Kalna svētrunā Kristus pamāca Savus sekotājus nepieļaut, ka viņu prātu aizņemtu šīs zemes lietas. Viņš skaidri saka: "Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Tāpēc Es jums saku: nezūdieties savas dzīvības pēc, ko ēdīsiet un dzersiet; ne arī par savām miesām, ar ko
ģērbsieties. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesas nav labākas nekā drēbes? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba pēc? Mācieties pie puķēm laukā, kā tās aug. Ne tās strādā, ne tās vērpj; tomēr Es jums saku, ka ir Zālamans visā savā godībā tā nav bijis apģērbts kā viena no tām.”
Šie vārdi sevī slēpj daudz. Tie bija derīgi Kristus dienās, un tie ir derīgi arī mūsu dienās. Jēzus šeit lauku puķu dabīgajai vienkāršībai stāda pretī tērpu mākslīgo izrotāšanu. Viņš paskaidro, ka Zālamana godību nevar salīdzināt ar vienas šādas puķes dabīgo skaistumu un jaukumu. Te ietverta mācība visiem, kas vēlas izprast un darīt Dieva prātu. Jēzus ir ievērojis rūpes un pūles, gatavojot tērpus, un tādēļ Viņš ir brīdinājis, jā, pat pavēlējis, lai mēs par tiem pārāk daudz neraizējamies. Ir svarīgi, lai mēs rūpīgi ievērotu Viņa vārdus. Zālamans tā bija aizņemts ar domām par ārējo izskatu, ka zaudēja pastāvīgo savienību ar gudrības Dievu un neauga raksturā. Tiecoties pēc ārēja skaistuma, viņš novārtā atstāja rakstura pilnību un skaistumu. Cenšoties pēc pasaulīgas slavas, viņš pārdeva savu rakstura godīgumu un taisnīgumu un beidzot pārvērtās despotā, kas apmierināja savas pārspīlētās iegribas, uzliekot tautai žņaudzošus nodokļus. Vispirms grēks ņēma mājvietu sirdī, tad viņš atkrita no Dieva un beidzot pārvērtās par elku pielūdzēju.
Mums jāuztraucas, redzot mūsu māsas atstājam vienkāršos tērpus un iemīlam pasaulīgo modi. Ejot uz priekšu šajā virzienā, viņas šķiras no Dieva un novārtā atstāj iekšējo rotājumu. Viņām nevajadzētu domāt, ka savu Dieva doto laiku drīkst pavadīt drēbju nevajadzīgā izrotāšanā. Cik daudz labāk /629/ būtu, ja viņas to būtu izlietojušas Rakstu pētīšanai, pilnīgāk iepazīstot pravietojumus un Kristus praktiskās mācības.
Kā kristiešiem mums nevajadzētu iesaistīties kurā katrā darbā, par kuru mēs ar skaidru sirdi nevarētu izlūgties Kunga svētības. Manas māsas, vai jūsu sirdsapziņa ir skaidra un mierīga, nevajadzīgi strādājot pie saviem tērpiem? Vai, piepūlot prātu pie mežģīņu, rišu, lenšu un volānu veidošanas, jūs varat savā dvēselē pacelties pretī Dievam lūgšanā, lai Viņš svētītu jūsu pūles? Šādā veidā pavadīto laiku varēja veltīt labiem darbiem un sava prāta attīstībai.
Daudzām mūsu māsām ir labas spējas, un, ja viņas savus podus izlietotu par godu Dievam, tad tās mantotu daudzas dvēseles Kristum. Vai viņām nebūs jāatbild par tām dvēse-lēm, kuras būtu varējušas glābt, ja pārspīlētie tērpi un šīs pasaules rūpes nebūtu tā sakropļojošas un samaitājušas Dieva dotos spēkus, ka viņas pat neizjūt vajadzību strādāt priekš Dieva? Sātans izgudroja modi, lai tā saistītu sieviešu prātu pie tērpiem, ka viņas nespētu domāt ne par ko citu.
Paliekot savos tagadējos ģērbšanās ieradumos, viņas nevar izpildīt mātes pienākumu - savu bērnu uzaudzināt Kunga pamācībā un Viņa bijāšanā. Viņām nav laika lūgšanām, ne Rakstu pētīšanai, lai izprastu patiesību un mācītu to saviem bērniem. Ik dienas pieaugt Dieva un patiesības atzīšanā ir ne
tikai katra cilvēka priekšrocība, bet arī viņa pienākums. Bet sātans ir sasniedzis savu, ja var izgudrot kaut ko tādu, kas tā saistītu prātu, lai minētais pienākums paliktu neizpildīts. Iemesls, kāpēc tik daudzi nevēlas apmeklēt lūgšanas sapulces un nodoties reliģiskam darbam, ir viņu prāta pievēršana citām lietām. Viņi piemērojas pasaulei tērpu ziņā; un, tā rīkojoties, dvēseles, kurām būtu bijis iespējams palīdzēt, ja gaismai ļautu spīdēt labos darbos, nostiprinās neticībā, raugoties uz kristiešiem, kuru dzīve neatbilst viņu ticības apliecībai. /630/
Dievam patiktu, ja Viņš redzētu mūsu māsas tērptas glītos, vienkāršos tērpos un strādājam Viņa darbā. Viņām netrūkst spēju, un, pareizi izlietojot podus, kas viņām jau ir, viņu derīgums vēl stipri pieaugtu. Ja laiku, kuru tagad pavada nevajadzīgos darbos, veltītu Rakstu pētīšanai un to izskaidrošanai citiem, tad patiesības dārgakmeņi bagātinātu viņu prātu un, cenšoties izskaidrot mūsu ticības pamatlikumus citiem, cēlinātu viņu raksturu. Ja mūsu māsas būtu apzinīgas Bībeles kristietes, kas cenšas izmantot katru izdevību, lai apgaismotu citus, tad jau tikai viņu pašuzupurīgās pūles ierosinātu daudzus desmitus cilvēku aptvert patiesību. Māsas, vai tanī dienā, kad noslēgs visu cilvēku rēķinus, jūs ar prieku atskatīsieties uz savu dzīvi vai arī sapratīsiet, ka, meklējot ārējo skaistumu, dvēseles iekšējais jaukums ir gandrīz pilnīgi palicis neievērots?
Vai tiešām mūsu māsām trūkst vajadzīgās centības un morālās drosmes, lai bez jebkādas atvainošanās pilnīgi nostātos uz Bībeles pamata? Šajā punktā apustulis ir devis visskaidrākos norādījumus: "Tad nu es gribu, lai ... sievas pieklājīgās drēbēs kaunīgi un godīgi ģērbjas, ne ar sapītām bizēm, ne ar zeltu, ne ar pērlēm, ne ar dārgām drēbēm (kā tas sievām klājas, kas pie dievkalpošanas turas)." Šeit Kungs caur Savu apustuli skaidri runā par zelta nēsāšanu. Lai tie,
kuriem ir piedzīvojumi, raugās, ka ar savu priekšzīmi nenomaldina citus. Gredzens uz jūsu pirksta var būt pavisam vienkāršs, tomēr tas ir nevajadzīgs, un tā nēsāšana atstāj sliktu iespaidu uz citiem.
Sevišķi mūsu sludinātāju sievām vajadzētu rūpēties, lai tērpu ziņā viņas neattālinātos no skaidrajām Bībeles mācībām. Daudzi šo pavēli uzskata par vecmodīgu, kuru nav vērts ievērot, tomēr Viņš, Kas to deva Saviem mācekļiem, saprata, kādas briesmas mīlestība uz tērpiem sagādās mūsu laikā, un tāpēc mūs brīdināja. Vai ņemsim vērā brīdinājumu un būsim gudri? Izšķērdība tērpos pastāvīgi pieaug. Vēl nav /631/ pienācis gals. Mode vienmēr mainās, un mūsu māsas seko tai, neskatoties ne uz laiku, ne uz izdevumiem. Daudz līdzekļu, kurus vajadzēja atgriezt atpakaļ Dievam, šo līdzekļu Devējam, ir izlietoti tērpiem.
Vienkāršās, tīrās trūcīgo cilvēku drēbes bieži ir krasā pretstatā bagātāko māsu tērpiem, un šīs starpības dēļ nabadzīgākās māsas nereti jūtas neveikli. Dažas cenšas atdarināt bagātākās māsas, tērpus sakrokojot, izgreznojot volāniem, rišām un mazvērtīgām rotām..., lai tikai pēc iespējas vairāk līdzinātos bagātākajām. Nabaga meitenes, kas nedēļā par savu darbu saņem divus dolārus, ir gatavas atdot katru centu, lai apģērbtos tā kā citas, kuras nav spiestas pelnīt pašas sev dzīves iztiku. Šīm jaunajām māsām nekas neatliek Dieva mantu namam. Un viņas ir tik stipri aizņemtas, darinot savus tērpus tikpat modernus, kādus tās redz pie savām māsām, ka nemaz neatliek laika prāta izglītošanai, Dieva Vārda pētīšanai, klusām lūgšanām un lūgšanas sapulču apmeklēšanai. Visu viņu laiku pilnīgi aizņem domas par iespēju ģērbties līdzīgi citām māsām. Šī mērķa sasniegšanai viņas upurē fizisko, garīgo un morālo veselību. Laimi un Dieva labvēlību upurē uz modes altāra.
Daudzas māsas negrib apmeklēt Sabata dievkalpojumus, jo viņu drēbes stila un rotājumu ziņā stipri atšķiras no citu māsu drēbēm. Vai manas māsas saskatīs šo lietu būtību un vai pilnībā izpratīs sava iespaida lielo nozīmi uz citiem cilvēkiem? Ejot pašas pa aizliegtiem ceļiem, tās arī citus vada uz nepaklausību un atkrišanu. Kristiešu sirsnīgā sadraudzība tiek upurēta par labu ārējam izskatam. Manas māsas, kā lai mēs atbrīvojamies no sātana cilpām un saraujam važas, kas mums liek vergot modei? Kā lai atgūstam zaudētās iespējas? Kā lai ieguldām savus spēkus veselīgā, enerģiskā darbā? Ir tikai viens ceļš - dariet Bībeli par savas dzīves likumu. Visiem vajadzētu nopietni darboties, darot labu citiem, paliekot modriem lūgšanās, uzņemoties uz sevis ilgi novārtā atstāto Krustu un ievērojot Tā brīdinājumus un pavēles, Kurš ir sacījis: "Kas Man grib sekot, tas lai /632/ aizliedz pats sevi, ņem savu krustu uz sevis un seko Man.”
Manas kristīgās māsas, raugieties Dieva bauslības spogulī un pārbaudiet savu rīcību pēc pirmajiem četriem baušļiem. Tie skaidri izsaka mūsu pienākumu pret Dievu. Viņš prasa nedalītu mīlestību; un viss cits, kas cenšas aizņemt mūsu prātu un šķirt to no Dieva, pieņem elka veidu. Patiesais Dzīvais Dievs ir
izspiests ārā no mūsu sirds un domām, un kalpošana citiem dieviem, ko nostāda pirms Kunga, aptraipa dvēseles templi. Bauslis saka: "Neturi citus dievus priekš Manis." Pārmeklēsim sirdi, salīdzināsim dzīvi un raksturu ar Jehovas pavēlēm un priekšrakstiem un tad čakli centīsimies izlabot savas kļūdas.
Pēdējie seši baušļi noteic cilvēka attiecības pret līdzcilvēkiem. Šeit atklāti svinīgi pienākumi, kurus ik dienas min kājām tie, kas sevi atzīst par Dieva baušļu turētājiem. Tiem, ko apgaismojusi Dieva žēlastība, kas uzņemti Viņa ķēnišķīgajā ģimenē, nevajadzētu vienmēr palikt tikai bērniem Kunga darbā. Ja viņi gudri izlietos viņiem dāvāto žēlastību, tad viņu spējas pieaugs un zināšanas paplašināsies, un dievišķo spēku viņi saņems vēl lielākā mērā. Nopietni un pareizi cenšoties iepazīstināt līdzcilvēkus ar patiesību, viņi paši kļūs stipri Kungā; un kā atalgojumu par taisnības darbiem virs zemes viņi saņems mūžīgo dzīvību Debesu valstībā. Tā ir mūsu māsu priekšrocība. Un kad mēs redzam tās izlietojam Dieva laiku un līdzekļus nevajadzīgai tērpu greznošanai, tad varam viņas tikai brīdināt, ka viņas pārkāpj ne vien četrus pirmos, bet arī sešus pēdējos baušļus. Viņu pielūgšanā Dievs nav bijis pats pirmais un visaugstākais, un arī savu tuvāko viņas nav mīlējušas kā sevi.
Kristus ir mūsu priekšzīme. Mums pastāvīgi jātur acu priekšā mūsu Paraugs un jāpārdomā bezgalīgais upuris, kas pienests, lai mūs atpirktu no grēka verdzības. Ja, raugoties spogulī, ieraugām sevi nosodītus, tad neuzdrošināsimies /633/ vēl ilgāk palikt pārkāpumos, bet atgriezīsimies tieši pretī un mazgāsim savas rakstura drēbes Jēra asinīs, lai tās būtu bez traipa un vainas. Sauksim līdz ar Dāvidu: "Atdari manas acis, ka es uzlūkoju Tavas bauslības brīnumus." Kam Dievs uzticējis laiku un līdzekļus, lai tie būtu par svētību cilvēcei, bet kas šīs dāvanas nevajadzīgi izšķērdējuši paši priekš sevis un saviem bērniem, tiem Dieva tiesā būs jādod briesmīgs norēķins.
