Debesīs valda kārtība, un arī virs zemes vajadzētu būt sistēmai un kārtībai, lai darbs ietu uz priekšu, pasargāts no fanātisma un sajukuma. Mūsu brāļi ir tiekušies pretī /602/ šim mērķim; tomēr, kamēr daži sludinātāji pastāvīgi nesuši atbildības nastu par dvēselēm un vienmēr centušies vadīt ļaudis uz priekšu garīgos ieguvumos, daži mazāk apzinīgie, kas nav nesuši Kristus krustu, nedz arī Golgātas gaismā sapratuši dvēseļu vērtību, mācot un audzinot citus mehāniskam darbam, paši kļūst formāli un bezspēcīgi un neparāda cilvēkiem Pestītāju.
Sātans pastāvīgi strādā, lai kalpošanu Dievam pārvērstu par garlaicīgu, tukšu formu, lai tā nespētu glābt dvēseles. Pūloties visu darīt pēc tik sīki izstrādātas sistēmas, arvien vairāk atslābst strādnieku enerģija, dedzība un samazinās sekmes; bez tam nogurdinošais darbs visa komplicētā mehānisma uzturēšanai darba kārtībā mūsu sludinātājiem aizņem tik daudz laika, ka garīgajam darbam jāpaliek novārtā. Šis darbs ar saviem daudzajiem pasākumiem prasa arī tik daudz līdzekļu, ka citi darba nozarojumi, nepiegriežot tiem vajadzīgo vērību, spiesti nīkuļot un mirt.
Kaut arī klusie patiesības vēstneši jāizkaisa pa zemi līdzīgi rudens lapām, tad tomēr mūsu sludinātājiem šo darbu nevajadzētu pārvērst par formu, atstājot novārtā svētošanos un patiesu dievbijību. Desmit patiesi atgriezti, labprātīgi un nesavtīgi strādnieki misijas laukā var padarīt vairāk nekā simts citu, kas savas pūles aprobežo ar noteiktām formām, turoties pie mehāniskiem likumiem un strādājot bez dziļas mīlestības uz dvēselēm.
Nekādā gadījumā novārtā nav atstājams modrs un rūpīgs misijas darbs. Tādā veidā daudz ir darīts dvēseļu glābšanai. No tā lielā mērā ir atkarīgas Dieva darba sekmes; bet, kas dara šo darbu, tiem jābūt garīgiem cilvēkiem, kuru raksti stāsta par gaismu un Jēzus mīlestību un kuri izjūt darba nastu. Tiem jābūt vīriem un sievām, kas var lūgt, kuri cieši savienojušies ar Dievu. Ir vajadzīgs labprātīgs gars, svētota griba un veselīgs spriedums. Tie būs mācījušies no Debesu Skolotāja, kā vislabāk, visiespaidīgāk aicināt dvēseles. Viņi savas zināšanas būs guvuši Kristus skolā. Darbu viņi darīs ar vienu vienīgu domu - Dievam par godu un slavu
Bez šīs izglītības, lai arī cik pilnīgas būtu visas no instruktoriem saņemtās mācības par formu un likumiem, /603/ jūs darbā paliksiet tikai iesācēji. Jums jāmācās no Kristus jums jāaizliedzas Kristus dēļ. Jums jānoliec savs kakls un jāuzņemas Kristus jūgs. Jums jānes Kristus nastas. Jums jāsaprot, ka jūs nepiederat paši sev, ka esat Kristus kalpi, darot darbu, kuru Viņš jums uzlicis, ne lai saņemtu cildinājumu, godu vai uzslavu, bet gan tikai Viņa, Viņa mīlestības dēļ. Visā jūsu darbā vajadzētu būt ieaustai Viņa brīnišķajai saudzētājai laipnībai, Viņa mīlestībai, dievbijībai, dedzībai, Viņa nenogurstošajai neatlaidībai, Viņa neiznīkstošajam spēkam, kas stāstītu par šo laiku un mūžību.
Rakstu izplatīšanas un misijas darbs ir labs darbs. Tā vērtību nekādā veidā nevajadzētu samazināt; tomēr šim darbam pastāvīgi draud briesmas pazaudēt savu patieso mērķi. Misijas laukā ir vajadzīgi grāmatu evaņģēlisti, bet šim darbam neder neapķērīgi cilvēki. Panākumus gūs tie, kam ir takta izjūta, kas prot uzrunāt cilvēkus, kuriem ass un gaišs saprāts un kas saprot dvēseļu vērtību.
Kolportiera darbs ir cēls darbs, un tam būs panākumi, ja kolportieris ir godīgs, nopietns, pacietīgs un neatlaidīgs. Viņam darbā jāieliek sirds. Viņam jāceļas agri un jāstrādā čakli, pareizi izlietojot Dieva dotās spējas. Būs jāsastopas ar grūtībām. Tikai nemitīgi un neatlaidīgi stājoties tām pretī, var uzvarēt. Daudz ir panākts ar laipnību. Strādnieks pastāvīgi var strādāt pie saskanīga rakstura izveidošanas. Lielu un stipru raksturu veido mazi darbi un mazi sasniegumi.
Draud briesmas mūsu sludinātājus pietiekoši neatbalstīt. Man rādīja dažus cilvēkus, kurus Dievs bija aicinājis sludināšanas darbam, uzsākam šo darbu kā grāmatu evaņģēlistiem, ejot no mājas uz māju. Tā
ir brīnišķa sagatavošanās darbam, ja viņu mērķis ir izplatīt gaismu un parādīt patiesību, kāda tā atklāta Dieva Vārdā, tieši mājas cilvēku mazajam lokam. Pārrunās bieži atvērsies ceļš runāt par Bībeles reliģiju. Ja darbs ir pareizi uzsākts, tad, apmeklējot ģimenes, strādnieku sirdis būs iejūtīgas un pildītas ar mīlestību uz dvēselēm, un no viņu vārdiem un izturēšanās plūdīs Kristus žēlastības jaukā smarža, un rezultātā tiks padarīts /604/ daudz laba. Tāda strādāšana dotu brīnišķus piedzīvojumus katram, kas nodomājis stāties sludināšanas darbā.
Tomēr daudzi iziet grāmatu evaņģēlista darba laukā, vēlēdamies pārdot dažādas grāmatas un gleznas, kas nestāsta par mūsu ticību un nesniedz gaismu pircējam. Uz tādu rīcību viņus pamudina izredzes iegūt lielāku peļņu par to, kas tiek piedāvāta viņiem kā kolportieriem. Šādi cilvēki nekļūst derīgāki evaņģēlija pasludināšanas darbam. Viņi neiegūst piedzīvojumus, kas viņus sagatavotu šim darbam. Strādājot šādā veidā, pazaudē laiku un
izdevības. Viņi nemācās nest atbildības nastu par dvēselēm un neiegūst ikdienas piedzīvojumus par vislabāko veidu, kā mantot dvēseles patiesībai. Šie ļaudis bieži vien novēršas no Dieva Gara pārliecinošās darbības, aizmirsdami, cik daudz viņi parādā Kungam, Kas par viņiem atdeva Savu dzīvību, un viņu raksturs kļūst līdzīgs pasaulei. Viņi savus spēkus izlieto personīgajām interesēm un atsakās strādāt Kunga vīnkalnā.
Es jūtos ļoti satraukta, ka ap cilvēkiem, kurus Dievs gribētu lietot, sātans auž dažādus tīklus, lai tikai viņus novērstu no kalpošanas darba. Noteikti pastāvēs strādnieku trūkums, ja cilvēkus vairāk nepamudinās attīstīt savas spējas un lietot tās, sagatavojoties Kristus kalpa pienākumiem. Sātans pastāvīgi un neatlaidīgi piedāvā ļaudīm finansiālus labumus un pasaulīgas priekšrocības, lai saistītu viņu prātu un spēku un atturētu tos no tādu pienākumu pildīšanas, kas viņiem dotu vērtīgus piedzīvojumus. Un, redzot, ka cilvēki grib iet uz priekšu, atdodot visu sevi darbam, lai mācītu patiesību tumsībā esošajiem, viņš dara visu iespējamo, lai viņus iegrūstu kaut kādās galējībās, kas vājinātu viņu iespaidu un būtu par iemeslu to priekšrocību zaudēšanai, kuras viņi iegūtu, ja viņu gājumu līdzsvarotu Dieva Gars.
Es redzēju, ka mūsu sludinātāji sev ļoti kaitē, bezrūpīgi lietojot balss orgānus. Viņu uzmanība ir vērsta uz /605/ šo svarīgo jautājumu, un Dieva Gars viņus ir brīdinājis un pamācījis. Viņu pienākums bija mācīties, kāds ir šo orgānu vislabākais nodarbināšanas veids. Balss, šī Debesu dāvana, ir varens spēks uz labu, un tā varētu pagodināt Dievu, ja netiktu nepareizi izlietota. Vajadzēja izpētīt visu un apzinīgi paklausīt nedaudzajiem vienkāršajiem likumiem. Vajadzēja pašiem sevi audzināt, ņemot palīgā nedaudz veselīga saprāta. Bet viņi ir griezušies pie runas mākslas profesoriem.
Rezultātā daudzus, kuri juta, ka Dievam ir darbs priekš viņiem, lai mācītu patiesību citiem, ir savaldzinājusi un apstulbojusi oratora māksla. Šiem dažiem cilvēkiem pilnīgi pietika ar to, ka sastapās ar šāda veida kārdinājumu. Viņu uzmanību pievilka jaunumi, un šis satraukums aizrāva sev līdzi jauniešus un dažus sludinātājus. Viņi atstāja savu darba lauku, - viss Kunga vīnkalnā bija aizmirsts, - maksāja naudu un atdeva savu dārgo laiku, lai skolā mācītos runas mākslu. Atgriežoties no šīm mācībām, viņi bija zaudējuši dievbijību un ticību un līdzīgi apģērba gabalam nometuši dvēseļu nastu. Viņi bija klausījuši sātana čukstiem, un tas viņus bija vadījis, kurp vien gribēja.
Daži, kam pašiem nebija ne smalkjūtīgas gudrības, ne spēju, uzstājās kā daiļrunāšanas skolotāji un tā iemantoja tikai klausītāju antipātijas. Viņi iegūtās zināšanas neizlietoja pareizi. Viņu darbam trūka cēluma un pareizas izpratnes, un šis varoņdarbs viņiem aizvēra durvis, cik tālu vien viņus pazīst, katram labam iespaidam nākotnē, ko viņi varētu atstāt kā cilvēki, kas pasaulei pasludina patiesības vēsti. Tā to arī sātans bija plānojis. Papildināt runas spējas vajadzīgs, bet atdot laiku un naudu un tam veltīt visas prāta spējas nozīmē aiziešanu galējībā un atklāj lielu vājumu.
Jauni cilvēki, kas sevi sauc par Sabata turētājiem, pievieno savam vārdam profesora nosaukumu un nepareizi izlieto savienību ar to, ko viņi nesaprot. Daudzi tādā veidā sagroza gaismu, kuru Dievs bija atradis par vajadzīgu viņiem dot. Viņi nav līdzsvaroti cilvēki. Daiļrunība /606/ palikusi par palamu . Tā cilvēkus ir ierosinājusi ķerties pie darba, kuram viņiem trūkst gudrības, un sabojājusi darbam, kuru viņi būtu varējuši veikt ar brīnišķiem panākumiem, ja būtu palikuši pazemīgi un dievbijībā vienkārši centušies strādāt. Šie jaunieši varēja sagatavoties derīgam darbam misijas laukā kā grāmatu evaņģēlisti un kolportieri vai arī kā Bībeles strādnieki, lai sagatavotos sludinātāja darbam, tā strādājot šim laikam un mūžībai. Bet viņus ir apstulbojusi doma kļūt par oratoru skolotājiem, un sātans smejas
par viņiem, ka ir viņus noķēris viņiem izliktajos tīklos.
Dieva kalpiem vienmēr vajadzētu būt vienotiem. Vajadzētu apspiest un savaldīt rakstura spēcīgi izteiktās īpašības un dienu no dienas rūpīgi pārdomāt, kāda ir viņu pašu veidotā dzīves celtne. Vai viņi ir patiesi kristieši savā ikdienas dzīvē? Vai viņu dzīvē ir redzami cēli taisnības darbi, kas rakstura ēku darītu par skaistu Dieva namu? Kā viens bojāts dēlis var izsaukt kuģa bojāeju un viens lūzums ķēdē padara nederīgu visu ķēdi, tā viena demoralizējoša rakstura īpašība, kas atklājas vārdos un darbos, atstās savu iespaidu uz ļaunu; un, ja to neuzvarēs, tā izpostīs katru tikumu.
Katra gara dāvana cilvēkā ir pielīdzināma strādniekam, kas ceļ šim laikam un mūžībai. Dienu no dienas pamazām veidojas rakstura ēka, kaut arī pats īpašnieks to nemaz nenojauš. Tā ir celtne, kam jāstāv kā bākai vai nu par brīdinājumu sava kropluma dēļ vai arī par prieku Dievam un eņģeļiem, ja tā ir saskaņā ar dievišķo Paraugu. Garīgie un tikumiskie spēki, kurus Dievs mums devis, nav raksturs. Tās ir dāvanas - podi, kuri jāpavairo un kuri, ja tos pareizi
izlietosim, izveidos pareizu raksturu. Cilvēka rokās var atrasties dārga sēkla, bet šī sēkla vēl nav augļu dārzs. Sēkla vispirms jāiesēj, un tikai tad tā var izaugt par koku. Prāts ir dārzs; raksturs - augļi. Dievs mums ir devis spējas, lai mēs tās koptu un attīstītu. Mūsu pašu rīcība noteic mūsu raksturu. Šo doto spēju saskanīga vingrināšana, lai izveidotu vērtīgu raksturu, ir darbs, kuru nevar padarīt neviens cits kā vien mēs paši.
