Svētība pārvērsta lāstā
Dievs pārbaudīja savu ļaužu atsaucību, lai redzētu, kā tie izmantos Viņa uzticētās dārgās svētības. Šīs dāvanas nāca no mūsu Vidutāja un Aizstāvja Debesu pagalmos, bet sātans bija apņēmies izmantot jebkuru viņam atvēlēto iespēju, lai gaismu un svētību pārvērstu tumsā un lāstā.
Kā svētību var pārvērst lāstā? – Ietekmējot cilvēcisko darba rīku nemīlēt šo gaismu vai arī neatklāt pasaulei tās spēku pārveidot raksturu. Piepildīts ar Svēto Garu, cilvēciskais darba rīks svētījas sadarbībai ar dievišķajiem spēkiem. Tas nes Kristus jūgu, uzņemas Viņa nastas un darbojas kopā ar Kristu, lai gūtu dārgas uzvaras. Tas staigā gaismā, kā Kristus ir gaismā. Pie viņa ir piepildījies Rakstos sacītais: “Mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara tā Kunga Gars.” (2. Kor. 3:18)
Tagad ar visām pieminētajām nastām mūžībā aizritējis vēl viens gads, un gaismai, kas uz jums spīdēja no Debesīm, vajadzēja jūs, kā baušļus ievērojošu tautu, sagatavot celties un spīdēt, pasludinot pasaulei Dieva likumus. Jums vajadzēja būt dzīviem lieciniekiem; bet, ja pasaule neredz, ka jūsu sevišķajām pūlēm ir augsts un svēts raksturs, ja jūsu darbs nav cēlāks par to, kāds šodien sastopams vispāratzītajās baznīcās, tad Dieva Vārds nevar tikt pagodināts un Viņa patiesība nevar tikt paaugstināta pasaules priekšā ar to ļaužu dievišķajām pilnvarām, kas bija saņēmuši tik lielu gaismu. Kā gan Kungs var saviem ļaudīm uzticēt bagātas un žēlastības pilnas atklāsmes, ja tie Dieva tik acīmredzamo spēku nav vērtējuši vairāk par ēšanu, dzeršanu un izklaidēšanos, tieši tā, kā to darīja senais Israēls? Ja viņi gandrīz visos aspektos rīkojas pretēji Dieva atklātajai gribai un savas dienas pavada bezrūpībā, vieglprātībā, savtībā, godkārē un lepnībā, samaitājot savu ceļu Kunga priekšā, [141] kā lai Viņš vēlreiz pār tiem izlej Svēto Garu?
Dievs savai tautai ir sagatavojis visbagātākās svētības, bet Viņš nevar tās piešķirt, kamēr ļaudis nezina, kā dārgo dāvanu izlietot Tā tikumu pasludināšanai, kurš viņus izaicinājis no tumsas savā brīnišķajā gaismā. “Tāpēc tad arī, kur ap mums visapkārt tik liels pulks liecinieku, dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas, un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim par labo roku.” (Ebr. 12:1,2) Piedzīvojumam, kā Svētā Gara visvarenajā spēkā bruņojusies patiesība pārvērš Jēzus sekotāju dzīvi un raksturu Viņa paša līdzībā, vajadzēja kļūt par daļu no Kristum paredzētā prieka.
Ja cilvēki cenšas paaugstināt un pagodināt bauslību, tad ar tiem sadarbojas Debesu saprātīgās būtnes. Dieva bauslība ir pilnīga un pārveido dvēseli, bet dzīvu liecību pasaule varēs ieraudzīt vienīgi pārveidotā dvēselē. Vai Kungam tiks atļauts darboties? Vai Viņš varēs atrast vietu to sirdī, kas apliecina, ka tic patiesībai? Vai cilvēciskais darba rīks atsauksies Viņa šķīstajai, skaidrajai un nesavtīgajai labvēlībai? Vai pasaulei tiks dota iespēja skatīt Kristus godības atklāsmi to raksturā, kas saucas par Viņa mācekļiem? Vai Kristus tiks pagodināts un paaugstināts, redzot savu mīlestību un līdzjūtību laipnības un patiesības straumēs izplūstam no cilvēciskajiem darba rīkiem? Lai iedvesmotu ikviena sirdi ar evaņģēliju, Viņš par svētību pasaulei ir izlējis visas Debesu bagātības. “Mēs esam Dieva darba biedri; jūs esat Dieva aramais tīrums, Dieva celtne.” (1. Kor. 3:9)
Ko Dieva bagātā svētība ir paveikusi to labā, kas ar pazemīgu un sagrauztu sirdi to pieņēma? Vai svētība tika vērtēta? Vai tās saņēmēji ir pasludinājuši Tā tikumus, kas viņus izaicinājis no tumsas savā brīnišķajā gaismā? Daži jau šo tik labo un visaugstāko novērtējumu [142] pelnījušo darbu ir apšaubījuši. Viņi uz to skatās kā uz zināma veida fanātismu.
Jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem
Īstenībā jau būtu arī jābrīnās, ja neatrastos daži nelīdzsvaroti ļaudis, kas runā un rīkojas neapdomīgi, jo kur un kad vien darbojas Kungs, piešķirot patiesu svētību, parādās arī viltojums, cenšoties Dieva darbam atņemt jebkādu iespaidu. Tāpēc ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem un jāstaigā pazemīgi Dieva priekšā, lai mums būtu garīgās acu zāles, kas Svētā Gara darbu ļautu atšķirt no tā gara darbības, kas ļaudis noved mežonīgā patvaļā un fanātismā. No viņu augļiem jums tos būs pazīt.” (Mat. 7:20) Tie, kas reāli uzlūkos Kristu, tiks pārvērsti Viņa līdzībā, un to izdarīs Kunga Gars. Viņi pieaugs līdz pilnīgam vīra augumam Jēzū Kristū. Dieva Svētais Gars viņos attīstīs mīlestību un skaidrību, tā ka to raksturā atklāsies cēlums un izsmalcinātība.
Bet vai tāpēc, ka daži bagāto Debesu svētību ir izlietojuši nepareizi, arī citiem vajadzētu noliegt, ka, svētīdams mūsu draudzes, tās ir apmeklējis pasaules Pestītājs Jēzus? Lai nav nekādu šaubu un neticības, jo pretējā gadījumā jūs nostājaties uz bīstamas zemes! Dievs deva Svēto Garu tiem, kuri šīs Debesu dāvanas saņemšanai bija atvēruši savas sirds durvis. Lai viņi nepadodas kārdinājumam un nesāk domāt, ka ir pievilti! Lai tie nesaka: “Es esmu kļūdījies, jo sajūtu tumsu un mani nomāc šaubas, un sātans nekad nav tik spēcīgi strādājis kā tagad.” Es jūs brīdinu būt uzmanīgiem. Neizsakiet nevienu šaubu vārdu. Jūsu labā ir darbojies Dievs, novedot patiesības skaidrās mācības ciešā kontaktā ar jūsu sirdi. Jūs esat saņēmuši svētības, lai tās nestu augļus, izpaužoties veselīgā dzīvesveidā un krietnā raksturā.
Pierādījumu atmešanas grēks
Grēks, kura dēļ Kristus norāja Horacinu un Betsaidu, izpaudās tādu pierādījumu noliegšanā, kurus pieņemot [143] un pakļaujoties to spēkam, tie pārliecinātos par patiesību. Rakstu mācītāji un farizeji grēkoja, ļaujot neticības tumsai aizklāt viņu vidū paveiktos Debesu izcelsmes darbus, kā rezultātā tika apšaubīti pierādījumi, kuriem vajadzēja nostiprināt viņu ticību, un svētās lietas, kuras pienācās sargāt, netika vērtētas. Es baidos, ka arī mūsu ļaudis ir atļāvuši ienaidniekam darboties tieši tādā veidā, līdz no Dieva nākošais labums, Viņa piešķirtā bagātā svētība, tika pielīdzināta fanātismam.
Ja tāda attieksme saglabāsies arī turpmāk, tad, Kungam no jauna liekot savai gaismai spīdēt uz ļaudīm, tie no Debesu apgaismojuma novērsīsies, sakot: “Es to izjutu jau 1893. gadā, bet daži, kuriem es uzticējos, apgalvoja, ka tas ir fanātisma izraisīts darbs.” Vai tie, kas, Dieva bagāto žēlastību saņemot, šo Svētā Gara darbību ir uzskatījuši par fanātismu, arī nākotnē pret Gara izpausmēm nevērsīsies apsūdzoši? Vai viņu sirds vairs vispār būs pieejama klusās, maigās balss aicinājumiem? Jēzus mīlestība varbūt tiks atklāta, bet uz ļaudīm, kas tik ļoti pret to norobežojušies, tā var neatstāt nekādu iespaidu. Debesu žēlastības bagātības var tikt piedāvātas un tomēr atmestas, lai gan tās vajadzēja iemīlēt un pateicīgi atzīt. Cilvēki it kā no sirds būs ticējuši taisnībai un kādu laiku izsūdzējuši savus grēkus, lai tiktu glābti, bet, un to ir skumji atzīt, viņi nebūs sadarbojušies ar Debesu inteliģenci un nebūs iemīlējuši gaismu, darot taisnības darbus. [The Review and Herald, Feb. 6, 1894.] [144]
