(Šeit nav mēģināts aptvert visus tematus. Citus ierosinājumus jūs varat atrast grāmatā Evaņģelizācija, 184-199 un 217-278. lpp)
Lai atklājas Kristus
Visas sludināšanas mērķis ir novērst uzmanību no sevis, lai atklājas Kristus. Kunga Jēzus paaugstināšana ir tā lielā patiesība, kura jāizceļ ikvienam, kas, citus pamācot, strādā ar Vārdu. [Manuscript 109, 1897]
Patiesības vēsts nesējiem atziņu par Kristus taisnību nevajadzētu uzsvērt kā jaunu gaismu, bet kā ļoti dārgu gaismu, kas kādu laiku bija pazaudēta no ļaužu redzes loka. Jēzus mums jāpieņem kā personīgais Pestītājs, tad Viņš mums pieskaitīs Viņā esošo Dieva taisnību. Atkārtosim un vienmēr priekšplānā izvirzīsim atziņu, kuru ir uzsvēris apustulis Jānis: “Šī ir mīlestība, nevis ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai.” (1. Jāņa 4:10)
Dieva mīlestībā ir atklātas visapbrīnojamākās dārgās patiesības āderes, ar ko draudzes un pasaules priekšā ir atvērtas Kristus žēlastības bagātības. (..) Ak, kas par mīlestību, kas par apbrīnojamu, neizmērojamu mīlestību, kas Kristu ierosināja mirt par mums, kad mēs vēl bijām grēcinieki! [156] Un kādu zaudējumu cieš dvēsele, kura saprot bauslības stingrās prasības, bet nespēj aptvert Kristus žēlastību, kas pieejama tik lielā pārpilnībā.
Ir taisnība, ka Dieva bauslība apliecina Viņa mīlestību, ja to pasludina kā patiesību Jēzū, tāpēc Dieva Dēla dāvināšana šai noziedzīgajai pasaulei plaši jāiztirzā ikvienā uzrunā. Nav brīnums, ka patiesība nespēj sasildīt sirdi, ja to pasniedz aukstā un nedzīvā veidā. Nav jābrīnās, ka ticība šaubās apstājas pie Kunga apsolījumiem, ja sludinātāji un strādnieki nav parādījuši Jēzus vienotību ar Dieva bauslību. Ak, cik daudz biežāk tiem vajadzēja pārliecināt ļaudis, ka “Viņš jau savu Dēlu nav saudzējis, bet to par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas?” (Rom. 8:32)
Sātans ir apņēmies panākt, lai cilvēki neizprastu Dieva mīlestību, kas Viņam pazudušās cilts glābšanai lika atdot savu Dēlu; jo vienīgi Dieva laipnība ļaudis vada pie nožēlas. Bet kādas sekmes mēs esam guvuši, atklājot pasaulei Dieva dziļo un apbrīnojamo mīlestību? Mums nav cita ceļa, kā to panākt, kā vienīgi izsaucoties: “Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni.” (1. Jāņa 3:1) Tāpēc sacīsim grēciniekiem: “Redzi Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus.” (Jāņa 1:29) Parādot Jēzu kā Tēva pārstāvi, mēs spēsim izklīdināt ēnu, ko sātans ir metis pār mums ejamo ceļu, lai mēs neieraudzītu Dieva žēlastību un Viņa neizmērojamo mīlestību, kā tā atklājusies Jēzū Kristū. Uzlūkojiet Golgātas krustu! Tā ir pastāvīga ķīla Debesu Tēva bezgalīgajai mīlestībai un neizmērojamajai žēlastībai. [Manuscript, 154, 1897]
Svētais Gars
Lielajam Skolotājam Kristum bija iespēja izvēlēties bezgalīgi daudz tematu, par ko runāt, bet viens, pie kura Viņš kavējās visvairāk, bija doma par Svētā Gara piešķiršanu. Viņš jau iepriekš skaidroja, kādas lielas svētības draudzei dos šī dāvana. Bet kādu tematu šodien apskata [157] vismazāk? Un kāds apsolījums piepildās vismazāk? Par Svēto Garu tiek runāts tikai gadījuma pēc, un drīz vien viss tiek atkal aizmirsts. [Manuscript 20, 1891.]
Māciet atgriešanās soļus
Patiesību par Jēzu sludinātājiem nepieciešams pasniegt daudz skaidrākā un vienkāršākā veidā. Viņiem pašiem daudz pilnīgāk jāizprot lielais cilvēces atpestīšanas plāns, tad tie arī klausītāju domas spēs vadīt prom no laicīgām lietām uz garīgo un mūžīgo. Daudzi vēlas uzzināt, kas tiem jādara, lai tiktu glābti. Tiem vajag skaidri un saprotami parādīt nepieciešamos atgriešanās soļus. Nevajadzētu noturēt nevienu svētrunu, kurā kaut īsi, bet īpaši skaidri netiktu parādīts ceļš, pa kuru grēcinieki var nākt pie Kristus un tikt glābti. Sludinātājiem jānorāda ļaudīm uz Jēzu, kā to darīja Jānis, un aizkustinošā vienkāršībā, pašu sirdīm kvēlojot Kristus mīlestībā, jāsaka: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēkus.” Nopietni un sirsnīgi ikviens grēcinieks jāaicina nožēlot savus pārkāpumus un atgriezties.
Tiem, kas šo darba daļu pamet novārtā, vispirms pašiem jāatgriežas, lai drīkstētu sniegt kādu uzrunu. Tie, kuru sirdī valdīs Jēzus mīlestība un kuri būs piepildīti ar Viņa Vārda dārgajām patiesībām, varēs ņemt no Dieva mantu nama vecas un jaunas lietas. Tiem nebūs laika anekdošu stāstīšanai; tie nenopūlēsies kļūt par oratoriem, savā domu gājumā uzlidojot tik augstu, ka vairs nespēj citus vest sev līdzi, bet tie vienkāršos vārdos, ar aizkustinošu sirsnību atklās patiesību par Jēzu. [The Review and Herald, Feb. 22, 1887.]
Seno Adventes patiesību atdzimšana
Sludinātājiem un ļaudīm darāms svēts un svarīgs darbs. Tiem jāpētī Dieva rīcības iemesli un Viņa tautas vēsture. Tie nedrīkst aizmirst Kunga izturēšanos pret savu tautu pagātnē. Ir jāatdzīvina un atkal no jauna jāpārstāsta patiesības, kas sākušas likties mazsvarīgas tiem, kuri no personīgās pieredzes nezina, kāds spēks [158] un godība tās pavadīja, pirmo reizi tās atklājot un saprotot. Šīs patiesības jāpasniedz pasaulei visā to sākotnējā svaigumā un spēkā. [Manuscript 22, 1890.]
Eņģeļu kalpošana
Par katru cilvēku cīnās labie un ļaunie eņģeļi, un cilvēks pats izšķir, kas uzvarēs. Es aicinu Kristus kalpus uzsvērt patiesību par eņģeļu kalpošanu, lai to saprastu visi, kas nonāk viņu balss sniedzamības robežās. Nenododieties fantastiskiem minējumiem. Mūsu vienīgā drošība ir rakstītais Vārds. Mums, līdzīgi Daniēlam, jālūdz, lai šīs Debesu inteliģentās būtnes mūs sargātu. [Letter 201, 1899.]
Argumentējošas svētrunas
Ir noturētas daudzas uz pierādījumiem dibinātas svētrunas, kas tikai retos gadījumos mīkstinājušas vai klusinājušas kādu dvēseli. (..) Katram vēstnesim par savu pienākumu vajadzētu uzskatīt: uzsvērt Kristus pilnību. Ja netiek izcelta par brīvu piedāvātā Kristus taisnība, uzrunas paliek sausas un nedzīvas; avis un jēri netiek pabaroti. Pāvils par sevi varēja teikt: “Mana runa un mana sludināšana nenotika pārliecinošos gudrības vārdos, bet gara un spēka izpausmē.” (1. Kor. 2:4) Evaņģēlijs piedāvā barību gan prātam, gan sirdij. Kristus ir it visa dzīvais centrs, tāpēc ietveriet Viņu ikkatrā svētrunā. Aplūkojiet Jēzus Kristus pilnību, Viņa žēlastību un godību; jo mūsu godības cerība ir Kristus iemājošana sirdī. [Letter 15, 1892.]
Atklājiet patiesību lēnprātībā
Kā vēstneši esiet ļoti uzmanīgi. Necentieties uzklausīt un pieņemt jaunas teorijas, jo tās bieži vien ir tādas, ar kurām nevienu draudzi nekad nevajadzētu iepazīstināt. Nerunājiet lielīgus, sevi cildinošus vārdus. Lai no jūsu lūpām, kuras svētojusi patiesība, atskan Dieva Vārds. Katram vēstnesim jāsludina Jēzū atrodamā patiesība. Viņam pašam jābūt pārliecinātam par to, ko runā, un Dieva Vārds jālieto Svētā Gara vadībā. Savā dzīvē [159] un darbā esiet uzmanīgi, mani brāļi, lai jūsu piemērs nepieviltu nevienu dvēseli. Ja jūs kādu ievedat maldos, tad būtu labāk, ja jūs nekad nebūtu dzimuši.
Tiem, kas saucas par Dieva kalpiem, pašiem čakli jāpūlas iemantot to dzīvi, kurā neieies grēks, slimības un bēdas. Viņiem jābūt gataviem runāt laikā un nelaikā.
Dievs aicina reformatorus, kas no paaugstinājuma teiktu spēcīgus, iedvesmojošus vārdus. Ja cilvēki Gara spēkā nesludina Dieva Vārdu, bet paši savā spēkā izsaka savas domas, tie jūtas sāpināti un aizvainoti, ja viņu teikto neuzņem ar sajūsmu. Tas notiek tad, kad viņi tiek kārdināti izteikt kaut ko tādu, kas klausītājos pamodina rūgtumu un pretestību. Esiet prātīgi, mani brāļi! Tādi vārdi nenāk no Kristus vēstnešu lūpām. Svētotas lūpas izteiks vārdus, kas aicinās uz reformu, tomēr nekaitinās. Patiesība ir jāatklāj Kristus lēnprātībā un mīlestībā. [Letter 348, 1907.]
Ienaidnieka viltīgie plāni
Mums jālūdz pēc dievišķa apgaismojuma, bet tajā pašā laikā vajadzētu būt uzmanīgiem pret visu, ko var nosaukt par jaunu gaismu. Ir jāsargās, lai sātans zem jaunu patiesību meklēšanas maskas mūsu prātu nenovērstu no Kristus un īpašajām, šim laikam dotajām atziņām. Man ir rādīts, ka ienaidnieks skubinās ļaudis kavēties pie neskaidrām un mazsvarīgām lietām, pie kaut kā, kas nav pilnīgi atklāts vai nav galvenais mūsu atpestīšanā. To uzsvērs kā neatliekamu tematu, kā “mūsu laika patiesību”, lai gan visi pētījumi un pieņēmumi doto jautājumu padarīs tikai vēl neskaidrāku nekā iepriekš un liks apmulst dažiem, kam svētījošās patiesības iespaidā pienācās meklēt vienprātību. [Letter 7, 1891]
Cilvēciskie pieņēmumi un minējumi
Lai neviens nesludina aizraujošu, zinātnisku sofistiku, kas Dieva ļaudis ieaijātu miegā. Necentieties šim laikam doto [160] svinīgo, svēto patiesību ietērpt cilvēku radītā fantāzijā. Lai tie, kas to darījuši, apstājas un sauc uz Dievu, ka viņu dvēseles tiek izglābtas no viltus izdomājumiem.
Sirdi vajadzētu aizkustināt Svētā Gara dzīvību dodošajai enerģijai un nevis patīkamām maldīgām teorijām. Fantastiski attēlojumi nav dzīvības maize, tie dvēseli nevar glābt no grēka.
Lai atpirktu cilvēci, no Debesīm tika sūtīts Kristus. Viņš mācīja atziņas, kuras pasludināt bija licis Dievs, un arī mums šodien kā dzīvā Dieva Vārds jāuzsver Viņa paustās patiesības, kā tās atrodamas Vecajā un Jaunajā Derībā.
Lai visi, kas vēlas baudīt dzīvības maizi, dodas pie Rakstiem un nevis pie ierobežotu maldīgu cilvēku izstrādātām teorijām. Dodiet ļaudīm to maizi, kuras sagādāšanai Kristus atstāja Debesis. Nesajauciet mācību ar cilvēciskiem pieņēmumiem un minējumiem. Kaut visi saprastu, cik ļoti tiem nepieciešams ēst Cilvēka Dēla miesu un dzert Viņa asinis – padarīt Viņa teikto par savas dzīves sastāvdaļu. [Manuscript 44, 1904.]
Mūsu ticība nopamatota patiesībā
Es ik dienas ilgojos, kaut, pildot savus pienākumus, spētu paveikt divreiz vairāk. Esmu lūgusi Kungam spēku un gudrību to liecinieku rakstu atkārtotai izdošanai, kuri stāvēja stipri ticībā mūsu vēsts pasludināšanas pirmajos gados. Pēc laika piepildīšanās 1844. gadā viņi saņēma gaismu un staigāja tajā, un, kad uzradās cilvēki ar apgalvojumiem, ka tiem ir jauna gaisma, izklāstot savas dīvainās idejas par atsevišķām Rakstu vietām, mēs, darbojoties Svētajam Garam, tieši par šīm tēmām varējām sniegt savu liecību, tā atņemot iespaidu tādām un līdzīgām vēstīm, kādu popularizēšanai savu laiku ziedoja vecākais sludinātājs G. (Šeit norādīts uz mācībām par svētnīcu, kas atšķīrās no septītās dienas adventistu uzskatiem, noliedzot pravietojuma piepildīšanos 1844. gadā, kā arī Kristus kalpošanu izmeklēšanas tiesas laikā. – Pilnvaroto padome.) Šis nabaga vīrs neapšaubāmi darbojās pretī patiesībai, ko bija apstiprinājis Svētais Gars. [161]
