Audzināšana ietver sevī vairāk kā tikai grāmatu zināšanas. Patiesa audzināšana izglīto un disciplinē prātu, kā arī nostiprina veselīgus morālos uzskatus un nodrošina pareizu izturēšanos. Mēs esam piedzīvojuši daudz briesmu, tāpēc ka cilvēki, kuri uzņem mājā studentus, negrib saprast atbildību un nedomā par savu uz šiem jauniešiem atstāto iespaidu. Šie studenti negūs tādu labumu no dzīves koledžā, kādu viņi varētu saņemt. Bieži paceļas jautājums: "Vai tad es sava brāļa sargs?" Kāpēc man jārūpējas, kādas nastas un atbildības man jānes par studentiem, kas dzīvo mūsu mājās? Es atbildu: "Par viņiem jums jāinteresējas tieši tāpat kā par saviem bērniem.”
Kristus saka: "Mīliet viens otru, kā Es jūs esmu mīlējis." Jūsu pajumtē dzīvojošo jauniešu dvēseles
Kunga acīs ir tikpat dārgas kā jūsu pašu mīļo bērnu dvēseles. Kad jaunieši spiesti atstāt savas ģimenes pavarda silto, nomierinošo iespaidu, tad cilvēkiem, kuri uzņēmušies gādību par viņiem, pienākas ietvert tos savas ģimenes interešu lokā. Tādā veidā viņi aizvietos lielo iztrūkumu un darīs darbu priekš Dieva tikpat patiesi kā sludinātājs, stāvot uz paaugstinā-juma. Šo studentu apņemšana ar iespaidu, kas viņus pasargātu no kārdinājuma uz netikumību un vadītu viņus tuvāk /649/ Jēzum, ir darbs, kuru atzīs Debesis. Nopietna atbildība gulstas uz tiem, kas dzīvo lielā darba centra tuvumā, kur jāatbalsta svarīgas intereses. Kas izvēlas dzīves vietu Betlkrīkā, tiem vajadzētu būt ticības, gudrības un lūgšanu cilvēkiem.
Skolā pulcējas simtiem jauniešu, kas dažādi raksturā un dažādi audzināti, un, lai ievirzītu pareizā virzienā nepareizas audzināšanas sakropļotos prātus, vajadzīgs daudz rūpju un pacietības. Daži nekad nav baudījuši stingrību, un citi atkal ir bijuši iegrožoti par daudz, un, atbrīvojušies no pārvaldības grožus turošajām modrajām, varbūt pārāk stingrajām rokām, ir atļāvušies domāt, ka šeit viņi var darīt, kas vien viņiem patīk. Viņi nicinoši izturas pret katru domu viņus ierobežot. Šie mūsu koledžā kopā sanākušie dažādie raksturi uzkrauj rūpes, nastas un smagas atbildības ne tikai skolotāju pleciem, bet arī visai draudzei.
Mūsu koledžas studenti ir padoti daudzējādām kārdināšanām. Viņiem jāsaskaras gandrīz ar visāda veida morāliski un garīgi noskaņotiem cilvēkiem. Tos, kam ir kādi reliģiski piedzīvojumi, var vainot, ja viņi nenostājas pret kuru katru ļaunu iespaidu. Tomēr daudzi izvēlas iet tur, kur tieksmes viņus sauc. Viņi neņem vērā, ka paši vai nu veido vai izposta savu laimi. Viņiem ir iespējams izlietot savu laiku un izdevības, lai attīstītu raksturu, kas ļautu viņiem justies laimīgiem un derīgiem.
Jaunieši, kas atrodas Betlkrīkā, atrodas pastāvīgās briesmās, ja viņi nesaistās ar Debesīm. Ja viņi gribētu būt godīgi pret savu ticības apliecību, tad viņi varētu būt dzīvi un iespaidīgi misionāri Dievam. Parādot kristīgu interesi, līdzjūtību un mīlestību, viņi lielā mērā varētu ie-spaidot uz labu jauniešus, kas atnāk uz Betlkrīku no citām vietām. Vajadzētu nopietni censties šos ienācējus atturēt no vieglprātīgas, izpriecu kāras sabiedrības loka. Tādi ļaudis atstāj demoralizējošu iespaidu uz koledžu, sanatoriju un izdevniecību. Mūsu skaits pastāvīgi pieaug, bet modrība un centība noturēt ieņemtās pozīcijas pastāvīgi samazinās. Atverot acis, var redzēt, uz kurieni tas ved. /650/
Daudzi dodas uz Betlkrīku, lai saviem bērniem sagādātu priekšrocību apmeklēt koledžu, bet, šo soli sperot, viņi neizjūt savu atbildību. Viņi nesaprot, ka vērā vēl jāņem kaut kas vairāk par savām savtīgajām interesēm vien; viņi nedomā par to, ka var būt par kavēkli un ne par svētību, ja nenāk ar tikpat dziļu apņemšanos darīt labu kā saņemt labu. Tomēr, nākot uz Betlkrīku, neviens nav spiests pazaudēt savu garīgumu; ja sekosim Kristum, tad neviens mūs nespēs nomaldināt no ceļa, kas nosprausts Kunga atpirktajiem. Neviens nav spiests atdarināt to cilvēku maldus, kas sevi sauc par kristiešiem. Redzot citu cilvēku nepareizības un kļūdas, viņš Dieva un līdzcilvēku priekšā kļūst atbildīgs, ja neparādīs labāku priekšzīmi. Bet daži ar citu kļūdām atvaino sava rakstura trūkumus un pat atdarina tieši tos nevēlamos rakstura vilcienus, kurus nosoda pie
citiem. Šādi cilvēki vēl stiprina tos, kurus viņi apsūdz par nekristīgu dzīvi. Ar atvērtam acīm viņi ieiet ienaidnieka izliktajās cilpās. Ne mazums Betlkrīkā ir gājuši pa šo ceļu. Daži nākuši uz mūsu iestāžu atrašanās vietu ar savtīgu domu pelnīt naudu. Šādi ļaudis jauniešiem nevar palīdzēt ne ar savu priekšzīmi, ne ar pamācībām.
Nonākot lielā sava vecuma biedru pulkā, kuriem ir dažādi raksturi un dažādi dzīves ieradumi, jauniešiem draudošās briesmas stipri palielinās. Šādos apstākļos daudzi vecāki tiecas samazināt un ne dubultot savas pūles uzraudzīt un pasargāt savus bērnus. Tā viņi uzkrauj briesmīgu nastu tiem, kas jūtas atbildīgi. Kad šie vecāki ierauga savu bērnu demoralizēšanās pazīmes, tad viņi vaino darba darītājus Betlkrīkā, lai gan ļaunuma cēlonis ir tieši pašu vecāku rīcība.
Daudzi vecāki neapvienojas ar nastu nesējiem, lai paceltu morālo līmeni un, Dievu bīstoties, no visas sirds un dvēseles strādātu pie saviem bērniem, izlabojot viņu kļūdas, bet apmierina savu sirdsapziņu ar vārdiem: "Mani bērni nav sliktāki par citiem." Viņi cenšas apslēpt acīm redzamas /651/ vainas, kuras Dievs ienīst, lai tikai viņu bērni nejustos apvainoti un nespertu kādu bīstamu, izmisuma pilnu soli. Ja viņu sirdī ir sacelšanās gars, tad daudz labāk to apspiest tagad, nekā ļaut tam pieaugt un nostiprināties, izturoties pret to saudzīgi. Ja vecāki gribētu darīt savu pienākumu, tad mēs redzētu pavisam citu stāvokli. Daudzi no šiem vecākiem ir atkrituši no Dieva. Viņiem trūkst Viņa gudrības, lai
nojaustu sātana viltības un pretotos viņa valgiem.
Šajā laikmetā pasaulē bērniem vajadzīga stingra un vērīga gādība. Viņus vajadzētu pamācīt un ierobežot. Pār Elu nāca Dieva lāsts, tāpēc ka viņš izšķirīgi un nekavējoši nesavaldīja savus ļaunos dēlus. Betlkrīkā ir vecāki, kas nerīkojas labāk par Elu. Viņiem bail savaldīt savus bērnus. Viņi redz tos pilnīgi kalpojam sātanam un uzskata šo stāvokli kā kaut ko gan nepatīkamu, bet neizbēgamu, kas jāpacieš, jo nav labojams.
Katram dēlam un meitai ir jāatbild par ārpus mājas pavadītu nakti. Vecākiem vajadzētu zināt, kādā sabiedrība atrodas viņu bērni un kādu cilvēku mājā viņi pavada vakarus. Daži bērni krāpj vecākus ar meliem, lai izvairītos atklāt savus sliktos ceļus. Tā rīkojas tie, kas meklē samaitātu sabiedrību un slepeni apmeklē restorānus un citas aizliegtas sapulcēšanās vietas pilsētā. Ir studenti, kas apmeklē biljarda zāles un nododas kāršu spēlei glaimodami sev, ka tas nemaz nav bīstami. Kamēr viņu mērķis ir tikai uzjautrināšanās, viņi jūtas pilnīgi droši. Ne tikai zemāk stāvošas personas tā rīkojas. Arī daži no tiem, kas ir rūpīgi audzināti un mācīti uzlūkot šīs lietas ar riebumu, uzdrošinās kāpt uz aizliegtas zemes.
Jauniešu uzraudzībā vajadzētu vadīties no stingriem pamatlikumiem, lai viņi varētu pareizi attīstīt un izlietot Dieva dotos spēkus. Bet jaunieši tik ļoti seko impulsiem un dara to tik akli, neņemdami vērā pamatlikumus, ka viņiem pastāvīgi draud briesmas. Kad viņus pastāvīgi vairs nevar vadīt un aizsargāt vecāki un aizbildņi, tad viņiem jāvingrinās savaldīt sevi un paļauties uz sevi. Viņiem jāmācās /652/ domāt un rīkoties pēc skaidriem pamatlikumiem.
Tiem, kas mācās, vajadzīga arī atpūta. Nevajag bez pārtraukuma domāt, jo smalkais smadzeņu mehānisms pagurst. Kā ķermenim, tā prātam ir vajadzīgi vingrinājumi. Tomēr brīvā laika pakavēšanā visās citās lietās ļoti jāievēro atturība. Rūpīgi un pamatīgi vajadzētu apsvērt izklaidēšanās raksturu. Katram jaunietim vajadzētu sev jautāt: "Kādu iespaidu šie laika kavēkļi atstāj uz miesīgo, garīgo un tikumisko veselību? Vai tie mani nesavaldzinās, liekot aizmirst Dievu? Vai es neaizmirsīšu domāt par Viņa godu?
Kāršu spēli vajadzētu noliegt. Bīstama ir sabiedrība, un bīstamas ir tieksmes. Spēļu zālēs un katrā vietā, kur apgrozās kārtis, noteicējs ir tumsības spēku lielkungs. Ļaunie eņģeļi šādās vietās ir tuvi un gaidīti viesi. Šādos uzjautrinājumos nekādu labumu negūst ne dvēsele, ne miesa. Tur nav nekā, kas stiprinātu garīgās spējas, nav nekā tāda, kas viņus pildītu ar nākotnei derīgām domām. Sarunas grozās ap seklām un pazemojošām lietām. Tur dzirdami nepieklājīgi joki, zemas, nekrietnas valodas, kas pazemo un iznīcina patiesas vīrišķības cēlās īpašības. Šīs spēles ir visbezprātīgākās, nederīgākās un visbīstamākās nodarbības, kādas vien jauniešiem var būt. Kāršu spēle stipri satrauc nervu sistēmu, un tiem, kas tajā iesaistās, drīz vien zūd patika uz derīgu un augšup ceļošu nodarbošanos. Izveicība kāršu dalīšanā drīz vien modinās vēlēšanos attiecīgās zināšanas un prasmi izlietot zināmā mērā sev par labu. Vispirms uz spēles tiek likta maza summa, tad lielāka, līdz rodas spēles kāre, kas ved tālāk uz pilnīgu bojāeju. Cik daudzus šīs postošās spēles ir novedušas pie noziedzīgas rīcības, naba-dzības, cietuma, slepkavības un karātavām! Tomēr daudzi vecāki nesaskata šo briesmīgo bojāejas bezdibeni, kas atvēris savu rīkli pretī mūsu jaunatnei.
Starp visbīstamākajām izpriecu vietām ir arī teātris. Tā vietā, lai būtu par morāles un tikumības skolu, kā to tik bieži nosauc, teātris ir īsts un netikumības perēklis. /653/ Ar šiem sniegumiem nostiprinās un iesakņojas ļauni, netikumīgi ieradumi un grēcīgas tieksmes. Seklas dziesmas, izlaidīgas kustības, vaļīgi izteicieni un tāda paša veida izturēšanās samaitā fantāziju un pazemina morālo līmeni. Jaunieši, kas pierod apmeklēt šādas izrādes, būs ar samaitātiem principiem. Bez teātra sniegumiem mūsu zemē nav neviena cita spēka, kas spēcīgāk saindētu iztēli, iznīcinātu reliģiskos iespaidus, notrulinātu patiku uz dzīves nopietno īstenību un visu to, kas rada mierīgu prieku. Mīlestība uz šīm izrādēm pieaug ar katru teātra apmeklējumu, tāpat kā slāpes pēc reibinošiem dzērieniem pastiprinās ar šo dzērienu lietošanu. Vienīgais drošais ceļš ir izvairīties no teātriem, cirkiem un katras citas apšaubāmas izpriecu vietas.
Pastāv atpūtas veidi, kas ļoti labvēlīgi iedarbojas kā uz prātu, tā arī uz miesu. Apgaismots, izprotošs prāts atradīs daudz iespēju atpūtai un priekam ne tikai pie nevai-nīgiem avotiem, bet pat pie pamācošiem. Atpūta svaigā gaisā un Dieva darba aplūkošana dabā sniegs vislielāko labumu.
Lielais Dievs ir mūsu Tēvs, Kura godība atmirdz no Debesīm un Kura dievišķā roka uztur miljoniem
pasauļu. Mums Viņš tikai jāmīl, jāļaujas Viņa vadībai kā maziem bērniem, ticot Viņam un paļaujoties uz Viņu, un Viņš mūs pieņems kā Savus dēlus un meitas, un mēs iemantosim visu bezgalīgās pasaules neizsakāmo godību. Visus pazemīgos un lēnprātīgos Viņš vadīs taisnībā un mācīs viņiem Savu ceļu. Ja staigāsim, paklausīdami Viņa prātam, priecīgi un uzcītīgi mācīsimies par Viņa aizgādību, tad Viņš uz mums reiz sacīs: "Bērns, nāc mājās Debesu dzīvokļos, ko Es tev esmu sagatavojis.”
