Tieši pateicoties Dieva Gara dziļajam darbam, man tika atklāta šī Gara nākšanas būtība un rādītas [135] briesmas, kādas var apņemt dvēseles, pie kurām Gars tādā veidā ir darbojies, jo šiem cilvēkiem pēc tam jāsastopas ar ienaidnieka niknākajiem uzbrukumiem, kurš tiem uzmāksies ar saviem kārdinājumiem, lai sagrautu Dieva Gara ietekmi un panāktu, ka Tā pasludinātās un apliecinātās patiesības neattīra un nepadara svētākus tos, kas saņēmuši gaismu no Debesīm, lai visa rezultātā Kristus viņos netiktu pagodināts.
Lielas garīgas gaismas laiks, ja šo gaismu svēti nemīl un neizlieto dzīvē, pārvērtīsies tikpat lielā garīgā tumsā. Dieva Gara atstātais iespaids, ja cilvēki to nesargās un nenostāsies uz svētās zemes, no atmiņas drīz vien izzudīs. Tiem, kas vēlas iet uz priekšu garīgajās atziņās, jāstāv tieši blakus Dieva avotam un atkal un atkal jādzer no pestīšanas ūdens, kas ar tik lielu žēlastību viņiem tiek pasniegts. Šo atspirdzinošo veldzi tie nekad nedrīkst atstāt, bet ar pateicībā un mīlestībā pāri plūstošu sirdi, tiem, redzot Dieva laipnību un mīlestību, nepārtraukti jāuzņem dzīvais ūdens.
Ak, cik daudz tas nozīmē ikkatrai dvēselei! – “Es esmu pasaules gaisma”; “Es esmu dzīvības maize. Kas nāk pie Manis, tas nesalks (pēc vēl lielāka apmierinājuma); un, kas Man tic, tam neslāps ne mūžam.” (Jāņa 8:12; 6:35) Saskaņošanās ar šo nosacījumu nozīmē, ka jūs esat atraduši gaismas un mīlestības Avotu un uzzinājuši, kad un kā jūs varat tikt no jauna atspirdzināti, un kā izmantot Dieva apsolījumus, tos nepārtraukti attiecinot pašiem uz sevi.
“Bet Es jums esmu sacījis, ka jūs Mani gan esat redzējuši, tomēr jūs neticat.” (Jāņa 6:36, pēc Glika) Tas ir burtiski piepildījies daudzu ticīgo dzīvē, jo Kungs tiem sniedza dziļāku izpratni par patiesību, par savu žēlastību un līdzjūtības un mīlestības pilno raksturu, tomēr, saņēmuši tādu gaismu, tie neticībā no Viņa novērsās. Tie izjuta dziļi skarošo Dieva Gara darbību, bet, kad nāca sātana viltīgās kārdināšanas, kas vienmēr ir klāt pēc atmodas laika, viņi nestājās tām pretī, līdz asinīm cīnīdamies pret grēku; tādēļ arī tos, kuri, izlietojot pareizi [136] saņemto gaismu, būtu ieguvuši lielas priekšrocības, uzvarēja ienaidnieks. Viņiem Dieva dāvāto gaismu vajadzēja atstarot tālāk uz citām dvēselēm; tiem pienācās strādāt un rīkoties saskaņā ar Svētā Gara sniegtajām atklāsmēm, bet, to nedarot, viņi cieta zaudējumu.
Spēļu kaislībās pazaudētā garīga uzvara
Studenti nodevās izpriecām un vieglprātībai. Viņi tā aizrāvās ar spēlēm, ka Kungu pavisam aizmirsa; Viņš stāvēja jūsu vidū spēļu laukumā, sakot: Ak, kaut tu zinātu, “un pašā šinī savā laikā, ko pie tava miera vajag”! (Lūk. 19:42) “Jūs Mani gan esat redzējuši, tomēr jūs neticat.” (Jāņa 6:36) Jā, Kristus jums atklājās, un, Svētajam Garam aizskarot sirdi, jūs tikāt dziļi iespaidoti, bet tālāk gājāt pa ceļu, kur šo svēto iespaidu pazaudējāt un nesaglabājāt uzvaru. “Katrs, ko Tēvs Man dod, nāk pie Manis; un, kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jāņa 6:37) Jūs sākāt iet pie Kristus, bet nepalikāt Kristū. Jūs Viņu atstājāt, un atziņa par Viņa piešķirtajām svētībām un lielo labvēlību no jūsu sirds izzuda. Domas par izpriecām tik lielā mērā pārņēma jūsu prātu, ka pēc Dieva Gara godbijību iedvesošā apmeklējuma jūs to apspriešanā iesaistījāties ar tādu dedzību, ka tika noārdītas visas barjeras, un, kaislīgi nododoties spēlēm, jūs atstājāt neievērotus Kristus vārdus: “Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā.” (Marka 14:38) Vietu, kuru vajadzēja ieņemt Jēzum, bija uzurpējušas kaislības uz spēlēm. Svētā Gara sniegtā iepriecinājuma vietā jūs izvēlējāties savas izpriecas. Jūs nesekojāt Jēzus priekšzīmei, kurš sacīja: “Es esmu no Debesīm nācis, lai darītu nevis to, ko Es gribu, bet to, ko grib Tas, kas Mani sūtījis.” (Jāņa 6:38)
Daudzu prātu tik ļoti pārņēmušas viņu pašu cilvēciskās tieksmes un iekāres, un viņi tā nodevušies ieradumam tām izdabāt, ka vairs nespēj aptvert [137] Rakstu patieso nozīmi. Citi iedomājas, ka, sekojot Jēzum, tiem obligāti jābūt drūmiem un noskumušiem, tāpēc ka no viņiem tiek prasīts atteikties no izklaidēm un neprāta, kam nododas pasaule. Dzīvs kristietis būs līksms un apmierināts, jo dzīvos tā, it kā skatītu To, kurš nav redzams; un tiem, kas meklēs Kristu Viņa patiesajā raksturā, sevī būs mūžīgās dzīvības elementi, tāpēc ka viņi būs kļuvuši par dievišķās dabas dalībniekiem un izbēguši no samaitātības, kas pasaulē pastāv iekāres dēļ. Jēzus sacīja: “Bet tā ir Mana sūtītāja griba, lai no visa, ko Viņš Man devis, Es nenieka nezaudētu, bet to celtu augšā – pastarā dienā. Jo tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā.” (Jāņa 6:39,40)
Dieva bērns kā Dieva līdzstrādnieks
Visa garīgā dzīvība ir iegūstama no Jēzus Kristus. “Cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem.” (Jāņa 1:12) Bet kas noteikti seko pēc tam, kad cilvēks ir kļuvis par Dieva bērnu? Rezultātā tas kļūst par Dieva līdzstrādnieku. Tiešām, liels darbs ir darāms jūsu pašu dvēseles glābšanai un – lai jūs iemācītos pārliecināt citus atstāt neticību un dzīvot ticībā Jēzum Kristum. “Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas tic uz Mani (Vai tikai ar gadījuma rakstura ticību? – Nu nē! – Ar paliekošu ticību, kas darbojas mīlestībā un šķīsta dvēseli), tam ir mūžīgā dzīvība. Es esmu dzīvības maize. (..) Es esmu dzīvības maize, kas nākusi no debesīm; ja kas ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi, un tā maize, ko Es došu, ir Mana miesa, ko Es došu par pasaules dzīvību. (..) Ja jūs Cilvēka Dēla miesu neēdat un Viņa asinis nedzerat, tad jūsos nav dzīvības. Kas Manu miesu ēd un Manas asinis dzer, tam ir mūžīga dzīvība, un es viņu uzmodināšu pastarā dienā. (..) Gars ir, kas dara dzīvu, miesa neder nenieka. Tie vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība. Bet citi ir jūsu starpā, kas netic. Jo Jēzus no iesākuma zināja, kuri tie, [138] kas neticēja, un kurš ir tas, kas Viņu nodos, un Viņš sacīja: tādēļ Es jums esmu sacījis, ka neviens pie Manis nevar nākt, ja tas viņam nav dots no mana Tēva.” (Jāņa 6:47,48,51,53,63-65, pēc Glika)
Izsakot šos vārdus, Kristus runāja autoritatīvi, ar pārliecību un spēku. Reizēm Viņš izturējās tā, ka skaidri bija jūtams Viņa gara saviļņojums. Tomēr daudzi, kas to redzēja un dzirdēja, baudot šīs stundas svētības, aizgāja pa saviem ceļiem un par saņemto gaismu drīz vien aizmirsa.
Jēzum Kristum ir uzticētas mūžīgas vērtības, lai Viņš tās izdalītu pēc savas gribas, bet cik skumji, ka daudzi ātri vien pazaudē tiem ticībā uz Viņu piedāvāto dārgo žēlastību. Debesu bagātības Kristus vēlas piešķirt tiem, kas Viņam uzticas, uz Viņu paļaujas un paliek Viņā. Viņš “neturēja par laupījumu līdzināties Dievam” un apzinās, ka netiek kontrolēts un nav ierobežots piešķirt Debesu veltes, kam vien vēlas. Kristus nepaaugstina un negodā šīs pasaules varenos, kuriem parasti glaimo un aplaudē; bet aicina savus izredzētos, īpašos ļaudis, kas Viņu mīl un Tam kalpo, lai tie nāktu pie Viņa un lūgtu un Viņš tiem varētu dot dzīvības maizi un nodrošināt ar dzīvības ūdeni, kas tajos kļūtu par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.
Jēzus mūsu pasaulē ienesa Dieva bagātību krājumus, un visi, kas Viņam tic, tiek pieņemti kā mantinieki. Viņš ir paziņojis par lielo atalgojumu tiem, kas Viņa vārda dēļ cieš. Ir rakstīts: “Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (1. Kor. 2:9) [The Review and Herald, Jan. 30, 1894.]
Vai svētība tika vērtēta?
Lai palielinātos mūsu garīgās spējas, mums nepieciešams staigāt gaismā. Raugoties uz Kristus drīzo atnākšanu vēstošajiem notikumiem, ir modri jādarbojas, lai sagatavotos paši, uzturot savus lukturus sakārtotus un degošus, [139] un varētu pamudināt citus būt gataviem sagaidīt Līgavaiņa atgriešanos. Vienlaicīgi ir jābūt nomodā un jāstrādā; ticībai jāsavienojas ar darbiem, jo citādi mūsu raksturs nebūs saskanīgs un līdzsvarots, nebūs kļuvis pilnīgs Jēzū.
Ja mēs savu dzīvi veltītu tikai lūgšanu pilnām pārdomām, tad mūsu gaisma kļūtu neskaidra, jo gaisma mums dota, lai to sniegtu tālāk citiem, un, jo vairāk mēs ar to dalāmies, jo spožāka kļūst mūsu pašu gaisma. Ja pasaulē vispār ir kaut kas, kam vajadzētu nodoties ar entuziasmu, tad tas ir dvēseļu glābšanas darbs, kuru dēļ mira Kristus. Tāda veida pūles nekad neļaus atstāt novārtā personīgo dievbijību. Mums ir dots pamudinājums: “Savā darbā neesiet kūtri; esiet dedzīgi garā, gatavi kalpot Kungam!” (Rom. 12:11)
Dzīvot vienīgi par godu Dievam nozīmē tiekties tikai uz vienu mērķi, lai atklātos sirdī paveiktais darbs, kas jūsu gribu pakļauj Dieva gribai un savalda katru domu, lai tā pagodinātu jūsu Kungu. Pasaule jūs ir vērojusi, vēlēdamās redzēt, kāds iespaids sekos atmodai koledžā, sanatorijā, izdevniecības kantorī un pie Betlkrīkas draudzes locekļiem. Kādu liecību jūs esat snieguši ar savu ikdienas dzīvi un raksturu?
Dievs sagaidīja, ka jūs visi no savas puses darīsiet vislabāko, ne lai izpatiktu sev, uzjautrinātos vai sevi izceltu, bet lai visos savos ceļos pagodinātu Viņu, atgriežoties pie Viņa, atbilstoši saņemtajai gaismai un priekšrocībām, kuras Viņš jums savā žēlastībā bija devis. Viņš sagaidīja, ka jūs nodosiet liecību Debesu saprātīgo būtņu priekšā un būsiet kā dzīvi liecinieki par Kristus žēlastības spēku pasaulē. Kungs jūs pārbaudīja, lai redzētu, vai jūs Viņa bagātīgo svētību uzskatīsiet kā kaut ko lētu un neievērojamu, vai arī vērtēsiet to kā lielu mantu, ar kuru jārīkojas ļoti uzmanīgi. Ja visi pret Dieva dāvanu būtu izturējušies kā godīgais un uzticīgais kalps, kurš čakli pavairoja Kunga naudu, tad, atbilstoši katra pienākumam, dotā žēlastība arī te būtu dubultojusies, jo darbs bija no Dieva. [140]
