(Atklātajā sludināšanas darbā Elena Vaita visai iespaidīgi izmantoja īpašus uzaicinājumus, kas prasīja atbildi. Šeit atstāstīti vairāki piemēri, kā viņa dažādos apstākļos pielietoja šo metodi.)
Darba sākumā Betlkrīkā
Es piedalījos sanāksmē Betlkrīkas draudzē. Apmēram stundu brīvi runāju uz ļaudīm par to, kādu postu izraisīja Ādama krišana un kā Kristus ar savu pazemošanos un nāvi atkal atgrieza cerību uz dzīvību un nemirstību. Sapratu, ka man ļaudis jāpārliecina par nepieciešamību visā pilnībā svētīties Dievam – svētīt Viņam visu būtni – dvēseli, miesu un garu. Tad pieminēju Mozus nāvi un to, kā viņš skatīja apsolīto zemi. Klātesošie jutās dziļi saviļņoti. (..) Tajā vakarā mēs aicinājām iznākt uz priekšu tos, kuri vēlas kļūt par kristiešiem. Iznāca trīspadsmit cilvēki. Visi liecināja par Kungu. Tas bija labs darbs. [Diary, Jan. 12, 1868]
Nopietns darbs Titeibovesā, Mičiganā
Sapulces notika visu dienu. Mans vīrs runāja no rīta, brālis Endrūss – pēcpusdienā. Es pievienojos ar diezgan plašām piezīmēm, aicinot [145] sanāksmju laikā ieinteresētos ļaudis no šīs dienas sākt kalpot Kungam. Mēs lūdzām iznākt uz priekšu tos, kas vēlējās nodoties Dievam. Iznāca diezgan daudzi. Es runāju vairākas reizes, aicinot dvēseles saraut sātana saites un sākt jaunu dzīvi. Kāda māte raudādama gāja pie sava dēla un ļoti viņu lūdza. Tas šķita nejūtīgs, stūrgalvīgs un nepiekāpīgs. Tad es cēlos un griezos pie brāļa D, aicinot viņu nestāties ceļā saviem bērniem. Viņš it kā satrūkās, tad piecēlās un sacīja, ka no šīs dienas vēlas sākt jaunu dzīvi. To dzirdot, visi no sirds priecājās. Brālis D ir jauks cilvēks.
Pēc tam piecēlās māsas E vīrs un liecināja, ka vēlas kļūt par kristieti. Tas bija pazīstams tiesnesis. Viņa meita sēdēja uz lūdzēju sola. Tad mūsu lūgumiem pievienojās brālis D, un arī māsa D griezās pie saviem bērniem. Tā mēs lūdzām un beidzot uzvarējām. Visi iznāca uz priekšu. Tēvi un visi dēli, un vēl citi tēvi sekoja viņu piemēram. Tā bija priecīga diena. Māsa E izteicās, ka tā bijusi laimīgākā diena viņas mūžā. [Diary, Feb. 19, 1868.]
Laba atsaucība Betlkrīkā
Pēcpusdienā es runāju no Otrās Pētera vēstules. Jutos brīva. Pēc tam, kad stundu biju runājusi, aicināju iznākt uz priekšu tos, kas vēlas būt par kristiešiem. Apmēram trīsdesmit līdz četrdesmit cilvēki klusi un mierīgi piecēlās, atnāca un ieņēma vietu priekšējās rindās. Es viņus aicināju uz pilnīgu nodošanos Dievam. Mums ar tiem bija ļoti jauks lūgšanu brīdis. Pēc tam aicinājām piecelties tos, kas vēlējās kristīties. Piecēlās diezgan liels skaits cilvēku. [Diary, June 9, 1873.]
Atsaucība pēc zināmas vilcināšanās
Pēcpusdienā es runāju (Stenlejā, Va) par Jāņa 17:3. Kungs man deva daudz sava Svētā Gara. Nams bija pilns. Es aicināju iznākt uz priekšu tos, kas vēlējās dedzīgāk meklēt Kungu un gribēja sevi Viņam nodot par pilnīgu upuri. Kādu laiku neviens nepakustējās, bet pēc tam iznāca daudzi un [146] liecināja par savu grēku atzīšanu. Mums bija iespaidīgs lūgšanu brīdis, kad visi jutās satriekti un atzina izdarītos pārkāpumus. Ak, kaut katrs to varētu saprast! [ Diary, Nov. 9, 1890]
Līdzko viņa iesāka darbu Šveicē
Sabatā un svētdienā bija daudz neaizmirstamu brīžu. (Šveices konferencē, kas 1885.gadā notika Bāzelē) Runājot svētdienas pēcpusdienā, Kungs mani sevišķi svētīja. Uzrunas beigās tos, kuri ilgojās kļūt par kristiešiem, un visus, kuri juta, ka tiem nav bijusi dzīva savienība ar Dievu, aicinājām iznākt uz priekšu, lai kopīgi varētu lūgt pēc grēku piedošanas un pēc žēlastības spēka, ar ko pretoties kārdinājumiem.
Tas daudziem bija jauns piedzīvojums, bet viņi nevilcinājās. Šķita, ka kājās bija piecēlušies visi klātesošie, tā ka labākais viņiem tagad bija atkal apsēsties un kopīgi meklēt Kungu. Šeit visi sanāksmes dalībnieki izteica apņemšanos nolikt grēkus un ar vislielāko dedzību iesaistīties lūgšanās pēc Dieva tuvuma. Pēc tam tika nodotas simts piecpadsmit liecības. Daudzas no tām izteica patiesu pieredzi Dieva lietās. [Historical Sketches of the Foreign Missions of the Seventh-day Adventists, p. 173.]
Kristiānijā (Oslo), Norvēģijā
Divas nedēļas mēs pavadījām Kristiānijā, kur sirsnīgi strādājām draudzes labā. Kunga Gars mani mudināja sniegt ļoti skaidru liecību. It īpaši mūsu pēdējā sanāksmē es ļaudīm centos atklāt, ka, tiecoties kļūt par Dieva bērniem, viņiem nepieciešama pilnīga rakstura pārmaiņa. (..) Es tiem norādīju uz dziļas nožēlas un atgriešanās vajadzību, grēka atzīšanu un atstāšanu, jo šo nepilnību dēļ draudze nesaņem iepriecinošo Kristus Garu. Pēc tam mēs aicinājām iznākt uz priekšu tos, kas vēlējās izšķiroši nostāties Kunga pusē. Atsaucās daudzi. Daži izprotoši atzina savus grēkus, un tika nodotas sirsnīgas liecības. [ The Review and Herald, Oct. 19, 1886.] [147]
Apņēmība tiek parādīta ar piecelšanos
Kad tika izteikts aicinājums (Bāzelē, Šveicē) piecelties visiem, kas no šī brīža visnopietnākajā veidā sāks tiekties pēc augstāka kristīgā standarta, kājās piecēlās visi. Mēs ceram, ka tas viņiem deva labu pamudinājumu pievērsties Dievam un pārdomām par garīgām lietām, lai tie nopietni censtos būt tādi, kādiem kļūt Kungs viņiem ir devis spēku – uzticīgiem un svētiem Kristus krusta kareivjiem. [Diary, Nov. 22, 1885.]
Atkritēji Bāzelē aicināti atgriezties
Sabata pēcpusdienā mēs no jauna pulcējāmies kopējā sanāksmē. Kad es atkal īsu brīdi uzrunāju ļaudis, pār mani dusēja Dieva svētība. Visas sēdvietas bija aizņemtas, tā ka vajadzēja ienest vēl papildus krēslus. Ļaudis klausījās ar dziļu ieinteresētību.
Es uzaicināju iznākt priekšā tos, kuri vēlas, lai Dieva kalpi par viņiem aizlūdz. Visi, kas bija atkrituši, visi, kas vēlējās atgriezties un čakli meklēt Kungu, šo izdevību tagad varēja izmantot. Ātri tika aizņemtas vēl atlikušās brīvās vietas, bet, tā kā sakustējās visa zāle, mēs sacījām, ka labāk būtu, ja visi paliktu tur, kur viņi atradās, un mēs tagad kopīgi grieztos pie Dieva, atzīstot savus grēkus, jo Kungs taču ir ķīlā devis savu vārdu: “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:9)
Ātri viena pēc otras tika sniegtas daudzas dziļi izjustas liecības, kas pierādīja, ka klātesošo sirdi bija skāris Dieva Gars. Mūsu sanāksmes ilga no pulksten diviem līdz pieciem pēcpusdienā, un tad ar vairākām sirsnīgām lūgšanām mēs bijām spiesti tās beigt. [Diary, Feb. 20, 1887.]
Kāds īpašs piedzīvojums Austrālijā
Sabatā, 1895. gada 25. maijā, kādā Ziemeļficrojas zālē, kur parasti sapulcējās mūsu ļaudis, mums bija īpaša sanāksme. Jau vairākas dienas pirms tam es uzzināju, ka vietējā draudze gaida, ka es Sabatā runāšu, bet nelaimīgā kārtā biju stipri saaukstējusies un gandrīz pilnīgi aizsmakusi. Man radās vēlēšanās no šī uzdevuma atbrīvoties, bet, tā kā tā bija mana vienīgā izdevība šos ļaudis uzrunāt, nolēmu: “Es iziešu ļaužu priekšā, un ticu, ka Kungs paklausīs manas sirsnīgās lūgšanas un atņems aizsmakumu, lai es sanākušajiem varētu sniegt savu vēsti.” Debesu Tēvam es liku priekšā Viņa izteikto apsolījumu: “Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsiet; klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū; kas meklē, atrod; un, kas klauvē, tam atvērs. (..) Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz.” (Lūkas 11: 9-13)
Dieva Vārds ir drošs. Es lūdzu un ticēju, ka būšu spējīga runāt uz ļaudīm. Es jau uzmeklēju kādu Rakstu vietu, bet, kad piecēlos, lai runātu, Kungs man lika to aizmirst, un es jutos spiesta pievērsties Pētera otrajai vēstulei. Un tā, iztirzājot domu par Dieva žēlastības vērtību, Kungs man piešķīra sevišķu brīvību. (..) Ar Svētā Gara palīdzību biju spējīga izteikties skaidri un spēcīgi.
Uzrunas beigās Dieva Gars mani pārliecināja, lai uzaicinu iznākt uz priekšu visus, kas vēlējās pilnīgi nodoties Kungam. Tāpat aicinājumu saņēma tie, kas domāja, ka viņiem nepieciešamas Dieva kalpu aizlūgšanas. Priekšā iznāca apmēram trīsdesmit cilvēku. Starp tiem bija arī brāļu F sievas, kas pirmo reizi pauda vēlēšanos nākt tuvāk Dievam. Manu sirdi pildīja neizsakāma pateicība par šo divu sieviešu sperto soli.
Tad es sapratu, kāpēc tik spiedoši tiku mudināta izteikt tādu aicinājumu. Sākumā vilcinājos neziņā, vai tas būs vislabākais, ko varam darīt, jo, kā redzēju, mēs ar dēlu bijām vienīgie, kas šajā gadījumā varējām palīdzēt. Bet, it kā kāds būtu mani uzrunājis, prātā ienāca doma: “Vai tad tu nevari paļauties uz Kungu?” Un es atbildēju: “Es uzticēšos, Kungs!” Kaut gan mans dēls bija visai pārsteigts, ka es šai brīdī izsaku tādu aicinājumu, kritiskajā situācijā viņš rīkojās pareizi. Es nekad neesmu dzirdējusi viņu runājam ar lielāku spēku un vēl izjustāk nekā toreiz. Viņš aicināja [149] uz priekšu brāļus Folkhedu un Solsbēriju, un mēs zemojāmies lūgšanā. Mans dēls uzņēmās vadību, un viņa lūgšanu tiešām diktēja pats Kungs, jo šķita, ka viņš lūdz, it kā atrastos tiešā Dieva tuvumā. Arī brāļi Folkheds un Solsbērijs izteica dedzīgus lūgumus, un pēc tam Kungs lūgšanai atvēra manu balsi. Es pieminēju māsas F, kas pirmo reizi bija atklāti nostājušās par patiesību. Pār sanāksmi dusēja Svētais Gars, un daudzus saviļņoja Tā dziļi skarošais darbs.
Sanāksmei beidzoties, daudzi steidzās uz paaugstinājumu un, satvēruši manu roku, ar asarām acīs prasīja, lai es par viņiem lūgtu. Es sirsnīgi atbildēju, ka gribu to darīt. Mani iepazīstināja ar māsām F, un es sapratu, ka viņām bija visai maiga sirds. Vienai no šīm māsām, kas tagad nostājās par patiesību, māte bija visniknākā pretiniece un bija draudējusi, ja viņas meita kļūs par Sabata ievērotāju, tad tā vairs neļaus viņai ienākt savā mājā, jo māte to uzskatīja par ģimenes apkaunojumu. F kundze bieži bija teikusi, ka nekad nepievienosies septītās dienas adventistiem. Viņa bija uzaugusi presbiterāņu draudzē un radināta domāt, ka sievietēm runāt atklātās sanāksmēs ir ļoti piedauzīgi, ka tādā veidā tiek pārkāptas visas pieklājības normas. Viņa bija dzirdējusi vecākos sludinātājus Danielsu un Korlisu, un uzskatīja tos par veikliem runātājiem, bet tā nevēlējās dzirdēt sludinām sievieti. Viņas vīrs bija lūdzis, lai Dievs apstākļus kārtotu tā, ka sieva varētu atgriezties māsas Vaitas kalpošanas rezultātā. Kad es aicināju iznākt uz priekšu tos, kas jūt, ka tiem nepieciešams tuvoties Dievam, visiem par pārsteigumu iznāca arī abas māsas. Sieviete, kas bija zaudējusi savu mazuli, sacīja, ka sākumā esot nolēmusi neiet uz priekšu, bet Kunga Gars tik spēcīgi iespaidojis tās prātu, ka viņa neuzdrošinājusies atteikties. (..) Es jutos ļoti pateicīga Debesu Tēvam par Viņa mīlošo laipnību, liekot šīm divām dārgajām dvēselēm paklausībā patiesībai pievienoties saviem laulātajiem draugiem. [The Review and Herald, July 30, 1895.] [150]
