Pieklājība un laipnība novērstu pusi no dzīves nelaimju. — Mājas laimes pašos pamatos atrodas pamatlikums, kuru mums grib iemācīt piekodinājums: „Esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi.” Katrā namā jāvalda kristīgai laipnībai. Tā izmaksā pavisam maz, bet tai ir spēks mīkstināt raksturus, kas citādi izveidotos skarbi un rupji. Pastāvīgas laipnības izkopšana, vēlēšanās izturēties pret citiem, kā mēs vēlētos, lai tie izturas pret mums, novērstu pusi no dzīves nelaimēm. (1)
Laipnība sākas mājās. — Ja vēlamies, lai mūsu bērni būtu pieklājīgi, laipni un mīļi, tad mums pašiem jārāda viņiem priekšzīme. (2)
Vecākiem vienam pret otru vajadzētu parādīt laipnību pat mazās lietās. Vispārējai laipnībai vajadzētu būt mājas likumam. Nevajadzētu izteikt nevienu rūgtu vārdu, nevajadzētu ciest nekādu rupju valodu. (3)
Visiem var būt priecīga sejas izteiksme, laipna balss un pieklājīga izturēšanās; un tie ir patiesi spēka elementi. Bērnus valdzina priecīga, saulaina uzvedība. Esiet pret viņiem laipni un pieklājīgi, un tādu pašu garu viņiem parādīs pret jums un viens pret otru. (4)
Uz jūsu bērnu raksturiem daudz lielāku iespaidu atstātu jūsu savaldīšanās un laipnība nekā vienīgi vārdi. (5)
Savstarpēja laipnība māju dara par paradīzi. — Laipni runājot ar bērniem un uzkavējot viņu cenšanos rīkoties pareizi, vecāki var atbalstīt viņu pūles un padarīt tos ļoti [422] laimīgus, kā arī ietvert visu ģimenes loku tik jaukā noskaņojumā, kas aizdzītu prom ikkatru tumšāku ēnu un pielietu māju ar priecīgu saules gaismu. Savstarpēja laipnība un iecietība māju padarīs par paradīzi un pievilks ģimenes lokam svētos eņģeļus; bet no mājas, kur dzirdami nepatīkami vārdi, neiecietība un strīdi, tie dosies prom. Laipnības trūkums, sūdzēšanās un dusmas noslēdz Jēzum dzīvokļa durvis. (6)
Ikdienišķā laipnība un mīlestība, kurai vajadzētu valdīt vienas un tās pašas ģimenes locekļu starpā, nav atkarīga no ārējiem apstākļiem. (7)
Patīkama balss, uzmanīga izturēšanās un sirsnīga mīlestība, kas izpaužas visā rīcībā, līdz ar čaklumu, tīrību un taupību pat būdiņu padara par vispatīkamāko mājvietu. Radītājs uz tādu māju noraugās atzinīgi. (8)
Daudz ir tādu cilvēku, kuriem mazāk vajadzētu dzīvot priekš ārējās pasaules, bet vairāk priekš pašu ģimenes loka. Mazāk vajadzētu parādīt ārēju laipnību un mīlestību svešiniekiem un ciemiņiem, bet vairāk īstas mīlestības un līdzjūtības izsauktu pieklājību un pretimnākšanu mīļajiem cilvēkiem pie mūsu pašu pavarda. (9)
Patiesas pieklājības definīcija. — Ģimenes dzīvē ļoti vajadzīga patiesa izsmalcinātība. Tā nodos spēcīgu liecību par labu patiesībai. Vulgāra valoda un rupja izturēšanās, lai arī pie kā tā parādītos, liecina par samaitātu sirdi. Debesu izcelsmes patiesības nekad nepazemo tās pieņēmēju, nekad nepadara to skarbu vai rupju. Iespaida ziņā patiesība ir nomierinoša un augšup ceļoša. Sirdī uzņemta, tā jauniešus padara pieklājīgus un goddevīgus. Kristīgā pieklājība iegūstama vienīgi Svētā Gara darbības rezultātā. Tā neizteicas uzsvērtā, mākslotā izsmalcinātībā, liekuļotos smaidos un ārējos žestos. Tādu pieklājību pazīst pasaule, bet tur nav [423] nekā no kristīgās pieklājības. Tikai praktiski iepazīstoties ar Kristus evaņģēliju, ir iegūstama patiesa izsmalcinātība un patiesa pieklājība. Patiesa pieklājība un patiesa pretimnākšana ir tāda laipnība, kas tiek parādīta kā augstam, tā zemam, kā bagātam, tā nabagam. (10)
Patiesas pieklājības galvenā iezīme ir cieņa pret citiem. Svarīgākā un paliekošākā izglītība ir tā, kas audzē un stiprina līdzjūtību un atbalsta vispārēju laipnību. Par kļūdu jānosauc tā saucamā kultūra, kas jaunietī neieaudzina cieņu pret savu tēvu un māti, nemāca to vērtēt viņu labās īpašības un būt iecietīgam pret viņu trūkumiem, kā arī izpalīdzīgam viņu vajadzību apmierināšanā; kas viņu nedara uzmanīgu un saudzīgu, augstsirdīgu un pretimnākošu pret jauniem un veciem, un nelaimīgiem, kā arī pieklājīgu pret visiem. (11)
Kristīga laipnība ir tā zelta ķēde, kas ar mīlestības saitēm vieno visus ģimenes locekļus, pati kļūstot ar katru dienu stiprāka. (12)
Zelta likumu dariet par ģimenes vadmotīvu. — Vislabākie likumi sabiedriskai sadzīvei un ģimenes locekļu sadraudzībai ir atrodami Bībelē. Tur ietverti ne tikai vislabākie un šķīstākie morāles likumi, bet arī vislabākie pieklājības noteikumi. Mūsu Pestītāja Kalna svētrunā doti novērtējumi, dārgi norādījumi kā jauniem, tā arī veciem. To bieži vajadzētu lasīt ģimenes lokā un ikdienā priekšzīmīgi īstenot tās dārgās mācības. Zelta likumu — „visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, to dariet viņiem” un apustulisko piekodinājumu „godu dodot, nāciet viens otram pretī” jāpadara par visas ģimenes likumu. Visi, kas kops Kristus Garu, mājas dzīvē būs pieklājīgi un pretimnākoši pat mazās lietās. Viņi pastāvīgi centīsies aplaimot ap sevi esošos cilvēkus un, domājot par citiem, aizmirsīs paši sevi. [424] Pie kristietības koka aug tieši tāds auglis. (13)
Zelta likums ir patiesās pieklājības pamatlikums, un visskaidrāk tas atklājās Jēzus raksturā un dzīvē. Ak, kāds maigums un pievilcīgs skaistums izstaro no mūsu Pestītāja ikdienas dzīves! Cik patīkama bija jau Viņa klātbūtne vien! Viņa bērnos atklāsies tas pats gars. Tos, kuros mājos Kristus, apņems Debesu atmosfēra. Viņu skaidrības baltajās drēbēs būs jūtams Kunga dārza aromāts. Viņu sejās atstarosies no Pestītāja plūstošā gaisma, kas apspīdēs teku klūpošām un nogurušām kājām. (14)
Vislabākais uzvedības priekšraksts. — Visvērtīgākais uzvedības priekšraksts, kāds jebkad izteikts uz papīra, ir Pestītāja brīnišķie vārdi kopā ar apustuļa Pāvila Svētā Gara vadībā sniegto skaidrojumu — rindās, kuras neizdzēšami vajadzētu ierakstīt ikkatras cilvēcīgas būtnes atmiņā, kā jauniem, tā veciem:
„Lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis.”
„Mīlestība ir lēnprātīga,
Mīlestība ir laipna, tā neskauž.
Mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga.
Tā neizturas piedauzīgi,
Tā nemeklē savu labumu,
Tā neskaišas,
Tā nepiemin ļaunu.
Tā nepriecājas par netaisnību,
Tā priecājas par patiesība.
Tā apklāj visu, tā tic visu,
Tā cerā visu, tā panes visu.
Mīlestība nekad nebeidzas.” (15) [425]
Bībele prasa pieklājību; un tā sniedz daudzas ilustrācijas, kurās
izceļas nesavtīgs gars, pretimnākšana, laipna žēlastība un uzvarošs
raksturs, kas iet roku rokā ar patiesu pieklājību. Viss tas ir tikai
Kristus rakstura atspulgs. Visa patiesā pieklājība un laipnība, pat
starp tiem, kas neatzīst Viņa Vārdu, nāk no Kunga. Un Jēzus vēlas, lai
Viņa bērni šīs raksturīgās iezīmes atstarotu visā pilnībā. Viņš grib,
lai cilvēki mūsos saskatītu Viņa skaistumu. (16)
Kristietība cilvēku darīs par džentelmeni. Kristus izturējās pieklājīgi par pret Saviem vajātājiem; un Viņa patiesie sekotāji atklās to pašu garu. Lūk, Pāvils nostādīts valdnieku priekšā. Viņa runa uz Agripu ir patiesas pieklājības un pārliecinošas daiļrunības ilustrācija. Evaņģēlijs neatbalsta pasaulē piekopto formālo pieklājību, bet tādu, kas nāk no īstas sirds laipnības. (17)
Mēs neaicinām parādīt to, ko pasaule sauc par pieklājību, bet gan tādu pieklājību, kuru ikviens ņems sev līdzi uz svētlaimīgo mājokļiem. (18)
Patiesas laipnības pamatā jābūt mīlestībai. — Nepietiks ar visrūpīgāko ārējo dzīves normu izkopšanu, lai izbēgtu no slikta garastāvokļa, asiem spriedumiem un nepiedienīgas valodas. Nekad neatklāsies patiesa izsmalcinātība, kamēr viss galvenokārt tiks darīts sava „es” apmierināšanai. Sirdī ir jāvalda mīlestībai. Kristietis, kas stingri turas pie savas pārliecības, visā rīcībā vadās no dziļas un sirsnīgas mīlestības uz Kungu. Tieši no Viņa mīlestības uz Kristu izaug arī viņa nesavtīgā mīlestība uz brāļiem. (19)
No visām lietām, ko šeit meklē, mīl un kopj, Dieva acīs nekas nav vērtīgāks par pacietības un miera pilnu garu. Ja sirdī valda patiesības dievišķā harmonija un [426] mīlestība, tad tā gaiši atspoguļosies vārdos un darbos... Sirdī jāvalda patiesas labvēlības garam. Mīlestība tās īpašnieku dara miermīlīgu, pieklājīgu un patīkamu visā izturēšanās veidā. Mīlestība dara gaišu vaigu un klusina balsi; tā paceļ un skaidro visu cilvēku. Tā viņu saskaņo ar Dievu, jo mīlestība ir Debesu īpašība. (20)
Cenšoties īstenot dzīvē uzvedības normas, nav iespējams iegūt patiesu pieklājību. Vienmēr vajadzētu ievērot pareizas uzvedības noteikumus; ja nenotiek atkāpšanās no pamatlikumiem, citu cilvēku cienīšana novedīs pie ar pieņemtajiem ieradumiem; tomēr patiesa pieklājība un laipnība vispārpieņemtu normu ievērošanai neupurēs nevienu pamatlikumu. Tā cilvēku nešķiros. Tā liks cienīt sevi, cienīt cilvēku cilvēka dēļ, cienīt ikkatru lielās cilvēku brālības locekli. (21)
Mīlestība atklājas skatā, vārdos un darbos. — Pāri visam citam vecākiem savus bērnus vajadzētu apņemt ar prieka, laipnības un mīlestības atmosfēru. Māja, kurā valda mīlestība un kur tā spēj atklāties skatos, vārdos un darbos, ir tāda vieta, kur arī eņģeļiem patīk uzturēties. Vecāki, ļaujiet mīlestības, laipnības un laimīgas pieticības saulei ieiet jūsu pašu sirdīs, un tad lai tās jaukais iespaids piepilda visu māju. Parādiet laipnu, iecietīgu garu un atbalstiet to savos bērnos, kopjot visas tās jaukās īpašības, kas mājas dzīvi padara gaišu. Tā izveidota atmosfēra jūsu bērniem būs tas pats, kas augu valstij gaiss un saules gaisma, sniedzot viņu prātam un ķermenim veselību un spraigumu. (22)
Laipna izturēšanās, priecīgas sarunas un pretimnākoši pakalpojumi piesaistīs bērnu sirdis vecākiem ar mīlestības zīda saitēm un panāks vairāk, lai māja būtu pievilcīga, [427] kā visizmeklētākie rotājumi, kurus var nopirkt par naudu. (23)
Dažādiem raksturiem savstarpēji jāsaliedējas. — Tas saskan ar Dieva nodomu, ka savstarpēji sadarbojas cilvēki ar dažādiem raksturiem. Ja tas tā ir arī mājās, tad ikvienam saimes loceklim vajadzētu svēti sargāt un cienīt citu jūtas un tiesības. Tad izkopsies savstarpēja iecietība un smalkjūtība, izzudīs aizspriedumi un nolīdzināsies rakstura asās šķautnes. Tā var nosargāt saskaņu, un dažādo raksturu savstarpējā sadarbība nāks par labu (visiem) ikvienam. (24)
Nekas neaizstās pieklājības un laipnības trūkumu. — Kas sevi sauc par Kristus sekotājiem un tajā pat laikā savos vārdos un izturēšanās veidā ir skarbi, nelaipni un nepieklājīgi, tie neko nav mācījušies no Jēzus. Uzpūtīgs, bravurīgs un kļūdas meklējošs cilvēks nav kristietis; jo būt kristietim nozīmē būt līdzīgam Kristum. Dažu cilvēku, kas sevi sauc par kristiešiem, uzvedībā tik ļoti trūkst laipnības un pieklājības, ka pat viņu labās īpašības par tiem nodod sliktu liecību. Viņu godīgumu varbūt nemaz nevar apšaubīt, arī viņu taisnīgumam var nebūt nekādu traipu, tomēr godīgums un taisnīgums neaizstās laipnības un pieklājības trūkumu. Kristietim jābūt simpātiskam, kā arī patiesam, līdzjūtīgam un pieklājīgam, kā arī taisnam un godīgam. (25)
