Mīļie brāļi un māsas —: Jūs dzīvojat bagātā un jaukā zemē, kur Dieva aizgādības dāvanas ir izkaisītas ar devīgu roku; tomēr, ja tās neizlieto saprātīgi, tad tieši šīs svētības izveidosies par lāstu. Daži no jums ir pārēdušies no šīs zemes dzīves rūpēm, un daži piedzērušies ar šīs pasaules garu. Jūs atrodaties bīstamā stāvoklī. Sevišķi tas attiecas uz jauniešiem jūsu vidū. Vecāki nav cieši savienojušies ar Dievu, lai Viņa Garā un spēkā varētu saprātīgi strādāt pie savu bērnu atgriešanas. Pastāvīgas runas viņus neatgriezīs. Rājieni un ierobežojumi bieži vien ir nepieciešami, tomēr šajās lietās parasti aiziet par tālu, sevišķi tad, ja pašu norājēju dzīvē neatklājas dzīvas dievbijības priekšzīme.
Mūsu vārdi un darbi ir mūsu dzīves augļi. Svēta dzīve ir nepārtraukta dzīva svētruna. Tomēr iekšējā dievbijība un patiesā nodošanās ātri savu vietu atdevušas ārējām formām. Šķīsta un neaptraipīta reliģija ir — draudzes lielā /610/ vajadzība. Katram atsevišķam cilvēkam vajadzētu censties nākt tuvāk Dievam. Neviens nevar tikt izglābts caur viet-niekiem; katram vīram un sievai ar bijāšanu un drebēšanu jāstrādā pie savas izglābšanās. Sātanam ir daudz lielāka vara pār dažiem cilvēkiem, kas sevi sauc par patiesības piekritējiem, nekā daudzi to saprot. Kristus vietā sirdī valda paša es. Paša griba, savtība, skaudība un lepnums izslēdz Dieva klātbūtnes iespējamību.
Dieva mīlestībai jāpilda dvēseli, vai arī taisnības augļi neparādīsies. Mēs nevaram būt droši, ļaujoties uzpūtībai un lepnumam vai arī kopjot mīlestību uz varu un peļņu. Vissliktākais savtīguma veids ir žēloties par citiem, tos nosodīt un apsūdzēt, kad vien tas ir iespējams un kad tie, kuriem jūs šādā veidā darāt pāri, nevar jūs atturēt to darīt. Savtīgums rada nevienprātību un nesaticību ģimenē un draudzē. Nekristīgas sirdis domās, ka spēj redzēt lielas nepareizības citos, kas patiesībā nemaz nav; tās domās un runās par sīkumiem, līdz tie parādīsies stipri palielināti. Dievs grib, lai šīs sīkās lietas, kas dažam šķiet tik lielas, katrs Viņa sekotājs pats saved kārtībā. Neļaujiet šiem nelaimīgajiem strīdiem valdīt tik ilgi, līdz tie draudzē kļūst par rūgtu sakni un daudzus aptraipa. Ja Kristus valda sirdī, tad tā būs tik iejūtīga un tik mīlestības pilna uz Dievu un cilvēkiem, ka tajā nebūs vietas īgnumam, kļūdu meklēšanas un sacensības garam. Kristus reliģija tās īpašniekam dod pilnīgu uzvaru pār šīm kaislībām, kas tiecas pārvaldīt cilvēku.
Kristus sacīja: "Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs (vajadzīgās) lietas taps piemestas." Šis apsolījums nekad nepaliks nepiepildīts. Mēs nevaram baudīt Dieva labvēlību, ja nepildām nosacījumus, uz kuriem pamatojas Viņa labvēlības dāvana. Paklausot šiem nosacījumiem, mēs iegūstam tādu mieru, apmierinājumu un gudrību, kādu pasaule nevar ne dot, ne atņemt. Ja jūs kā draudze gribat sev nodrošināt Dieva bagātās svētības, tad jums katram atsevišķi
visās savās domās, plānos un darbos Viņš ir jādara par pirmo un pēdējo un par vislabāko. Kristieša pirmais pienākums ir paklausīt Dievam. Pazemīgs prāts un pateicīga sirds pacels mūs pāri mazajiem pārbaudījumiem un arī pāri patiesām grūtībām. Jo mazāk dedzīgi, čakli un enerģiski mēs būsim Kunga darbā, jo /611/ vairāk prāts kavēsies pie paša es, palielinot kurmja cēlumus par grūtību kalniem. Mēs izjutīsim apvainojumu tur, kur nav domāts parādīt pat necienību.
Mozu viņam uzliktā Dieva darba nasta darīja par lielu, varenu vīru. Tik daudzus gadus sargājot Jetrus ganāmpulkus, viņš ieguva piedzīvojumus, kas mācīja patiesu pazemību. Tomēr Dieva aicinājums atrada Mozu, tāpat kā tas atradīs mūs, nespēcīgu, šaubīgu un neticīgu sev. Pavēle atbrīvot Izraēlu likās pārmērīgi liela; tomēr, bīstoties Dievu, Mozus pieņēma uzticēto
darbu. Vēro rezultātus: viņš darbu nepazemoja līdz savai nepilnībai, bet Dieva spēkā darīja visu iespējamo, lai pats paceltos augstāk un svētotos savam svētajam uzdevumam.
Mozus nekad nebūtu sagatavojies šim uzticības stāvoklim, ja būtu gaidījis uz Dievu, lai Viņš padara viņam pašam darāmo darbu. Debesu gaisma nāks pār tiem, kas pēc tās ilgojas un kas to meklēs kā apslēptu mantu. Bet ja mēs iegrimstam bezdarbībā, labprātīgi ļaudamies sātana pārvaldībai, tad Dievs pār mums nesūtīs Savu iedvesmu. Ja līdz pēdējai iespējai neizlietosim Viņa jau dotos spēkus, tad mēs vienmēr paliksim vāji un nespēcīgi. Ja vēlamies sagatavoties darba veikšanai, kuru Dievs mums grib uzticēt, tad nepieciešamas ir daudzas lūgšanas un visenerģiskākā gara spēju vingrināšana. Daudzi nekad neaizsniegs to stāvokli, kuru viņi varētu ieņemt, tāpēc ka viņi gaida uz Dievu, lai Tas viņu vietā padara darbu, kura veikšanai Viņš tiem pašiem ir devis spēku. Lai būtu derīgi šinī dzīvē, visiem nepieciešama visstingrākā garīga un tikumiskā audzināšana, un tikai tad Dievs būs ar viņiem, pievienojot Savu dievišķo spēku viņu cilvēcīgajām pūlēm.
Daudzi — piedzīvos neveiksmi, jo viņi neiet līdzi darba attīstībai, un viņu ikdienas dzīve pareizi nenorāda uz patiesības svētojošo iespaidu. Viņi necenšas līdzīgi Mozum dzīvot saskaņā ar augstajām prasībām. Ja viņi būtu to darījuši, tad tagad viņu skaitā atrastos daudz vairāk cilvēku, kas varētu līksmoties patiesībā. Ir briesmīgi, ka mūsu nesvētotā dzīve vada dvēseles prom no Kristus. Mūsu ticībai /612/ jābūt kaut kam vairāk par prāta reliģiju. Tai jāskar sirds, un tad tā atstās labojošu iespaidu arī uz dzīvi. Nepareizi ieradumi nav pārvarami ar vienu vienīgu piepūli. Tikai ilgā un nopietnā cīņā ir savaldāms paša es. Draudzes atsevišķajiem locekļiem jāuzņemas šī sevis audzināšana un jāaizslauka prom pie sirds durvīm sakrājušies netīrumi, pirms viņi var kalpot Dievam mērķtiecīgi, izrotājot savu ticības apliecību ar pareizi vadītu dzīvi un dievbijīgām sarunām. Tad nu ne agrāk viņi varēs sacīt patiesību grēciniekiem un mantot dvēseles Kristum.
Šajā draudzē ir vīri, kuri domā, ka viņiem vajadzētu mācīt patiesību citiem, kamēr paši savās ģimenēs viņi ir dusmīgi, īgni un nepacietīgi un kļūdas meklējoši. Šiem cilvēkiem vajag, lai viņus pašus kāds mācītu, līdz viņi savās mājās kļūst pacietīgi un Dieva bijīgi vīri. Viņiem jāmācās patiesas reliģijas pirmie pamatlikumi. Viņiem vajadzētu meklēt Dievu ar visas dvēseles degsmi; viņi ir bijuši pātaga savās ģimenēs un līdzīgi postošai krusai, apspiežot un iznīcinot savus brāļus. Viņi nav cienīgi saukties par vīriem savās ģimenēs, par ģimenes vienotājiem (angļu valodā/ vārds "laulāts draugs" atvasināts no vārda "mājas saite" - "husband" - "housband"), jo viņi nevieno ģimeni ar kristīgu mīlestību, līdzjūtību un dievbijīgas dzīves un Kristum līdzīga rakstura patieso cēlumu.
Svinīgā, svētā patiesība - mums no Dieva dotā pārbaudošā vēsts, kas jādara zināma pasaulei, - ikvienam no mums uzliek visstingrāko pienākumu tā pārveidot mūsu raksturu un ikdienas dzīvi, lai pareizi atklātos patiesības spēks. Pastāvīgi vajadzētu izjust laika īsumu un briesmīgos notikumus, kas pēc pravietojumu norādījumiem drīz parādīsies uz pasaules skatuves. Tikai tāpēc, ka mūsu dzīve tik ļoti atšķiras no mūsu pasludinātās patiesības, šo patiesību nepieņem par īstenību. Daudzi apslēpj zemē podus, kurus vajadzētu izlietot tādā veidā, lai tie saglabātos un varētu tikt atdoti atpakaļ Dievam, kad Viņš teiks: "Dod norēķinu par savu namturību." Mozus tapa liels, tāpēc ka viņš lietoja savus podus Dieva darba vajadzībām, un viņa spējas Kungs vēl pavairoja. Viņš kļuva daiļrunīgs, pacietīgs, sāka pareizi vērtēt sevi un bija spējīgs darīt vislielāko darbu, kāds jebkad mirstīgam cilvēkam uzticēts. Tā vienmēr pārveidosies raksturs, kad tikai cilvēki ar visu savu būtni nodosies Dievam un klausīsies uz Viņa pavēlēm, lai varētu /613/ tās izpildīt.
Labprātīga paklausība Dieva prasībām dod dvēselei dzīvinošu enerģiju un spēku. Priekš strādnieka, kā
arī tiem, kuru labā viņš strādā, tiek darīts darbs, kas pastāvēs tikpat ilgi kā saule. Lai arī cik ierobežotas būtu cilvēka spējas, kurš stājas šai darbā, tad tomēr pazemībā darītais darbs Dievam būs pieņemams.
"Ne katrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! ieies Debesu valstībā; bet tas, kas Mana Debesu Tēva prātu dara. Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši? Vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši? Vai mēs Tavā Vārdā neesam varenus darbus darījuši? Un tad Es viņiem it skaidri sacīšu: Es nekad jūs neesmu pazinis." Tāpēc ikvienu, kas šos Manus Vārdus dzird un dara, Es līdzināšu gudram vīram, kas savu namu uztaisījis uz klints kalna. Kad nu stiprs lietus lija un straumes nāca, un vēji pūta,un piesitās pie tā nama, tad tas tomēr neapgāzās; jo tas bija uztaisīts uz klints. Un ikviens, kas šos Manus Vārdus dzird un nedara, tas taps līdzināts ģeķim, kas savu namu.
uzcēlis uz smiltīm. Kad nu stiprs lietus lija un straumes nāca, un vēji pūta un sitās pie tā nama, tad tas apgāzās un gāja visai postā.”
Iemesls, kāpēc mūsu ļaudīm nav vairāk spēka, ir tas, ka viņi patiesību gan apliecina vārdos, bet to neīsteno savā dzīvē. Viņiem ir ļoti maz ticības un paļāvības uz Dievu. Tikai nedaudzi nes Viņa darba nastas. Kungs prasa smadzeņu, kaulu un muskuļu spēku, bet to pārāk bieži Viņam atrauj un atdod pasaulei. Kalpošanu Dievam nostāda otrā vietā un pasaulīgajām interesēm veltī galveno vērību. Šīs mazāk svarīgās lietas izvirza priekšplānā, kamēr pret Dieva prasībām, garīgajām un mūžīgajām lietām, izturas vienaldzīgi kā pret kaut ko tādu, par ko var painteresēties, kad iegribas, un atstāt, kad iepatīkas. Ja gars paliktu vienots ar /614/ Dievu un patiesība atstātu svētojošu iespaidu uz sirdi, tad paša es būtu apslēpts Kristū. Ja esam sapratuši patiesības svarīgumu, kam mēs sakāmies ticam, tad vajadzētu arī izjust, ka mums jāpilda svētā misija, ka uz mums gulstas atbildība, kas sevī ieslēdz mūžīgi paliekošus rezultātus. Tai jāpakļauj visas laicīgās intereses.
