Daniels mīlēja Dievu, bijās To un paklausīja Viņam. Tomēr viņš nebēga prom no pasaules, lai izvairītos no tās samaitājošā iespaida. Dieva aizgādībā viņam vajadzēja būt pasaulē, tomēr ne no pasaules. Galma dzīves valdzinājumu un kārdinājumu apņemts, viņš savā dvēseles godīgumā stāvēja klints cieti pie pamatlikumiem. Viņš darīja Dievu par /570/ savu stiprumu, un lielajā vajadzības brīdī Dievs viņu neaizmirsa.
Daniels bija patiesīgs, godīgs un augstsirdīgs. Rūpīgi cenšoties turēt mieru ar visiem cilvēkiem, viņš tomēr nepieļāva, ka kaut kādi spēki viņu novērstu no pienākumu tekas. Viņš labprāt paklausīja cilvēkiem, kas bija kā valdnieki pār viņu, bet tikai tik tālu, cik saskanēja ar patiesību un taisnību. Ķēniņi un ķēniņu pavēles nevarēja viņu piespiest atteikties no padevības ķēniņu Ķēniņam. Danielam bija tikai astoņpadsmit gadu, kad viņu aizveda uz pagānu galmu, lai kalpotu Bābeles ķēniņam; un tieši viņa jaunības dēļ jo vairāk apbrīnojama ir viņa cēlā
pretošanās ļaunumam un nesatricināmā uzticība taisnībai. Viņa cēlajam piemēram vajadzētu dot spēku pat tiem, kas tiek kārdināti un pārbaudīti mūsu dienās.
Stingra saskaņošanās ar Bībeles prasībām būs par svētību ne tikai dvēselei, bet arī miesai. Gara auglis ir ne tikai mīlestība, līksmība un miers, bet arī sātība. Mums piekodināts neapgānīt savu miesu, jo tā ir Svētā Gara mājoklis. Daniela gadījums mums rāda, ka, paklausot reliģiskajiem pamatlikumiem, jaunieši var panākt uzvaru pār miesas kārībām un palikt uzticīgi Dieva prasībām, kaut arī tas viņiem maksātu lielu upuri. Kas būtu tad, ja viņš samierinātos ar pagānu virsnieku prasībām un būtu padevies gadījuma spiedienam ēst un dzert, kā bija ierasts Bābelē? Viens nepareizs solis vestu pie citiem, līdz zaudējis savienību ar Debesīm, būtu aizrauts kārdināšanu straumē. Bet, nesatricināmā uzticībā
pieķeroties Dievam, viņš saņēma pravieša spējas. Kamēr cilvēki viņu mācīja galma dzīves pienākumos, Dievs viņu mācīja lasīt un izprast nākošo laikmetu noslēpumus.
