Daniela astotajā nodaļā minētais “dienišķais upuris”
Man ir vēsts brāļiem austrumos un rietumos, ziemeļos un dienvidos. Es
lūdzu, lai manus rakstus neizlieto kā noteicošu argumentu, izšķirot
jautājumus, par kuriem tagad strīdas. Es ļoti lūdzu vecākos sludinātājus
H, I, J un citus no mūsu vadošajiem brāļiem, lai tie savu uzskatu
atbalstīšanai par “dienišķo” neatsauktos uz maniem rakstiem.
Man ir rādīts, ka šim tematam nav būtiskas nozīmes. Esmu pamācīta,
ka mūsu brāļi kļūdās, pārspīlēdami domstarpību nozīmi, kas pastāv šajos
uzskatos. Es nevaru piekrist, ka kādus manus rakstus izlieto šī
jautājuma izšķiršanai. “Dienišķā” faktisko nozīmi nevajag padarīt par
pārbaudes akmeni.
Tāpēc es tagad lūdzu, lai brāļi sludinātāji, argumentējot par šo
tematu (“dienišķais”), nelieto manus rakstus, jo man par to nav noteiktu
norādījumu un es nesaskatu vajadzību strīdēties. Pašreizējos apstākļos
klusēšana par šo jautājumu ir pielīdzināma daiļrunībai.
Mūsu darba ienaidnieks priecājas, ja tam ar mazsvarīgiem
jautājumiem izdodas brāļu prātu novērst [165] no lielajām patiesībām,
kurām vajadzētu veidot mūsu vēsts kodolu. Tā kā šis nav pārbaudes
jautājums, es ļoti lūdzu brāļus neļaut ienaidniekam gavilēt, tik daudz
un tik ilgi pie tā kavējoties.
Īstie pārbaudes jautājumi
Darbs, kuru Kungs mums uzticējis šajā laikā, ir iepazīstināt ļaudis
ar patieso gaismu par pārbaudošajiem paklausības un atpestīšanas
jautājumiem – ar Dieva baušļiem un Jēzus Kristus liecību.
Dažās no mūsu ievērojamākajām grāmatām, kas iespiestas pirms
vairākiem gadiem un ir daudzus vadījušas pie patiesības, atrodami arī
mazsvarīgi jautājumi, kas vēl rūpīgi būtu jāizpēta un jāizlabo. Lai tos
pārdomā cilvēki, kuriem dots uzdevums sekot mūsu preses izdevumiem, bet
lai brāļi, gan kolportieri, gan sludinātāji, šo lietu tik ļoti
nepārspīlē, ka samazina dvēseļu glābšanai domāto grāmatu labo iespaidu.
Sākot apšaubīt mūsu literatūru, mēs ieliktu ieročus rokās tiem, kas
atkāpušies no ticības, un ievestu apmulsumā ļaudis, kas vēsti pieņēmuši
tikai nesen. Jo mazāk mūsu preses izdevumos būs nevajadzīgu izmaiņu, jo
labāk.
Nakts laikā man šķita, ka es saviem atbildīgās vietās esošajiem
brāļiem atkārtoju vārdus no Jāņa pirmās vēstules. (Citēta pirmā nodaļa)
Atgriešanās ik dienas
Mūsu brāļiem
vajadzētu saprast, cik nepieciešami ir sevi pazemot un pakļaut Svētā
Gara vadībai. Tos, kas mūsu vidū saņēmuši lielu gaismu, Kungs aicina
piedzīvot atgriešanos ik dienas. Tā ir vēsts, kas man jānes mūsu
redaktoriem un visu savienību prezidentiem. Mums jāstaigā gaismā, kamēr
mums ir gaisma, lai neuznāk tumsa.
Visiem, kurus vada Dieva Svētais Gars, būs kāda vēsts šim pēdējam
laikam. Prātā un sirdī viņi nesīs nastu par dvēselēm un ikvienam, ar
kuru satiksies, [166] paudīs Kristus Debesu vēsti. Tos, kuru valoda būs
līdzīga pagāniem, nevarēs ievest Debesu pagalmos. Mani brāļi, pieņemiet
gaismu, izpērkot laiku, jo dienas ir ļaunas.
Sātans rosīgi strādā ar visiem, kas viņam atļauj to darīt. Tie, kam
ir gaisma, bet kas atsakās tajā staigāt, tiks novesti apmulsumā, līdz
tumsa pārņems viņu dvēseli un noteiks ikkatru rīcību. Bet tiem, kas
staigās pa īsto paklausības ceļu, Kunga gudrības un laipnības Gars, par
kuru runā Viņa Vārds, atklāsies arvien skaidrāk un skaidrāk. Un šajā
Svētā Gara svētu darošajā spēkā tiks piepildītas visas Dieva taisnās
prasības. (..)
Visiem, kas pazemosies un savu sirdi pilnībā nodos Dievam,
paredzētas lielas priekšrocības un svētības. Tiem tiks piešķirta liela
gaisma. Cilvēki, kas ļaujas pārveidoties, pastāvīgi tiek vingrināti
dievbijībā.
“Jo no Viņa pilnības mēs visi esam baudījuši žēlastību un atkal
žēlastību.” (Jāņa 1:16) “Tev pietiek ar Manu žēlastību, jo Mans spēks
nespēkā varens parādās.” (2. Kor. 12:9) Pestītājs saka: “Man ir dota
visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem
visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās
mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un, redzi, Es esmu pie
jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mat. 28:18-20)
Vai šī žēlastības un spēka bagātība, kas sniegta kalpošanai, mūsu
vidū arī turpmāk paliks nenovērtēta un no tās nepatikā novērsīsies?
Padoms, kuru man tagad pavēlēts sniegt mūsu ļaudīm, ir tāds pats, kādu
devu, uzturoties Vašingtonā. Kungs prasa personīgu darbu. Neviens nevar
strādāt otra vietā. Ir spīdējusi liela gaisma, bet tā nav pilnībā
saprasta un pieņemta.
Ja mūsu brāļi tagad bez atrunām svētīsies Dievam, Viņš tos pieņems.
Viņš pārveidos to izpratni, lai tie kļūtu par dzīvības smaržu uz
dzīvību. Atmostieties, brāļi un māsas, lai atbilstu savam augstajam
aicinājumam Kristū Jēzū, mūsu Kungā! [Manuscript 11, 1910.)
Nav pārbaudes jautājums
Maniem brāļiem sludinātājiem:
Dārgie līdzstrādnieki –
Man ir vēsts (..) visiem, kas aktīvi darbojas, lai uzspiestu citiem
savus uzskatus par Daniēla 8. nodaļā minētā “dienišķā upura” nozīmi. To
nedrīkst izvērst par pārbaudes jautājumu, jo uzbudinājums, ko
izraisījusi tāda pieeja, ir nesis lielus zaudējumus. Rezultātā ir radies
sajukums, un dažu mūsu brāļu uzmanība ir novērsta no darba, ko, saskaņā
ar Kunga norādījumu, šajā laikā apdomīgi vajadzēja veikt apkārtējās
pilsētās. Tāds stāvoklis pavisam labi patīk mūsu darba lielajam
ienaidniekam.
Man ir dota gaisma, ka nevajadzētu darīt neko tādu, kas vairotu
interesi par šī jautājuma apspriešanu. Nepieminēsim to mūsu uzrunās un
neizcelsim to kā kaut ko īpaši svarīgu. Mums priekšā ir liels darbs, un
mums nav nevienas stundas, kuru varētu atraut šim vissvarīgākajam
pasākumam. Ierobežosimies ar nozīmīgāko patiesību pasludināšanu, kurās
mēs esam vienprātīgi un par kurām mums ir skaidra gaisma.
Es vēlos jūsu uzmanību pievērst Kristus pēdējai lūgšanai, kas
saglabāta Jāņa evaņģēlija 17. nodaļā. Ir daudz tematu, par kuriem varam
runāt – svētas, pārbaudošas patiesības, kas tik skaistas savā
vienkāršībā. Par tām jūs varat runāt ar spēku un dedzību. Bet atstāsim
šai laikā “dienišķo upuri” un jebkuru citu tematu, kas brāļu vidū
izraisa strīdus, jo tie aizkavēs un traucēs darbu, kura veikšanai Kungs
tieši tagad vēlas pievērst mūsu brāļu prātu. Neiztirzāsim jautājumus,
kur atklājas manāmas atšķirības uzskatos, bet ņemsim no Vārda svētās
patiesības par Dieva baušļu saistošajām prasībām.
Mūsu sludinātājiem vajadzētu censties patiesību parādīt
vislabvēlīgākajā gaismā. Cik tālu tas iespējams, lai visi runā vienādi.
Lai uzrunas ir vienkāršas un apskata vitāli svarīgos tematus, kurus var
viegli saprast. Kad visi mūsu sludinātāji sapratīs nepieciešamību
pazemoties, [168] Kungs varēs ar tiem sadarboties. Mums tagad no jauna
jāatgriežas, lai Dieva eņģeļi varētu būt kopā ar mums, atstājot svētu
iespaidu uz ļaudīm, kuru labā mēs strādājam.
Savienojieties
Mums savstarpēji
jāapvienojas, par sakni izmantojot līdzību Kristum , tad pūles nebūs
veltīgas. Savienojieties, un lai nav vietas nekādiem strīdiem! Atklājiet
patiesības vienojošo spēku, un tas atstās varenu iespaidu uz cilvēku
prātu. Vienprātībā ir spēks.
Tagad nav laika pievērsties nesvarīgām lietām, kur pastāv atšķirīgi
uzskati. Ja kāds, kuram nav stipras, dzīvas savienības ar Meistaru,
atklās pasaulei savu kristīgo piedzīvojumu trūkumu, tad mums modri
sekojošie patiesības ienaidnieki to vēl vairāk pārspīlēs, un darbs līdz
ar to tiks aizkavēts. Lai visi izkopj lēnprātību un apgūst mācības no
Viņa, kurš ir lēnprātīgs un no sirds pazemīgs.
Tēmai par “dienišķo upuri” nevajadzētu radīt tādu satraukumu, kāds
pašreiz pastāv. Sakarā ar to, kā šo jautājumu ir risinājušas abas puses,
rezultātā ir izcēlušies strīdi un sajukums. (..) Kamēr valda tādas
domstarpības, neizvirzīsim to priekšplānā. Tādā laikā klusēšana ir
daiļrunība.
Šodien Dieva kalpiem pienākas pasludināt Vārdu. Kristus no Debesu
pagalmiem nāca uz šo Zemi, lai glābtu dvēseles, un mums kā Viņa
žēlastības izdalītājiem atziņas par Viņa glābjošo patiesību jādara
zināmas lielo pilsētu iedzīvotājiem. [Letter 62, 1910] [169]
