Taupība līdzekļu izdošanā ir teicama kristīgās gudrības īpašība. Vīri, kas ieņem atbildīgas vietas mūsu iestādēs, to pietiekoši neņem vērā, Nauda ir ļoti laba Dieva dāvana. Viņa bērnu rokās tā ir barība izsalkušajiem, dzēriens izslāpušajiem un apģērbs kailajiem, tā ir atspaids nomāktajiem un līdzeklis veselības atgūšanai slimajiem. Līdzekļus nevajadzētu izdot bez vajadzības vai izšķērdīgi lepnuma un godkāres apmierināšanai.
Lai apmierinātu ļaužu patiesās vajadzības, tad pārvaldošajam spēkam jābūt reliģisko pamatlikumu stingrajiem vadmotīviem. Sastopoties kristiešiem ar pasaules cilvēkiem, kristīgums nedrīkst pielīdzināties nesvētajam un pazust nesvētajā elementā. Starpība jāuztur asa un noteikta. Tie ir divu kungu kalpi. Vieni cenšas iet pa pazemības teku, paklausot Dieva prasībām. Viņu ceļš, atdarinot priekšzīmi Kristū Jēzū, ir vienkāršs, skaidrs un lēnprātīgs. Otrie ir visādā veidā pretstats pirmajiem. Viņi ir pasaules kalpi, strauji un godkārīgi, neprātīgi sekodami modei tērpu izvēlē un apmierinot ēstkāri. Šai darba laukā Kristus tiem, kās saistīti ar sanatoriju, devis katram noteiktu uzdevumu. Mums nav jāsamazina attālums starp mums un pasaules cilvēkiem, piemērojoties viņu līmenim, nokāpjot no augstās tekas, kuru Kungs ir norādījis atpirktajiem. Pievilcīgums, kas atklājas kristieša dzīvē, ikdienas gaitās īstenojot pa-matlikumus, pakļaujot ēstkāri saprāta virsvaldībai, vienkārši ģērbjoties un ievērojot svētumu sarunās, būs kā gaisma, kas pastāvīgi spīdēs uz to cilvēku tekas, kuru ieradumi ir nepareizi.
Ir sastopami vāji un tukši cilvēki, kuriem nav dziļu domu un pamatlikumu spēka, kas ir pietiekoši negudri, lai padotos modes samaitājošajam iespaidam, novirzītos no evaņģēlija vienkāršības un skaidrības. Ja viņi redz, ka tie, kas sevi sauc par reformatoriem, tomēr, cik apstākļi viņiem /572/ atļauj, izdabā savai ēstkārei un ģērbjas pēc pasaules ieraduma, tad savu iegribu vergi vēl vairāk nostiprināsies savos nepareizajos ieradumos. Viņi domā, ka viņi galu galā nemaz nav tālu novirzījušies no ceļa un ka viņu dzīvē nav vajadzīga nekāda liela pārmaiņa. Dieva ļaudīm vajadzētu stipri turēt patiesības karogu un izplatīt iespaidu, kas liktu labot nepareizos ieradumus tiem, kas pielūdz pie modes altāra, un salauzt to burvīgo varu, kāda sātanam ir pār šīm nelaimīgajām dvēselēm. Pasaules cilvēkiem vajadzētu redzēt noteiktu starpību starp viņu pašu pārspīlētajām ieražām un reformētāju, Kristus sekotāju, vienkāršību.
Dzīves panākumu noslēpums atrodas rūpīgas, apzinīgas vērības piegriešanā mazajām lietām. Dievs veido vienkāršo lapu, sīko ziediņu un zāles stiebriņu ar tādu pašu rūpību, ar kādu Viņš rada pasaules. Stiprs un skaists raksturs veidojas saskanīgs, pildot personīgos pienākumus. Visiem vajadzētu radināties būt uzticīgiem kā vismazākajos, tā arī vislielākajos pienākumos. Cilvēka darbs neizturēs Dieva pārbaudi, ja tas sevī neietvers uzticību, uzcītību un taupību mazajās lietās.
Tiem, kas saistīti ar mūsu iestādēm, visiem ar lielu ieinteresētību vajadzētu rūpēties, lai neko neizšķiestu, pat ja tas bieži neattiecas uz viņiem padoto darba nozari. Ikviens var kaut ko darīt taupības labā. Darbu visiem vajadzētu pildīt, nedomājot par cilvēku uzslavu, bet gan tā, lai tas izturētu Dieva pārbaudi.
Kristus mācekļiem mācīja taupību. Šī pamācība ir vērta, lai tai piegrieztu rūpīgu vērību. Viņš caur brīnumdarbu pabaroja tūkstošiem izsalkušu cilvēku, kuri bija klausījušies Viņa mācības; bet, kad visi bija ēduši un apmierinājuši izsalkumu, Viņš neatļāva, ka pazūd pat drusciņas. Viņš, Kurš caur Savu dievišķo spēku varēja vajadzības gadījumā pabarot milzīgu pūli, pavēlēja mācekļiem savākt druskas, lai nekas neietu zudumā. Šī mācība ir dota tikpat daudz mums par mācību kā tiem, kas dzīvoja Kristus dienās. Dieva Dēls rūpējās par laicīgās dzīves vajadzībām. Viņš neizturējās /573/ nevērīgi pret salauztajiem mazajiem gabaliņiem pēc svētku mielasta, kaut arī Viņš šādu mielastu varēja radīt, kad vien Viņš to vēlējās. Mūsu iestāžu darbinieki darītu labi, ja ievērotu šo mācību: "Salasiet atlikušās druskas, lai nekas nepazūd." To darīt pienākas visiem, un vadošās vietās esošajiem vajadzētu rādīt priekšzīmi.
Tie, kuru rokas ir atvērtas, lai atbildētu uz aicinājumu dot līdzekļus Dieva darbam un cietēju un trūcīgo atbalstīšanai, nav nolaidīgi, nenoteikti vai kūtri savu laicīgo darbu veikšanā. Viņi vienmēr cenšas turēt
savus izdevumus ienākumu robežās. Taupība un ekonomija ir viņu pamatlikums; viņi izjūt pienākumu taupīt, lai būtu kaut kas ko dot.
Daži darbinieki līdzīgi Izraēla bērniem atļauj samaitātai ēstkārei un agrākiem sevis lutināšanas ieradumiem pacelt balsi pēc virskundzības. Tāpat kā senais Izraēls viņi ilgojas pēc Ēģiptes lokiem un sīpoliem. Visiem, kas saistīti ar šim iestādēm, vajadzētu stingri turēties pie dzīvības un veselības likumiem un tā ar savu piemēru nedot nekādu attaisnojumu vai atbalstu citu nepareizajiem ieradumiem.
Pārkāpumi mazās lietās ir tie, kas vispirms dvēseli vada prom no Dieva. Caur vienu grēku, baudot aizliegto augli, Ādams un Ieva atvēra slūžas sāpēm un bēdām pār pasauli. Da-ži šo pārkāpumu var uzskatīt kā kaut ko pavisam niecīgu; tomēr mēs redzam, ka sekas tam nepavisam nav mazas. Eņģeļiem Debesīs ir plašāka un augstāka darbības sfēra, tomēr taisnība viņiem un mums ir viena un tā pati.
Ne negodīgums un skopums vada īstos darbiniekus norāt pastāvošās netaisnības un prasīt no visiem strādniekiem taisnu rīcību, taupību un pašaizliegšanos. Sargāt mūsu iestāžu intereses šinīs lietās nepazemo patieso cieņu. Kas paši ir uzticīgi, tie dabīgi sagaida uzticību ari no citiem. Vadītāju rīcībā vajadzētu valdīt stingram taisnīgumam un godīgumam, tādiem jākļūst arī viņiem padotajiem strādniekiem.
Cilvēkiem, kas vadās no pamatlikumiem, nav vajadzīgas /574/ atslēgas un aizšaujamie; viņi nav jānovēro un jāuzmana. Viņi vienmēr rīkosies taisnīgi un godīgi, kā vienatnē, kur neviena acs viņus neredz, tā arī atklātībā. Viņi neaptraipīs savas dvēseles savtīga labuma vai ieguvuma dēļ. Viņi nicina zemisku rīcību. Kaut arī neviens cits to nezinātu, viņi paši to zinās, un tas iznīcinātu viņu pašcieņu. Kas nav apzinīgs un uzticīgs mazās lietās, to nevarēs pārveidot arī ar attiecīgiem likumiem, ierobežojumiem un sodiem.
Tikai nedaudziem ir tikumisks spēks pretoties kārdināšanām, sevišķi ēstkāres un praktiskas pašaizliedzības jautājumos. Dažiem kārdinājums ir par stipru, lai tam pretotos, redzot citus ēdam trešo reizi dienā; viņi iedomājas, ka ir izsalkuši, bet šo sajūtu neizraisa vis gremošanas orgānu prasība pēc barības, bet gan prāta iegriba, tāda prāta, kas nav nopamatojies uz stipriem pamatlikumiem un nav radinājies aizliegties. Vienā acumirklī nevajadzētu iedragāt vai noārdīt sevis savaldīšanas un ierobežošanas mūrus. Pāvils, paganu apustulis, saka: "Es savu miesu savaldu un to kalpinu, lai citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams.”
Kas neuzvar mazās lietās, tiem nebūs morāla spēka pretoties lielākām kārdināšanām. Visiem, kas cenšas godīgumu padarīt par valdošo pamatlikumu ikdienas dzīves darba gaitās, vajadzēs sargāties, lai neiekārotu neviena "cilvēka sudrabu, zeltu vai apģērbu". Apmierinoties ar piemērotu barību un drēbēm, būs viegli pasargāt sirdi un rokas no aptraipīšanās ar iekāri un negodīgumu.
Bērnībā un jaunībā veidotajiem ieradumiem ir lielāks spēks par jebkuru dabīgu apdāvinātību, darot vīrus un sievas par intelektuāli lieliem cilvēkiem vai arī par kropliem un neattīstītiem indivīdiem; vislabākās iedzimtās spējas nepareizi ieradumi var sakropļot un novājināt. Ļoti lielā mērā raksturu nosaka dzīves agrie gadi. Pareizi tikumiski ieradumi, kas veidoti jaunībā, parasti raksturos cilvēka tālākās gaitas. Pa lielākai daļai tie, kas godā Dievu /575 un ciena taisnību, būs mācījušies šo mācību, pirms nekā pasaule varēs viņu dvēselēm uzspiest savu grēka attēlu. Vīri un sievas brieduma gados parasti ir tik nejūtīgi pret jauniem iespaidiem ka nocietinājusies klints; bet jaunība ir iejūtīga, uzņēmīga un tad viegli var izveidot pareizu raksturu.
Kas strādā mūsu iestādēs, tiem daudzējādā ziņā ir dotas vislabākās iespējas pareizu ieradumu izveidošanai. Neviens neatrodas ārpus kārdināšanu sniedzamības robežām, jo katram raksturam ir vājas vietas, kurām uzbrukuma brīdī draud briesmas. Kas sevi sauc par kristiešiem, tiem nevajadzētu līdzīgi paštaisnajam farizejam ar lielu prieku pārstāstīt savus labos darbus; visiem jāsaprot, cik nepieciešami būt pastāvīgi modriem, lai dzīve būtu morāli nevainojama. Kā uzticīgiem sargkareivjiem viņiem jāsargā savu dvēseles cietoksni, nekad nepielaižot domu, ka uz brīdi drīkstētu kļūt mazāk piesardzīgi. Nopietnās lūgšanās un dzīvā ticībā ir vienīgā drošība.
Kas savus soļus sāk spert bezrūpīgi, tie piedzīvos, ka viņu kājas, pirms paši to manījuši, ir sapinušās tīklos, no kuriem viņi ar saviem spēkiem nevar atbrīvoties. Visiem vajadzētu stipri piesavināties pamatlikumus būt taisnīgiem un godīgiem. Vai viņi ir bagāti vai nabagi, ar draugiem vai pamesti vieni, lai nāk kas nākdams, Dieva spēkā vajadzētu apņemties, ka neļaus nekādam iespaidam sevi vadīt uz vismazāko netaisnību. Katram atsevišķi un visiem kopā vajadzētu saprast, ka no ikviena zināmā mērā ir atkarīga to iestāžu labklājība, kuras Dievs ir izveidojis mūsu vidū.
