Ešfīldas draudzē atsaucas viesi - neadventisti
Es aicināju piecelties kājās visus, kas vēlas slēgt svētu derību ar Dievu un kalpot Viņam no visas sirds. Nams bija pilns, un gandrīz visi piecēlās. Klāt bija diezgan daudzi, kas nepiederēja mūsu ticībai, un arī daži no viņiem piecēlās. Es tos sirsnīgā lūgšanā pienesu Kungam, un mēs izjutām Dieva Gara tuvumu. Sapratām, ka te tiešām tika iegūta uzvara. [Manuscript 30a, 1896.]
Īpašs aicinājums Betlkrīkas koledžai
Lūgšanas nedēļas laikā es piecas reizes runāju uz sanitāriem, medmāsām un ārstiem un esmu pārliecināta, ka manis teiktais tika vērtēts. Pagājušajā ceturtdienā profesors Preskots vēlējās, lai es tur ierastos vēlreiz. Kad aizgāju, runāju lielajā kapelā, kas bija pilna ar studentiem. Varēju brīvi izteikties un atklāt viņiem patiesības par Dieva laipnību un žēlastību, par Jēzus Kristus lielo pretimnākšanu un upuri, par mums sagādāto Debesu atalgojumu un galīgo uzvaru, kā arī par to, kāda priekšrocība būt par kristieti.
Piecēlās arī profesors Preskots un mēģināja runāt, bet viņš bija ļoti aizkustināts un kādas piecas minūtes vienīgi raudot stāvēja ļaužu priekšā, nespēdams izteikt nevienu vārdu, bet beidzot apliecināja: “Es esmu priecīgs, ka varu būt kristietis.” Viņš runāja kādas piecas minūtes un pēc tam deva iespēju visiem izteikties. Tika nodotas daudzas liecības, bet man šķita, ka starp klātesošajiem ir vēl kāda grupa, kas nav aizsniegta. Mēs aicinājām iznākt uz priekšu visus, kas jūt, ka tie nav sagatavoti Kristus atnākšanai, un kam nav pierādījumu, ka Dievs viņus būtu pieņēmis. Likās, ka sakustētos viss nams. Vēlreiz devām izdevību visiem izteikt savas izjūtas un, kad pēc maza brīža atvēlējām laiku lūgšanām, šķita, ka Kunga svētība ir aizsniegusi sirdis.
Tad mēs sadalījāmies grupās un turpinājām strādāt vēl divas stundas. Sanāksmē visai jūtamā veidā izpaudās Kunga Gara tuvums. Daudzi no tiem, kas [151] par reliģiju neko nezināja, neticīgie no pasaules, bija ieguvuši patiesus piedzīvojumus ar Dievu. Tā darbs iet arvien tālāk uz priekšu. Kungs strādā un strādās, ja vien mēs Viņam sagatavosim ceļu, lai Viņš droši var atklāt savu spēku mūsu labā. [Letter 75, 1888.]
Aicināti iziet uz priekšu Sanfrancisko
Piektdien, 21. decembrī (1900.), mēs devāmies uz Sanfrancisko, kur man vajadzēja būt klāt lūgšanas nedēļā. Sabata pēcpusdienā es tur runāju uz draudzi, kaut gan biju tik nespēcīga, ka, lai noturētos kājās, ar abām rokām vajadzēja pieķerties katedrai. Es lūdzu Kungu pēc spēka runāt uz ļaudīm. Viņš dzirdēja manu lūgšanu un mani stiprināja. Turpmākajā laikā, pievēršoties Atkl. 2:1-5., baudīju lielu brīvību.
Mani dziļi skāra Dieva Gars, un sniegtā vēsts ļaudis ļoti ietekmēja. Pēc tam, kad es beidzu, visi, kas vēlējās nodoties Kungam, tika uzaicināti iznākt priekšā. Atsaucās daudzi, un viņu labā tika pienestas lūgšanas. Starp tiem, kas piecēlās, daži ar adventes vēsti bija iepazinušies tikai nesen, bet tagad tiem nācās izšķirties.
Ak, kaut Kungs stiprinātu atstāto labo iespaidu, un ties Viņam pilnīgi nodotos! Ak, kā es ilgojos redzēt dvēseles atgriežamies, dzirdēt tās dziedam jaunu dziesmu par slavu mūsu Dievam!
Svētdienas pēcpusdienā es runāju uz lielu auditoriju, no kuras daudzi nepiederēja mūsu ticībai. Mani spēki bija atjaunoti tā, ka ļaužu priekšā varēju stāvēt, nepieturoties pie katedras. Pār mums dusēja Dieva svētība, un runājot es kļuvu arvien stiprāka. Tāpat kā Sabatā, atkal uz priekšu tika aicināti tie, kas ilgojās pēc garīgas palīdzības, un mēs priecājāmies, redzot labprātīgu atsaucību. Kad mēs Kungu meklējām lūgšanās, Viņš šķita ļoti tuvu. [The Review and Herald, Feb. 19, 1901.]
Līdzīgs darbs ikkatrā draudzē
Sabatā, 10. novembrī, es apmeklēju Sanfrancisko un runāju uz draudzi, kura bija pilna ļaužu ar dzirdīgām ausīm [152] un saprotošu sirdi. (..) Kad biju beigusi, vecākais sludinātājs Korliss aicināja iznākt priekšā visus, kas vēlas nodoties Jēzum. Atsaucība bija ātra un priecīga, un man pēc tam sacīja, ka esot iznākuši apmēram divi simti cilvēku. Vīrieši un sievietes, jaunieši un bērni steidzās ieņemt vietu pirmajās rindās. Kungam patiktu, ja līdzīgs darbs tiktu veikts ikvienā draudzē.
Daudzi nevarēja iznākt uz priekšu vienkārši tāpēc, ka nams bija ļoti pārpildīts. Tomēr apgarotās sejas un asaru pilnās acis liecināja par apņemšanos: “Es gribu iet kopā ar Kungu! No šī brīža nopietni tiekšos pēc augstāka standarta.!” [The Review and Herald, Feb. 12, 1901.]
Atsaucība 1909. gada Vispasaules Savienības sanāksmē
Mani brāļi un māsas, meklējiet Kungu, kamēr Viņš atrodams! Tuvojas brīdis, kad tie, kas izšķieduši savu laiku un izdevības, vēlēsies, kaut tie būtu Viņu meklējuši. (..) Dievs vēlas jūs uzturēt pie skaidras apziņas un pastāvīgā rosībā. Viņš grib, lai jūs izietu mūsu draudzēs un dedzīgi pūlētos Viņa labā. Kungs vēlas, lai jūs organizētu sanāksmes tiem, kas vēl atrodas ārpus draudzes, lai arī tie varētu uzzināt šīs pēdējās brīdinājuma vēsts patiesības. Ir vietas, kur jūs priecīgi uzņems, kur ļaudis pateiksies, ka esat nākuši tiem palīgā. Kaut Kungs jūs stiprinātu iesaistīties šajā darbā tā, kā jūs to vēl nekad neesat darījuši! Vai jūs to vēlaties? Vai jūs vēlaties tagad piecelties kājās un apņemties, ka paļausities uz Dievu, kā uz savu cerību un palīgu? (Klātesošie pieceļas)
(Lūgšana) – “Es Tev pateicos, Kungs, Israēla Dievs! Pieņem šo Tavu ļaužu solījumu. Dod tiem savu Garu. Lai viņos kļūst redzama Tava godība. Kad viņi runās par patiesību, lai kļūst redzama Dieva pestīšana! Āmen!” [General Conference Bulletin, May 18, 1909.] [153]
