Brāļi un māsas, kas dzīvojat —, jūs neizprotat savu pienākumu pret Dievu un darbu, kuru Viņš katram no jums personīgi uzticējis. Jums ir patiesības teorija, bet jūs neizjūtat tās spēku savās dvēselēs. Neauglīgais vīģes koks lepni cēla pret debesīm savus kuplos zarus, bet, kad Pestītājs tur meklēja augļus, redzi, tad atrada tikai lapas. Jums katram atsevišķi pie sevis un visai draudzei kopīgi jāveic pilnīgs darbs. Citādi Dieva lāsts nāks pār jums tikpat noteikti, kā tas nāca pār pieminēto neauglīgo koku.
--- draudzes locekļiem ir spējas, kas, pareizi izlietotas, izrādītos vērtīgas. Vājais var kļūt stiprs, kautrais var kļūt drošs, un neapņēmīgais, nenoteiktais var kļūt dzīvs un stingri apņēmīgs, ja viņš sapratīs, ka Dievs uz viņu raugās kā uz pietiekoši derīgu, lai pieņemtu viņa pūles. Šīs draudzes vīriem jāsaprot, ka Dievs grib, lai viņi visas savas spējas iesaistītu Viņa darbā. Ja viņi neizmainīs savu nostāju, tad dažu stāvoklis būs līdzīgs farizejiem, uz kuriem Kristus sacīja: "Muitnieki un netikles drīzāk ieies Dieva valstībā nekā jūs." Daudzi jūtas droši, tikai apliecinot patiesību, bet neizjūtot tās svētījošo iespaidu uz savām sirdīm un neejot uz priekšu garīgajā dzīvē.
Brāļi, kamēr jūs kā tauta apliecināt, ka jums ir daudz lielāka gaisma nekā citām ticības apvienībām, jūsu darbi neatbilst jūsu apliecībai. Daudzi, kas atradušies maldu tumsā, priecīgi pieņem patiesību, kad tā atveras viņu izpratnei. Lai gan viņi savu dzīvi pavadījuši grēkos, tomēr Dievs tos pieņem, kad viņi Viņam tuvojas grēku nožēlā, apzinoties savu grēcīgumu. Šādi cilvēki atrodas daudz labvēlīgākā stāvoklī kristīga rakstura pilnveidošanā nekā /615/ tie, kuriem ir bijusi liela gaisma un kas to nav izlietojuši. Nevērība pret doto gaismu un izdevībām vīrus un sievas atstāj tumsā. Kristus ienīst visas tukšas aizbildināšanās. Dzīvojot virs zemes, Viņš saudzīgi un maigi izturējās pret grēkus nožēlojošiem grēciniekiem, kaut arī viņi būtu bijuši paši lielākie grēcinieki. Bet Viņa atmaskojošās apsūdzības smagi skāra katra veida liekulību.
Dievs katram devis savu darbu, un neviens cits to viņa vietā nevar padarīt. Ak, kaut jūs katrs personīgi lietotu acu zāles, lai varētu ieraudzīt sava rakstura kļūdas un trūkumus un saprast, kā Dievs raugās uz jūsu pasaules mīlestību, kas nomāc un aizdzen Dieva mīlestību. Nekas jums nespēs dot tādu spēku, tādu patiesu paļaušanos uz sevi un dvēseles cēlumu kā izpratne par jūsu darba augsto vērtību, - pārliecība, ka, darot labu un glābjot dvēseles, jūs esat Dieva līdzstrādnieki.
Dieva Dēls nāca uz šo pasauli, lai rādītu pilnīgi pareizas dzīves priekšzīmi. Viņš upurēja Sevi apsolītā prieka labad, - prieka, ka redzēs dvēseles atbrīvotas no sātana varas un izglābtas Dieva valstībā. Kristus deva pavēli: "Seko Man." Kas sekos Viņa piemēram, tie dalīsies dievišķajā laba darīšanas darbā un beidzot ieies sava Kunga priekā.
Daudz ir tādu, kas šodien pazemīgi staigā dzīves ceļus, kurus Kungs varētu apzīmēt līdzīgi Ābrahamam par "Dieva draugiem". Šādi ļaudis atzīst par labu to, ko Dievs atzīst par labu, un nosoda to, ko Viņš nosoda. Viņa tuvumā pat grēcinieki izjūt godbijīgu biklumu un savaldās; jo Dievs ir ar viņiem, un viņi ir kā dzīvas vēstules, zināmas un lasāmas visiem cilvēkiem. Viņu izturēšanās ir saudzējoši maiga, cienīga un dievišķi pieklājīga, kas viņiem dod varu pār savu līdzcilvēku sirdīm.
Sekojot Kristum, raugoties uz Viņu, jūsu ticības Iesācēju un Pabeidzēju, Jūs jutīsiet, ka strādājat zem Viņa acu skata, ka Viņa klātbūtne jūs ietekmē un ka Viņš izprot jūsu rīcības motīvus. Katrā solī jūs tad pazemīgi jautāsiet: Vai Jēzum tas patiks? Vai tas pagodinās Dievu? Rītos un vakaros jūsu nopietnajām lūgšanām vajadzētu uzkāpt pie Dieva, izlūdzoties" no Viņa
svētības un vadību. Patiesa lūgšana /616/ pieķeras Visvarenajam un dod mums uzvaru. Uz ceļiem kristietis iegūst spēku pretoties kārdināšanām.
Tas, kas ir "mājas saite" ģimenē, ar dzīvu dedzību saistīs savus bērnus pie Dieva tropa. Neuzticoties saviem spēkiem, viņš dvēseles bezpalīdzībā pieķersies Jēzum un satvers Visaugstākā spēku. Brāļi un māsas, lūdziet Dievu mājās, savās ģimenēs, naktīs un rītos; lūdziet nopietni savā istabā un atrodoties ikdienas darba gaitās, paceliet lūgšanā dvēseli pie Dieva. Tā Enoks staigāja ar Dievu, Dedzīgā, citiem nedzirdama dvēseles lūgšana līdzīgi svētam vīrakam pacelsies pie žēlastības krēsla un Dievam būs tikpat pieņemama kā lūgšana, upurēta svētnīcā. Visiem, kas tā Viņu meklē, Kristus parādīsies kā tūlītējs palīgs vajadzības brīdī. Viņi būs stipri pārbaudījumu dienā.
Dieva Vārds ir mūsu kāju spīdeklis un gaisma uz mūsu tekas. "Es paturu Tavu Vārdu savā sirdī, lai negrēkoju pret Tevi." Sirds, kas pārdomā tikai Dieva Vārdu, ir nocietinājusies pret sātana uzbrukumiem. Tie, kas Kristu darīs par savu ikdienas pavadoni un vistuvāko draugu, jutīs, ka viņiem visapkārt atrodas neredzamas pasaules spēki. Un, raugoties uz Jēzu, viņi pārveidosies Viņa līdzībā. Uzlūkojot viņi pārvēršas dievišķās Priekšzīmes līdzībā; viņu raksturs kļūst maigāks, skaidrāks un cēlāks, derīgs Debesu valstībai.
Ja jūsu raksturs un darbi stāstīs par patiesu, nopietnu cenšanos, — draudzes brāļi un māsas, tad neticīgie no jūsu izturēšanās redzēs un jūsu klātbūtnē jutīs, ka jūsos ir tāds miers, kuru viņi nepazīst, - skaidrība, kas viņiem sveša. Viņi ticēs, ka jūs strādājat priekš Dieva, jo jūsu darbi būs darīti Viņā. Es redzēju, ka šī ir kristieti raksturojoša pazīme. Sātans ir iznīcinājis daudzas dvēseles, ierosinot viņas nostāties ceļā kārdināšanām. Viņš nāk pie tām, kā viņš gāja pie Kristus, kārdinot tās mīlēt pasauli. Viņš iestāsta tām, ka savus līdzekļus var ieguldīt vienā vai otrā pasākumā, un pilnīgi mierīgi tie paklausa viņa diktējumam. Drīz viņus kārdina novērsties no pilnīga godīguma un taisnīguma, lai noslēgtu, cik vien iespējams, sev izdevīgāku veikalu. Viņu rīcība var būt pilnīgi likumīga pēc pasaulīga taisnības jēdziena izpratnes, bet /617/ pārbaudi pēc Dieva likumiem tā neizturēs. Brāļi sāk apšaubīt viņu rīcības motīvus un rodas aizdomas par krāpšanu, kas izdarīta personīgo interešu labā, un tā viņi upurē dārgo iespaidu, kuru vajadzētu svēti sargāt, lai tas kalpotu par labu Dieva lietai. Veikali, kas var būt finansiāli sekmīgi blēža rokās, kurš ar mieru pārdot savu godīgumu pasaulīga ieguvuma dēļ, Kristus sekotājam ir pilnīgi nepieņemami.
Visas šādas spekulācijas pavada neredzamas grūtības un kārdināšanas, un tās ir briesmīgs pārbaudījums tiem, kas tajās ielaižas. Bieži gadās tādi apstākļi, kas dabīgi met ēnu uz šo brāļu motīviem; kaut arī dažas lietas var izlikties pilnīgi nepareizas, tās nevajadzētu uzskatīt par patiesu rakstura pārbaudījumu. Tomēr bieži izrādās, ka tas ir pagrieziena punkts cilvēka dzīvē un liktenī. Raksturu pārveido apstākļu vara, kuriem atsevišķs indivīds ir pats sevi padevis.
Es redzēju, ka ielaisties spekulācijās mūsu ļaudīm ir ļoti bīstami eksperimenti. Viņi tad nostājas uz ienaidnieka zemes, pakļaujas lielām kārdināšanām, neveiksmēm, pārbaudījumiem un zaudējumiem. Tam seko drudžains nemiers, karsta vēlēšanās iegūt ātrāk līdzekļus, nekā pašreizējie apstākļi to atļauj. Cerībā vairāk nopelnīt viņi izmaina visu ap sevi esošo. Tomēr bieži cerības nepiepildās, viņi kļūst mazdūšīgi un vairāk slīd atpakaļ, nekā iet uz priekšu. Tā tas ir bijis ar dažiem —. Viņi ir atkāpušies no
Dieva. Ja dažiem mūsu mīļajiem brāļiem Kungs būtu piešķīris veiksmi viņu spekulācijās, tad tas viņiem nozīmētu mūžīgu bojāeju. Dievs mīl Savus ļaudis, un Viņš mīl arī tos, kas jūtas nelaimīgi. Ja viņi mācītos to, ko Dievs viņiem grib mācīt, tad viņu sakāve, viņu zaudējumi pārvērstos par dārgu uzvaru. Mīlestība uz pasauli izstūmusi ārā mīlestību uz Kristu. Kad no sirds durvju priekšas tiek aizmēzti prom visi atkritumi un, atbildot Pestītāja uzaicinājumam, sirds durvis atveras, tad Viņš nāks un uzņemsies pārvaldību /618/ pār dvēseles dievnamu. Ja rūpīgāk būtu ņemti vērā zemāk pieminētie apustuļa vārdi, tad izpaliktu daudz pārbaudījumu.
"Jūsu dzīvošana lai ir bez mantas kārības; esiet mierā ar to, kas pie rokas, jo Viņš ir sacījis: Es tevi neatstāšu, nedz tevi pametīšu." "Bet tā ir liela mantošana, ja kas ir dievbijīgs un pieticīgs. Jo mēs nenieka neesam ienesuši pasaulē, tad ir zināms, ka mēs arī nenieka nevaram iznest. Bet kad mums sava barība un apģērbs, tad lai mums pietiek. Bet kas grib bagāti tapt, tie krīt kārdināšanā un valgā un daudz bezprātīgās un nelabās kārībās, kas cilvēku gāž sa-maitāšanā un pazušanā. Jo naudas kārība ir visa ļaunuma sakne; pēc tās dzīdamies, daži ir nomaldījušies no ticības un paši ar daudz sāpēm sadūrušies. Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām; dzenies pēc taisnības, Dieva bijāšanas, ticības, mīlestības, pacietības, laipnības; cīnies
labo ticības cīnīšanos, sagrāb mūžīgo dzīvību, uz ko tu arī esi aicināts un esi apliecinājis labu liecību daudz liecinieku priekšā.”
Tagadne ir mums uzticētā diena. Katram cilvēkam ir dota kāda sevišķa dāvana vai pods, kas jālieto Pestītāja valsts uzcelšanai. Visiem atbildīgajiem Dieva darbiniekiem, sākot no viszemākā, neievērojamākā līdz pat draudzes augstākos amatos stāvošajiem, ir uzticētas Kunga mantas. Ne tikai sludinātāji var strādāt dvēseļu glābšanas darbā, bet arī tie, kam ir vismazākās dāvanas, nav aizbildināmi, ja nedara vislabāko, jo lietojot viņu podi palielinātos. Nav droši niekoties ar morālām atbildībām vai arī nonicināt mazu iespējamību dienu. Dieva aizgādība sadala uzticības dāvanas proporcionāli cilvēku dažādajām uzņemšanas spējām. Nevienam nevajadzētu kurnēt, ka viņš nevar pagodināt Dievu ar podiem, kuru viņam nekad nav bijis un par kuriem viņš nav atbildīgs.
Liels — draudzes vājuma cēlonis ir tas, ka viņi savus podus, kurus vajadzētu pavairot un izlietot Dievam par godu, ir ietinuši autos un aprakuši pasaulē. Kaut arī dažiem ir tikai viens pods, tomēr vingrinoties viņu spējas /619/ pieaugtu. Dievs kalpošanu vērtē pēc tā, kas cilvēkam ir, bet ne pēc tā, kā viņam nav. Ja uzticībā un mīlestībā pildām savus ikdienas pienākumus, tad mēs tāpat saņemsim Kunga atzinību, it kā būtu veikuši kādu lielu darbu. Mums jābeidz ilgoties pēc lielām kalpošanas iespējām un jāmitas kaulēties pēc lielām gara dāvanām, jo atbildību prasīs tikai par mūsu mazajām gara dāvanām un par vienkāršo pienākumu pildīšanu. Neņemot vērā mazos ikdienas pienākumus un tiecoties pēc augstākām atbildībām, Dieva mums uzticētais darbs paliek pilnīgi nedarīts.
