Nesen atpakaļ, ceļojot Menas štatā, mēs iepazināmies ar māsu A, kādu sievieti, kura patiesību pieņēmusi sanatorijā. Viņas vīrs savā laikā bija bagāts rūpnieks, bet piedzīvoja neveiksmi un kļuva nabags. Māsa A saslima un devās uz /576/ mūsu sanatoriju ārstēties. Tur viņa pieņēma tagadējo patiesību, kuru viņa rotā ar viscaur pareizu kristīgu dzīvi. Viņai ir četri jauki, saprātīgi bērni, kuri ir īsti veselības reformatori un var jums pastāstīt, kāpēc viņi ir tādi. Šāda ģimene var darīt daudz laba draudzei un sabiedrībai. Viņi atstāj spēcīgu iespaidu pareizā virzienā.
Daudzi, kas nāk ārstēties uz sanatoriju, tiek vadīti pie patiesības atzīšanas, un tā dziedināta tiek ne vien miesa, bet arī tumšajā prātā ielīst gaisma par dārgā Pestītāja mīlestību. Bet cik daudz vairāk laba būtu iespējams padarīt, ja visi, kas saistīti ar šo iestādi, vispirms savienotos ar visas gudrības Dievu un tādā veidā kļūtu par gaismas vadiem priekš citiem. Pasaules ieradumi, lepošanās ar ārieni, savtīgums un pašpaaugstināšanās ielaužas pārāk bieži, un šie grēki tādu cilvēku raksturā, kuri sevi sauc par Kristus sekotājiem, tik ļoti riebj Dievam, ka Viņš nevar ar spēku strādāt priekš tiem vai caur tiem.
Kas negodīgi laicīgos pasākumos, tie līdzīgi izturēsies arī garīgas lietās. Tālāk nevērība uz Dieva prasībām vada uz nevērību pret cilvēces prasībām. Šajā pagrimuma laikmetā negodīgums ir visur izplatīts; tas pieaug arī mūsu draudzēs un mūsu iestādēs. Tā gļotainās pēdas ir redzamas visur. Tas ir viens no grēkiem, kas notiesā šo pasauli, un tas aizvedis pazušanā tūkstošas un desmitiem tūkstošus. Ja tie, kas atzīst patiesību, mūsu iestādēs Betlkrīkā būtu dzīvi un darbīgi Kristus pārstāvji, tad no viņiem izplūstu spēks, ko izjustu visur. Sātans to labi zina, un viņš strādā ar visu spēku un netaisnības pievilšanu pie tiem, kas pazūd, lai Kristus Vārds nevarētu tikt izcelts un paaugstināts cilvēkos, kas sevi apliecina par Viņa sekotājiem. Man sāp sirds, redzot Jēzu apkaunotu to cilvēku necienīgajā dzīvē un kļūdainajā raksturā, kuri varētu būt Viņa lietai par godu un rotājumu.
Kārdināšanas, kas Kristu apstāja tuksnesī, - ēstkāre, pasaules mīlestība un pašpaļāvība - ir trīs lielie vadošie vilinājumi, kas visbiežāk pārvar cilvēkus. Sanatorijas /577/ vadītāji bieži tiek kārdināti atteikties no pamatlikumiem, kam vajadzētu valdīt šādā iestādē. Tomēr viņiem nevajadzētu novirzīties no pareizā ceļa, lai apmierinātu savas tieksmes vai lai pakalpotu bagāto pacientu vai draugu samaitātajai apetītei. Šāda rīcība atstāj vienīgi sliktu iespaidu. Novēršanās no mācībām, kas sniegtas priekšnesumos vai preses izdevumos, atsaucas visaugstākajā mērā nelabvēlīgi uz sanatorijas iespaidu un morālo stāvokli. Tāda rīcība lielā mērā strādātu pretī visām pūlēm pamācīt un reformēt samaitātās ēstkāres un kaislību upurus, kā arī kavētu viņu pievešanu pie Kristus, vienīgā drošā Patvēruma.
Ļaunums ar to vēl neizbeidzas. Šāds iespaids skārs ne tikai slimniekus, bet arī darbiniekus. Kad aizsprosts vienreiz ir nojaukts, tad nepareizā virzienā tiks sperts viens solis pēc otra. Sātans piedāvā glaimojošas pasaulīgas izredzes tiem, kas atstātu pamatlikumus, upurētu taisnības
skaidrību un kristieša godu, lai tikai gūtu bezdievīgo piekrišanu. Viņa pūlēm pārāk bieži ir panākumi. Viņš gūst uzvaru tur, kur viņam vajadzēja sastapties ar atraidījumu un sakāvi.
Kristus pretojās sātanam mūsu labā. Mums ir Pestītāja priekšzīme, kur mūsu vājie nodomi un apņēmieni var gūt spēku. Tomēr, neskatoties uz to, daži kritīs par upuri sātana kārdināšanām; un viņi nekritīs vieni paši. Katra dvēsele, kas neuzvar, ar savu iespaidu velk arī citus uz leju. Kas nesavienojas ar Dievu un nesaņem gudrību un žēlastību, lai padarītu savu dzīvi skaidrāku un cēlāku, tiks tiesāti par to labo, ko viņi būtu varējuši padarīt, bet nav padarījuši, tāpēc ka ir apmierinājušies ar miesīgu, laicīgu prātu un nesvētu cilvēku draudzību.
Visas Debesis ir ieinteresētas cilvēka glābšanā un ir gatavas izliet pār viņu labdarības dāvanas, ja viņš pakļausies Kristus nosacījumam: "Izejiet no viņu vidus un palieciet atšķirti, saka Kungs, un neaizskariet, kas ir nešķīsts.”
Kas ieņem atbildīgas vietas sanatorijā, tiem ļoti vajadzētu sargāties, lai laika kavēkļi un izklaidēšanās nebūtu tāda rakstura, kas pazeminātu kristietības standartu, novedot šo iestādi uz vienādas pakāpes ar citām un mazinot /578/ patiesas dievbijības spēku to cilvēku prātā, kas ar šo iestādi saistīti. Pasaulīgi vai teatrāli sniegumi nav svarīgi sanatorijas labklājībai vai slimnieku veselībai. Jo vairāk dos slimniekiem šāda veida uzjautrinājumu, jo neapmierinātāki viņi jutīsies, ja pastāvīgi kaut kas tāds viņiem netiks sniegts. Prāts nemierīgi kāros pēc kaut kā jauna un uzbudinoša, kas cilvēkiem tiešām nav vajadzīgs. Ja šādus uzjautrinājumus pieļaus vienreiz, tad tos gaidīs atkal, un citi vienkārši sarīkojumi laika kavēšanai slimniekiem vairs nepatiks. Tomēr daudziem slimniekiem miers vairāk vajadzīgs nekā satraukums.
Līdz ar šādiem sarīkojumiem daudzu prātā izgaist iebildumi pret iešanu uz teātri, un aicinājums uz skatuves rādīt morāliskās un dziļi pamācošas ainas nojauc pēdējos šķēršļus. Kas grib pieļaut šāda veida uzjautrinājumus sanatorijā, tie lai meklē gudrību no Dieva, kā vadīt šīs nemierīgās, izsalkušās un izslāpušās dvēseles pie patiesa prieka, miera un laimes Avota.
Kas reiz ir novirzījušies no pareizā ceļa, tiem atgriezties grūti. Šķēršļi ir noņemti, aizsargājošā siena nojaukta. Viens solis nepareizā virzienā sagatavo ceļu nākošajam. Viena vienīga vīna glāze var atvērt durvis kārdināšanām, kas novedīs dziļā dzeršanas ieradumā. Viena vienīga lolota atriebīga doma var atvērt ceļu naidīgām jūtām, kas nobeigsies ar slepkavību. Vissmagākā novirzīšanās no taisnības un pamatlikumiem izsauc šķiršanos no Dieva un var nobeigties pilnīgā atkrišanā. Ko mēs darām vienreiz, to vēl labprātīgāk un dabīgi mēs darīsim atkal; iet uz priekšu pa kādu noteiktu ceļu, vai nu labu vai ļaunu, ir daudz vieglāk, nekā uzsākt šo ceļa. Ir vajadzīgs mazāk laika un darba, lai savu ceļu samaitātu Dieva priekšā, nekā lai raksturā nopamatotu taisnīgus un pareizus ieradumus. No pierastā, vienalga, vai tas iespaido uz labu vai uz ļaunu, cilvēkam ir grūti atsacīties.
Sanatorijas vadītāji tikpat labi tūlīt var secināt, ka /579/ viņi nekad nespēs apmierināt šāda gara cilvēkus, kas var atrast laimi vienīgi tad, ja ir kaut kas jauns un uzbudinošs. Daudziem cilvēkiem visā dzīves laikā ir bijusi tikai šāda garīga barība; var būt gan fiziski, gan garīgi gremo-šanas traucējumi. Daudzi no dvēseles slimībām cieš stipri vairāk kā no miesas slimībām. Un viņi neatradīs nekādu atvieglojumu, kamēr nebūs nākuši pie Kristus, - Dzīvības Labā Avota. Tad apklusīs sūdzēšanās par garlaicību, vientulību un neapmierinātību. Visu nomierinošs prieks dos garam spraigumu un veselību un dzīvības spēkus miesai.
Ja ārsti un darbinieki sev glaimo, ka viņi meklē kādu universālu līdzekli savu pacientu dažādajām vainām, sagādājot viņiem visapkārt uzjautrinājumus līdzīgus tiem, kas ir bijuši viņu dzīvē par lāstu, tad viņi piedzīvos vilšanos. Nelieciet šādus pasākumus vietā, kur jāatrodas Dzīvības Avotam. Izsalkusi un izslāpusi dvēsele salks un slāps, kamēr vien viņa baudīs šos neapmierinošos priekus. Bet kas dzers no Dzīvā Ūdens, tiem nekad vairs neslāps pēc viegl-prātīgiem, juteklīgiem un uzbudinošiem laika kavēkļiem. Izdaiļojošie reliģiskie pamatlikumi stiprinās garīgos spēkus un iznīcinās patiku uz šiem baudījumiem.
Lielai daļai slimību, no kurām cieš grēcinieki, pašos pamatos ir grēku nasta ar savu nemieru nepiepildītajām iegribām. Kristus ir varenais grēkiem slimās dvēseles Ārsts. Šīm nabaga nomocītajām dvēselēm vajadzība skaidrāka izpratne par Viņu, Kura pareiza pazīšana ir mūžīgā dzīvība. Viņus vajag pacietīgi un laipni, tomēr nopietni pamācīt, kā atvērt dvēseles logus un ļaut Dieva mīlestības saulstariem apgaismot gara tumšos kambarus. Viscēlākās garīgās patiesības var sirdij darīt izprotamas ar dabas spilgtajām mācībām. Gaisā lidojošie putni, lauka puķes savā brīnišķajā skaistumā, dīgstošā sēkliņa, vīnkoka augļiem bagātais zars, maigie plaukstošie pumpuri kokos, krāšņie saulrieti, sārtie mākoņi, kas pasludina skaistu rītdienu, gadalaiku atkārtošanās - viss tas var sniegt brīnišķas mācības par ticību un uzticību. Iztēlei te ir auglīgs
plašums. Attīstīts /580/ prāts var baudīt vislielāko apmierinājumu, pārdomājot šīs dievišķās patiesības mācības, kuras pasaules Pestītājs ir savienojis ar dabu.
Kristus norāja Sava laika cilvēkus, tāpēc ka viņi no dabas nebija mācījušies tās garīgās mācības, kuras viņi būtu varējuši mācīties. Visas lietas, dzīvās un nedzīvās, māca cilvēku atzīt Dievu. Tas pats dievišķais prāts, kas darbojas dabā, runā arī uz cilvēka prātu un sirdi un rada viņos neizsakāmas ilgas
pēc kaut kā tāda, kā viņiem nav. Pasaules lietas nevar apmierināt šīs ilgas. Visām šīm slāpstošajām dvēselēm sūtīta dievišķā vēsts: "Gars un līgava saka: nāc! Un, kas to dzird, tas lai saka: nāc! Un, kam slāpst, tas lai nāk, un, kam gribas, tas lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.”
Dieva Gars pastāvīgi pārliecina cilvēku prātu, lai viņi meklētu lietas, kas vienīgās dos viņiem mieru un dusu, - augstākus, svētākus Debesu priekus. Kristus, dzīvības un godības Kungs, atdeva Savu dzīvību, lai atpirktu cilvēku no sātana varas. Mūsu Glābējs pastāvīgi darbojas, lai caur redzamu un neredzamu iespaidu vilktu cilvēku prātu prom no mieru nedodošajiem šīs zemes priekiem pie nenovērtējamām bagātībām, kas var piederēt viņiem mūžīgajā nākotnē.
Dievs vēlas, lai Viņa ļaudis ar vārdiem un izturēšanos paziņotu pasaulei, ka nekādi zemes pievilcīgie kairinājumi vai pasaulīgie īpašumi nav tik vērtīgi, lai aizstātu Debesu mantojuma zaudēšanu. Tie, kas patiesi ir gaismas un dienas bērni, nebūs tukši vai vieglprātīgi sarunās, tērpos vai izturēšanās veidā, bet gan atturīgi un dziļi apdomīgi, kuru iespaids dvēseles pastāvīgi tuvinās Kristum. No krusta starojošā Kristus mīlestība lūdz un aizrunā grēcinieka labā, velkot to ar bezgalīgas mīlestības saitēm pie miera un laimes, kas atrodami mūsu Pestītājā. Dievs pavēl visiem Saviem sekotājiem nodot dzīvu liecību nepārprotamā savas izturēšanās, tērpu, sarunu un dzīves darbu valodā, ka patiesas dievbijības spēks ir labs un derīgs visā šinī un arī /581/ nākamajā dzīvē; ka vienīgi dievbijība var dot dvēselei patiesu apmierinājumu, ja tā to uzņem sevī.
