasaulīgajai apkārtnei.
Mēs lūdzam un aicinām Kristus evaņģēlija vēstnešus nekad darbā nekļūt mazdūšīgiem, nekad neskatīties uz visnocietinātākajiem grēciniekiem kā uz tādiem, kas atrastos ārpus Dieva žēlastības robežām. Viņi var pieņemt patiesību, to iemīlot, un kļūt par zemes sāli. Viņš, Kas loka cilvēku sirdis kā ūdens upes, var novest padotībā Kristum pat vissavtīgāko grēkos apcietinātāko dvēseli. Vai Dievam kaut kas ir par grūtu? Viņš saka: "Mans Vārds, kas iziet no Manas mutes, neatgriezīsies pie Manis tukšs, bet darīs, kas man patīk, un izdosies labi, par ko Es to sūtu.”
Dievs nesvētīs nolaidīgos, savtīgos un ērtības mīlošos, kas Viņa darbā negrib uzņemties nastas. "Labi" dzirdēs tikai tie, kas būs labi strādājuši. Katru algos "pēc viņu darbiem". Mums vajadzīgi darbīgi sludinātāji, - lūgšanu vīri, kas līdzīgi Jēkabam grib cīnīties ar Dievu sakot: "Es Tevi neatlaidīšu, ja Tu mani nesvētīsi." Lai iegūtu uzvarētāju vainagu, mums jāpiepūlē katrs nervs un jānodarbina visi mūsu spēki. Mēs nekad nevaram tikt izglābti bezdarbībā. Būt kūtram Kunga vīnkalnā nozīmē atteikties no visa taisno atalgojuma.
