Simts četrdesmit četri tūkstoši
Kristus saka, ka draudzē būs cilvēki, kas izvirzīs pieņēmumus un dīvainus uzskatus, lai gan Dievs ir atklājis iedvesmojošas, cēlas un grandiozas patiesības, kuras vienmēr vajadzētu uzglabāt atmiņu galerijā. Ja ļaudis pieķeras vienai un pēc tam atkal citai teorijai, ja tie kāro uzzināt kaut ko, kas tiem nav noteikti jāzina, tad tos nevada Dievs. Viņš nav paredzējis, lai Viņa izredzētie runātu par saviem izdomājumiem, ko nemāca Dieva Vārds. Tas nav Kunga prāts, lai tie sāktu strīdēties par jautājumiem, kas tiem nepalīdz garīgi pieaugt, kā piemēram: Kuri būs simts četrdesmit četru tūkstošu skaitā? Šie Dieva izredzētie drīz kļūs zināmi bez jautāšanas.
Mani brāļi un māsas, vērtējiet un pētiet Dieva piedāvātās patiesības, kas domātas jums un jūsu bērniem. Neizšķiediet [175] laiku, cenšoties uzzināt kaut ko, kas jums garīgi nevar palīdzēt. “Kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvi?” (Lūkas 10: 25) Tas ir vissvarīgākais jautājums, un ir jau skaidri atbildēts. “Kā stāv bauslībā rakstīts. Kā tu lasi?” [Manuscript 26, 1901.]
Kristus aicina uz vienprātību
Mūsu draudzes locekļi redz, ka vadītājiem ir atšķirīgi uzskati, tāpēc arī paši iesaistās strīdā par diskutējamiem jautājumiem. Kristus aicina uz vienprātību, tomēr Viņš mūs neaicina uz vienprātību nepareizā rīcībā. Debesu Dievs starp šķīsto, iedvesmojošo, cēlu darošo patiesību un maldu mācībām ir novilcis skaidri izteiktu līniju. Viņš grēku un kļūdu neatzīšanu nosauc to īstajā vārdā. Viņš nepareizu rīcību neiztulko kā pareizu un necenšas to apklāt ar kaļķu javu. Es skubinu savus brāļus apvienoties uz pareiza Rakstu pamata. [Manuscript 10, 1905.]
Nekādas cīņas par augstāko varu
Kad katra strādnieka dvēselē mājos Kristus, kad būs mirusi savtība, kad nebūs nekādas sacensības, nekādas cīņas par augstāko varu, kad valdīs vienprātība un tie svētosies tādā mērā, ka būs redzama un jūtama savstarpēja mīlestība, tad pār viņiem nāks Svētā Gara žēlastības straumes tikpat droši, cik drošs ir Dieva apsolījums, kas nepievils ne vismazākajā sīkumā. Bet, ja tiek noniecināts citu darbs, lai parādītos paša pārākums, tas pierāda, ka šī cilvēka centieniem nav pareizo rakstura iezīmju. Dievs to nevar svētīt. [Manuscript 24, 1896.] [176]
