Dieva godība ir atklāta Viņa roku darbā. Te atrodas noslēpumi, kurus izpētot prāts nostiprināsies. Cilvēki, kas priecājas, lasot izdomājumus, un tādā veidā izlieto savas garīgās spējas, dabā var atrast atvērtu grāmatu un lasīt patiesību visapkārt esošajos Dieva darbos. Visi sev var atrast tematu studijām vienkāršajā koka lapā, zāles stiebriņā, kas sedz zemi ar savu zaļo samtu, augos un puķēs, meža staltajos kokos, granīta klintīs, nemierīgajā okeānā, brīnišķajos debesīs mirdzošajos gaismas dārgakmeņos, kas skaistu padara nakts tumsu, neizsmeļamajās saules gaismas bagātībās, mēness nopietni svinīgajā krāšņumā, ziemas aukstumā, vasaras karstumā, mainošos gadalaikos, pilnīgajā kārtībā un harmonijā, kuru vada un uztur Bezgalīgs Spēks; Dieva darbi dabā ierosina dziļas domas un paplašina iztēles apvāršņus.
Ja vieglprātīgie un izpriecu meklētāji atļautu savam prātam darboties ap reālām un patiesām lietām, tad viņu sirdis pildītu godbijība un viņi pielūgtu dabas Dievu. Iepazīšanās ar Dieva raksturu, kāds tas atklājas Viņa radītajos darbos, pavērtu domām tādu plašumu, kas liktu prātam novērsties no seklām, pazemojošām un nogurdinošām izpriecām. Šinī pasaulē mēs varam iegūt tikai atziņas sākumu par Dieva darbiem un Viņa ceļiem; šis studijas turpināsies visā mūžībā. Dievs cilvēkam ir sagādājis tādus pārdomu priekšmetus, kas var izraisīt visu viņa prāta spēju aktīvu līdzdarbību. Par Radītāja raksturu mēs varam lasīt debesīs virs mums un zemē apkaš mūsu kājām, kas mūsu sirdis pilda ar atzinību un pateicību. Cilvēka nervi un jūtas atsaucas Dieva mīlestības izpausmei Viņa brīnišķajos darbos. Sātans izgudro pasaulīgus vilinājumus, lai miesas prāts pieķertos šīm lietām, kas nevar cilvēku pacelt, nedz arī darīt viņu skaidrāku un cēlāku; gara spējas tā tiek novājinātas un sakropļotas un cilvēki, kas būtu varējuši iegūt rakstura pilnību, kļūst aprobežoti, vāji un nepilnīgi.
Dievs vēlas, lai Viņa dibinātā sanatorija stāvētu /582/ līdzīgi gaismas, brīdinājumu un pārmetumu bākai. Viņš gribētu pierādīt pasaulei, ka saskaņā ar reliģiskiem pamatlikumiem vadīta iestāde, kas ir kā patvēruma vieta slimajiem, var pastāvēt, neupurējot savu īpatnējo svēto raksturu, ka to var uzturēt atšķirtu no visa tā, kas apšaubāms. Tai vajadzētu kļūt par darba rīku lielu reformu izvešanai. Tur jāizlabo nepareizie dzīves ieradumi, jāpaaugstina tikumība, jāizmaina garša un gaume un jāreformē tērpi.
Dažāda veida slimības izsauc tērpi, kas darināti, sekojot neveselīgām modes prasībām. Sevišķi vajadzētu uzsvērt, ka, lai ārstēšana dotu panākumus, vajadzīga reforma. Cilvēki tik ilgi apmierina samaitātu ēstkāri, līdz piedzīvo noteiktas sekas - slimību. Sakropļotajām un novājinātajām gara spējām un cietušajiem miesas orgāniem nevar iedot jaunus spēkus un dzīvības rosmi bez attiecīgu reformu izvešanas. Ja darbinieki, kas saistīti ar sanatoriju, nav
visādā ziņā pareizi veselības reformas pārstāvji, tad izšķirīgam reformēšanas darbam jāpārveido viņi par tādiem, kādiem viņiem jābūt, vai arī viņi ir jāatšķir no sanatorijas.
Daudzu garīgās spējas ir tik zemas, ka Dievs nevar strādāt priekš viņiem vai ar viņiem. Domu gājumam jāmainās, jāatmodina morālā iejūtība, lai izprastu Dieva prasības. Patiesas reliģijas būtība un saturs izteicas Dievam radniecīga rakstura iegūšanā un šīs radniecības nepārtrauktā uzturēšanā un atzīšanā. Tā atklājas vārdos, tērpos un izturēšanās veidā. Pazemībai jāieņem lepnuma vieta, apdomībai vieglprātības vieta un dievbijībai neticības un bezrūpīgas vienaldzības vieta.
Kam ir daudz gadu pieredze Dieva darbā, tiem vairāk par visiem citiem vajadzētu pilnībā izlietot podus, kurus Kungs viņiem uzticējis. Tomēr daži ar savu priekšzīmi pārāk biezi ir nostājušies to pusē, kas piemērojas pasaulei, un nav saglabājuši Dieva īpašo ļaužu noteikto un atšķirto raksturu. Viņi atstājuši iespaidu par labu ēstkāres apmierināšanai un izlutināšanai, bet ne tās aizliegšanai; viņu iespaids nav darbojies pret ģērbšanos pēc pasaules parauga. Tas viss aizkavē darbu, kuru Dievs un eņģeļi cenšas darīt pie /583/ mums kā pie tautas, lai mūs izvestu, atšķirtu no pasaules un pagodinātu. Mums kā tautai vajadzētu svētīties, nodoties Dievam un meklēt no Viņa spēku, lai atbilstu šī laika prasībām. Netaisnībai ņemot virsroku pasaulē, Dieva ļaudīm vajadzētu censties vēl ciešāk savienoties ar Debesīm. Tikumiskās samaitātības straume laužas uz mums ar tādu spēku, ka mēs pazaudēsim līdzsvaru un tiksim aizrauti līdzi tai, ja stipri nenopamatosim savas kājas uz klints - Kristus Jēzus.
Sanatorijas labklājība nav atkarīga vienīgi no tās ārstu inteliģences un zināšanām, bet gan no Dieva labvēlības. Ja to vadīs veidā, kuru Dievs var svētīt, tad tai būs lieli panākumi, un tā stāvēs pāri par katru citu šāda veida institūtu pasaulē. Ir dota liela gaisma, lielas zināšanas un sevišķas priekšrocības. Un atbilstoši saņemtajai gaismai, kas nav ieviesta dzīvē un tāpēc nespīd uz citiem, būs sods.
Dažu cilvēku prāts ievirzās neticības gultnē. Viņi domā, ka viņiem ir iemesls šaubīties par Dieva vārdiem un darbiem, tāpēc ka dažu tā saucamo kristiešu rīcība viņiem šķiet apšaubāma. Bet vai tas izkustina pamatu? Citu cilvēku rīcība nav jāliek mūsu ticības pamatā. Mums jāatdarina Kristus, pilnīgais paraugs. Ja kādi pieļauj, ka viņu turēšanās pie Kristus kļūst vājāka, tāpēc ka cilvēki maldās, ka trūkumi redzami cilvēku raksturā, kas atzīst un apliecina patiesību, tad tie vienmēr atradīsies uz irstošām smiltīm. Viņu acīm jābūt vērstām uz ticības Iesācēju un Pabeidzēju; viņiem sava dvēsele jāstiprina ar lielā apustuļa apgalvojumu: "Tomēr Dieva pamats stāv droši; tam ir šis zīmogs: Kungs Savējos pazīst." Dievu nevar piekrāpt. Viņš lasa raksturus pareizi. Viņš nosver motīvus. Viņa visu redzošajai acij nekas nepaliek neievērots; domas, sirds nodomi un apņēmieni - viss Viņam ir skaidrs.
Nav nekāda atvainojuma šaubām vai skepticismam. /584/ Dievs ir pietiekoši gādājis par visu cilvēku ticības nopamatojamu, ja viņi grib izšķirties, vadoties no pierādījumu svara. Bet ja viņi gaida, lai tiktu atņemts katrs šķietamais iebildums, pirms viņi sāk ticēt, tad viņi nekad netiks nostādīti iesakņoti un nopamatoti patiesībā. Dievs nekad nenoņems visas šķietamās grūtības no mūsu ceļa. Kas vēlas šaubīties, tie tam atradīs izdevību; un, kas vēlas ticēt, tie bagātīgi atradīs pierādījumus, uz kuriem pamatot savu ticību. Dažu stāvoklis ir neskaidrs pat viņiem pašiem. Viņi tiek dzenāti bez enkura, klīzdami apkārt pa nedrošības miglu. Drīz vien sātans satver stūri un vada nenostiprināto kuģīti pēc savas patikas. Viņi kļūst par sātana gribas izpildītājiem. Sātana māņu gudrība nebūtu viņus piekrāpusi, ja viņi nebūtu viņu uzklausījusi; ja viņi būtu novērsušies uz Dieva pusi, tad neapmulstu un nenomaldītos.
Ar ļoti lielu ieinteresētību Dievs un eņģeļi vēro rakstura attīstību un sver tikumisko vērtību. Kas nepadodas sātana viltībām, tie kļūst līdzīgi ugunī pārbaudītam zeltam. Tie, kuru kājas tiek aizrautas kārdināšanu viļņos, līdzīgi Ievai iedomājas, ka ir kļuvuši brīnišķīgi gudri, ka ir pārauguši nezināšanu un apziņas šauros ietvarus; tomēr tāpat kā Ieva viņi ieraudzīs, ka ir ļauni piekrāpti. Viņi ir dzinušies pēc ēnām, izmainījuši Debesu gudrību pret vājo cilvēcīgo spriedumu. Zināšanu mazums darījis viņus iedomīgus un uzpūtīgus. Dziļākas un pamatīgākas zināšanas pašiem par sevi un Dievu darītu viņus atkal prātīgus un gudrus un liktu viņiem nosvērties patiesības, eņģeļu un Dieva pusē.
Pēdējā lielajā dienā mūs visus tiesās Dieva Vārds. Jauni cilvēki runā par zinātni un ir gudrāki par rakstīto Vārdu; viņi cenšas izskaidrot Dieva ceļus un Viņa darbus, atbilstoši savai ierobežotai saprašanai. Bet tā ir nožēlojama kļūda. Patiesā zinātne un iedvestie Raksti atrodas pilnīgā saskaņā. Nepareizā zinātne ir kaut kas no Dieva neatkarīgs. Tā ir iedomīga nezināšana. Šis pieviļošais spēks ir savaldzinājis un novedis verdzībā daudzu cilvēku prātus, un tie labāk izvēlējušies tumsu nekā gaismu. Viņi ieņēmusi vietu neticības pusē, it kā apšaubīšana būtu kaut
kas vērtīgs /585/ un norādītu uz dziļu
saprašanu; īstenībā tā ir vāja un šaura prāta pazīme, kas nespēj nojaust Dievu Viņa radītajos darbos. Dieva aizgādības un iepriekš redzes noslēpumu viņi nevarētu izpētīt, ja arī censtos ar visiem saviem spēkiem un visā savā dzīves laikā. Un tā kā ierobežots prāts nespēj izskaidrot Dieva darbus, tad sātans pasniedz tiem savu māņu gudrību un sasaista viņus neticības valgiem. Ja šie šaubīgie cilvēki stātos ciešā savienībā ar Dievu, tad Viņš tiem darītu izprotamus Savus nodomus.
Garīgas lietas garīgi apspriežamas. Miesīga prāts nevar saprast šos noslēpumus. Ja jautātāji un apšaubītāji turpina sekot lielajam viltniekam, tad Dieva Gara pārliecinošais spēks un iespaids kļūs arvien mazāks un mazāks, sātana pamudinājumi arvien biežāki, līdz prāts pilnīgi pakļausies viņa virsvaldībai. Un tad Dieva spēks šiem apmulsinātajiem prātiem liksies kā neprāts, un tas, ko Dievs uzskata par ģeķību, viņiem šķitīs gudrības stiprums.
Viens no lielajiem ļaunumiem, kas pavada atziņu meklēšanu un zinātniskos pētījumus, ir tas, ka šie meklētāji un pētnieki pārāk bieži atstāj neievērotu šķīstas un neaptraipītas reliģijas dievišķo raksturu. Pasaulīgi gudrie cilvēki ir mēģinājuši izskaidrot Dieva Gara iespaidu uz sirdi, vadoties no zinātniskiem likumiem. Jau paši pirmie soļi šinī virzienā novedīs dvēseli skepticisma labirintos. Bībeles reliģija ir vienkārši Dieva bijāšanas noslēpums; neviena cilvēka prāts to nevar pilnīgi izprast, un neatdzimušai sirdij tas ir pilnīgi nesaprotami.
Dieva Dēls salīdzināja Svētā Gara darbību ar vēja pūšanu, kurš "pūš kur gribēdams, un tu gan dzirdi viņa pūšanu, bet tu nezini, no kurienes tas nāk un kurp tas iet". Atkal mēs lasām Svētajos Rakstos pasaules Pestītāju līksmojamies garā un sakām: "Es Tev pateicu, ak Tēvs, Debess un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudriem un prātīgiem un esi tās atklājis bērniem." /586/
Pasaules Pestītājs priecājās, ka pestīšanas plāns ir tāds, ka tie, kas ir gudri paši savās acīs, kas uzpūsti no tukšām filozofijas mācībām, nevar ieraudzīt evaņģēlija skaistumu, spēku un apslēpto noslēpumu. Bet visiem tiem, kuriem ir pazemīga sirds, kas ļaujas pamācīties, un kuriem ir godīgas, bērniem līdzīgas ilgas uzzināt un darīt sava Debesu Tēva prātu, Viņa Vārds ir atklājies kā Dieva spēks viņu glābšanai. Dieva Gara darbība neatjaunotam cilvēkam ir neprāts (ģeķība). Apustulis Pāvils saka: "Bet ja mūsu evaņģēlijs ir apsegts, tad tas ir apsegs iekš tiem, kas pazūd; iekš tiem šīs pasaules dievs ir apstulbojis neticīgas sirdis, lai tiem nespīd godības pilnā evaņģēlija spožums no Kristus, Kas ir Dieva seja.”
