Ak, kaut es varētu paliekoši pārliecināt draudzi, ka Kristus no viņiem prasa kalpošanas darbus! Mani brāļi un māsas, vai jūs esat Kristus kalpi? Ja jūs atdodat lielāko laika daļu, lai kalpotu paši sev, ko jūs atbildēsiet Kungam, kad Viņš prasīs norēķinu par jūsu namturību? Mums uzticētie podi nepieder mums, ne īpašumi, ne spēks, ne arī garīgās spējas. Ja mēs nepareizi izlietojam kādu no tām vai arī tās visas, tad par savu nelietīgo namturību taisnīgi saņemsim nosodījumu. Cik liels ir tiešais pienākums, kas gulstas uz mums, lai mēs Dievam atdotu Viņam piederošo!
Ja šī draudze neatmodīsies no sava letarģiskā miega un no sevis nenokratīs pasaules garu, tad tai būs jāraud, par vēlu ieraugot, ka tai dotās izdevības un priekšrocības ir zudušas, zudušas uz visiem laikiem. Kungs reizēm pārbauda Savus ļaudis, piešķirot viņiem veiksmi laicīgās lietās. Tomēr Viņš gaida, lai viņi pareizi izlietotu Viņa dotās dāvanas. Viņu īpašumi, laiks, spēks un izdevības - viss nāk no Dieva. Par visam šīm svētībām viņiem jādod norēķins Devējam. Ja redzam mūsu brāļus ciešam trūkumā un nabadzībā un nesniedzam viņiem palīdzību, kaut gan mūsu pašu vajadzības ir apmierinātas, tad mēs nepildām vienu no Dieva Vārdā tik skaidri atklātajiem pienākumiem. Viņš mums dod bagātīgi, lai mēs savukārt varētu dot citiem. Labdarība ir tā, kas uzvar savtīgumu, kas šķīsta un izdaiļo dvēseli. Daži nepareizi izlieto Dieva dotos podus; viņi aizver acis, lai neredzētu Viņa darba vajadzības, un novērš ausis, lai nedzirdētu Viņa balsi, kas norāda uz pienākumu pabarot izsalkušo un /620/ apģērbt kailo. Daži, kas sevi sauc par Dieva bērniem, liekas, ļoti steidzas ieguldīt savus līdzekļus pasaulē, lai tie dāvanās un upuros neatgrieztos atpakaļ pie Devēja. Viņi aizmirst savu dievišķo misiju, un, ja viņi turpinās paklausīt savas miesīgās sirds pavēlēm un izšķiedīs dārgo laiku un līdzekļus savas lepošanās kāres apmierināšanai, tad Dievs viņiem pielaidīs smagus zaudējumus, un savas nepateicības dēļ viņi izjutīs spiedošu trūkumu. Dievs Savas dāvanas atdos uzticīgākiem namturiem, kuri atzīs Viņa prasības pret viņiem.
Bagātība ir spēks, ar kuru var darīt vai nu labu vai ļaunu. Pareizi izlietota, tā kļūst par pastāvīgu pateicības avotu, tāpēc, ka, dāvanas izlietojot saskaņā ar Dieva padomu, mēs parādām, ka tās cienām un atzīstam Devēju. Kas aplaupa Dievu, atraujoties no Viņa darba un no trūkumcietējiem, tiem būs jāpiedzīvo Viņa atmaksājošā taisnība. Mūsu Debesu Tēvs, Kas mums uzticējis visas labās dāvanas, žēlo mūs mūsu neziņā, mūsu nepareizajā gājumā un bezcerīgajā stāvoklī. Lai glābtu mūs no nāves, Viņš bija gatavs atdot Savu mīļoto Dēlu. Viņš no mums prasa visu, ko mēs uzskatām par savu. Viņa trūkumcietēju neievērošana ir Kristus neievērošana, jo Viņš saka, ka nabagi ir Viņa pārstāvji virs zemes. Viņiem parādīto žēlastību un labdarību Kristus pieņem kā parādītu tieši Viņam.
Kad Kunga trūkumcietēji tiek atstāti novārtā, aizmirsti un apsveikti ar aukstu skatu un cietsirdīgiem vārdiem, tad vainīgais lai atceras, ka viņš nevērīgi ir izturējies pret Kristu Viņa svēto personā. Mūsu Pestītājs Savas intereses visā pilnībā ir savienojis ar cietošās cilvēces interesēm. Kā vecāku sirds skumst maigā līdzjūtībā par kādu sava mazā ganāmpulciņa cietēju, tā mūsu Glābēja sirds jūt līdzi Savam visnabadzīgākajam un viszemāk kritušajam šīs
zemes bērnam. Viņš tos ir nolicis mūsu vidū, lai pamodinātu mūsu sirdī mīlestību, kādu Viņš pats izjūt pret cietējiem un apspiestajiem, un Savai sodībai Viņš liks nākt pār ikvienu, kas viņus necienīs, darīs viņiem pāri vai izturēsies pret viņiem nepareizi.
Ņemsim vērā, ka Jēzus Savā sirdī ir ieslēdzis visas cilvēces sāpes un bēdas, nabadzību un ciešanas un ka viss tas ir bijusi daļa no Viņa paša dzīves. Kaut gan Viņš /621/ bija Dzīvības Lielkungs, tomēr Viņš nestājās blakus lielajiem un godājamajiem šīs zemes vīriem, bet gan zemajiem, apspiestajiem un cietējiem. Viņš bija nicinātais Nācarietis. Viņam nebija, kur nolikt Savu galvu. Mūsu dēļ Viņš kļuva nabags, lai caur Viņa nabadzību mēs kļūtu bagāti. Tagad Viņš ir Godīgas Kungs, un, ja Viņš atnāktu Savā majestātiskumā, tad miljoni Viņu cildinātu. Visi savstarpēji sacenstos, lai parādītu Viņam godu; visi vēlētos atrasties Viņa tuvumā. Tagad mums dota izdevība uzņemt Viņu Viņa svēto personā. Dievs vēlas, lai jūs cienītu Viņa dāvanas un izlietotu tās Viņam par godu. Es jūs ļoti lūdzu, atveriet sirdis patiesai, nesavtīgai labdarībai.
Mīļie brāļi, kā draudze jūs pienākumus pret bērniem un jauniešiem esat pildījuši nevērīgi. Ierobežojot viņus ar likumiem, ļoti vajadzētu censties viņiem rādīt jūsu rakstura Kristum līdzīgo pusi, bet ne sātanisko. Bērniem vajadzīga pastāvīga vērīga rūpība un maiga mīlestība. Saistiet viņus pie savām sirdīm un iepazīstiniet tikpat daudz ar Dieva mīlestību ka ar Dieva bijību. Tēvi un mātes nevalda pār sevi un tāpēc nav derīgi citu audzināšanai un pārvaldīšanai. No jums neprasa tikai ierobežot un brīdināt bērnus; jums vēl jāmācās darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt ar Dievu. Uz jauniešu prātu viss atstāj iespaidu. Viņi novēro jūsu seju, jūsu balss atstāj savu iespaidu un sīki tiek atdarināta jūsu izturēšanās. Īgni un neapmierināti tēvi un mātes sniedz saviem bērniem mācību, ko viņi vēlāk tā nožēlos, ka būs gatavi atdot visu pasauli, ja tā viņiem piederētu, lai tikai bērni to nebūtu mācījušies. Bērniem vajadzētu redzēt vecāku dzīvē tādu rīcību, kas pilnīgi atbilstu viņu ticībai. Vedot pareizu, ticības apliecībai atbilstošu dzīvi un savaldot sevi, vecāki var veidot bērnu raksturu.
Mūsu ģimenēs ienes pārāk daudz rūpju un nastu un pārāk maz vienkāršas sirsnības un miera un maz vērības piegriež skaistas laimes izjūtas uzturēšanai. Mazāk vajadzētu rūpēties par to, ko teiks ārējā pasaule, un apdomīgāka vērība piegriežama ģimenes locekļiem. Ģimenēs vajadzētu mazāk parādīties ārējām manierēm un liekulīgajai, pasaulīgajai pieklājībai, bet daudz vairāk īstam maigumam un mīlestībai, /622/ priekam un kristīgai laipnībai. Daudziem vēl jāmācās, kā padarīt mājas pavardu pievilcīgu, kur mājotu patiesa laime. Pateicīgas sirdis un laipni skati ir daudz vērtīgāki un dārgāki par bagātību un greznību; apmierinātība ar vienkāršām lietām darīs māju laimīgu, ja tikai tur valdīs mīlestība.
Jēzus, mūsu Pestītājs, staigāja virs zemes ar ķēnišķīgu cieņu; tomēr Viņš bija lēnprātīgs un no sirds pazemīgs. Viņš bija gaisma un svētība katrai mājai, jo Viņam līdzi gāja prieks, cerība un drosme. Ak, kaut mēs justos apmierināti, tik daudz neilgojoties, tik daudz necenšoties pēc lietām, kas grūti iegūstamas, lai ar tām izgreznotu mājas; tanī pašā laikā atstājot novārtā lietas, kuras Dievs vērtē augstāk par dārgakmeņiem, - lēnprātību un mierīgu, klusu garu. Vienkāršās sirsnības, lēnprātības un patiesas mīlestības jaukums visvienkāršāko māju padarīs par paradīzi. Labāk priecīgi panest jebkuru neērtību, nekā šķirties no miera un apmierinātības.
Jums ļoti vajag pazemot savu sirdi Dieva priekšā, redzot savu bērnu bēdīgo stāvokli, kas ir bez Dieva un bez cerības pasaulē. Svētas lietas viņi nevērtē un neizturas pret tām ar cieņu, jo parastie pasaulīgie darbi un pasākumi nostādīti vienā līmenī ar mūžīgām interesēm. Jūsu vidū ir jaunieši, kuru kalpošanu Dievs pieņemtu, ja viņi pakļautu sirdi Viņam un savienotos ar Viņu, kā to darīja Daniels un viņa biedri. Tomēr tikai nedaudzi pareizi izprot briesmas, kas apņem mūsdienu jaunatni. Lai iegūtu cēlu vīrišķību, tad vajadzīga liela tikumiska drosme un pastāvīga pretošanās kārdināšanām. Dieva priekšā neaptraipīts raksturs ir retums. Daudzi, kas nebīstas Dievu un kuru kājas ir uz platā nāves ceļa, gaida, lai sabiedrotos ar jūsu bērniem. Es vēlētos, kaut jaunatne redzētu un saprastu tai draudošās briesmas, sevišķi tās, ko rada nelaimīgas laulības.
Neliels laika sprīdis jaunības trakulībās, mīļie jaunie draugi, dos ražu, kas sarūgtinās visu jūsu dzīvi; viena neapdomības stunda, viena padošanās kārdinājumam var pagriezt /623/ visu jūsu dzīves straumi nepareizā virzienā. Jums ir tikai viena jaunība, - izlietojiet to lietderīgi. Pie vienreiz pārdzīvotajiem notikumiem jūs vairs nekad neatgriezīsieties, lai izlabotu pielaistās kļūdas. Kas atsakās savienoties ar Dievu un paši nostājas kārdināšanām ceļā, noteikti kritīs. Dievs pārbauda ikvienu jaunieti. Daudzi aizbildina savu bezrūpību un ne goddevību, norādot uz vairāk piedzīvojušo ticības apliecinātāju nepareizo priekšzīmi. Tomēr tam nevajadzētu nevienu atbaidīt vai atturēt no
pareizas dzīves vešanas. Galīgās norēķināšanās dienā jūs vairs tā neaizbildināsieties, kā tagad to darāt. Jūs notiesās taisnīgi, jo jūs pazināt ceļu, bet negribējāt pa to staigāt.
Lielais krāpnieks sātans pārvēršas par gaismas eņģeli un tuvojas jauniešiem ar sevišķām kārdināšanām, un soli pa solim viņam izdodas tos novērst no pienākuma tekas. Viņš aprakstīts kā apsūdzētājs, krāpnieks, melis, mocītājs un slepkava. "Kas grēko, tas ir no velna." Katrs pārkāpums izsauc nosodījumu un Dieva nepatiku. Dievs izprot sirds domas. Piekopjot netīras domas, nav vajadzīgs tās izteikt vārdos un nobeigt grēka darbos, lai izsauktu pār dvēseli nosodījumu. Dvēseles šķīstums ir aptraipīts, un kārdinātājs triumfē.
Ikviens top kārdināts, kad tas no savas kārības top skubināts un labināts. Sekojot savām tieksmēm, viņš novēršas no tikumības ceļa un visa, kas ir patiesi labs. Ja jaunatne būtu tikumīga un godīga, tad veltīgas būtu visstiprākās kārdināšanas. Sātana darbs ir jūs kārdināt, bet jūsu pašu darbs ir padoties šīm kārdināšanām. Viss sātana lielais pulks nespēj piespiest kārdināto cilvēku izdarīt pārkāpumu. Grēkam nav nekāda atvainojuma.
Viena daļa jauniešu izšķiež savus spēkus niekiem un ģeķībām, kamēr citi vingrina prātu, uzkrāj zināšanas, apjož ieročus dzīves cīņai, lai gūtu drošus panākumus. Tomēr, lai arī cik augstu viņi mēģinātu kāpt, viņu dzīve nebūs laimīga, ja viņi savas labākās jūtas neatdos Dievam. Ja viņi piegriezīsies Kungam ar visu savu sirdi, novēršoties no /624/ tādu cilvēku glaimiem, kuri kaut vai vismazākajā mērā grib vājināt viņu apņemšanos rīkoties pareizi, tad viņi iegūs spēku un paļāvību uz Dievu.
