(Publicēts Piezīmju lapās, - Metodes Nr. 4)
Sv. Helēnā, Kalifornijā, 1890.gada 19. maijā
Dārgais brāli K:
Es nogaidīju, cerēdama Tevi satikt un izrunāties vai kaut ko
uzrakstīt; bet neesmu spējusi to izdarīt un arī tagad nespēju; tomēr es
ļoti par Tevi interesējos un vēlētos, lai Tu netiktu šķirts no darba.
Sarunājoties ar Tevi, man pietrūkst spēka pateikt īstos vārdus; Tavs
prāts ir tik ass un valoda tik veikla, ka, es baidos, saruna mani ļoti
nogurdinātu un to, ko es varētu pateikt, Tu tomēr pilnībā nesaprastu.
Es redzu, kādas briesmas Tevi apņem; Tu savas domas spēj viegli ietērpt vārdos. Tu visu nostādi spēcīgā gaismā, un Tava valoda nav piesardzīga. Tavi uzskati dažos jautājumos ir tik krasi izteikti, ka brāļi par to ir norūpējušies. Tā tam nevajadzētu būt. Tev nevajadzētu censties aiziet no brāļiem cik vien iespējams tālāk, parādot, ka Tu domā citādi.
Man ir rādīts, ka Tavs iespaids uz labu ir stipri samazinājies, tāpēc ka Tu uzskati par pienākumu izteikt [177] savu viedokli jautājumos, kurus pats pilnīgi nesaproti un kurus Tu, pat ar vislielāko piepūli, nespēsi paskaidrot citiem. Man ir rādīts, ka Tev nevajadzētu domāt, ka par to vispār būtu jārunā. Dažas Tavas domas ir pareizas, bet citas nepareizas un maldīgas.
Ja Tu kavētos pie tematiem par Kristus labprātību piedot grēkus, pieņemt grēciniekus un glābt pazudušos, pie tematiem, kas modina cerību un rada drosmi, tad Tu būtu par svētību. Bet, kamēr Tu centies būt oriģināls un paud tik galējus uzskatus, turklāt vēl lietojot tādu spēcīgu valodu, draud briesmas, ka Tu nodarīsi daudz ļauna. Daži Tavu domu var uztvert un var pat likties, ka tie ir guvuši kādu labumu, bet kārdināti un uzvarēti, tie pazaudēs drosmi cīnīties labo ticības cīņu.
Jo mazāk Tu kavēsies pie šīm idejām, kas Tev šķiet tik svarīgas, un jo vairāk ierobežosi savus pārspīlētos izteicienus, jo Tev pašam būs vairāk ticības. Es redzēju, ka reizēm Tu zaudēji garīgo līdzsvaru, tāpēc ka pārmērīgi nopūlējies izpētīt un izskaidrot dievbijības noslēpumu, kas pēc visiem Taviem pētījumiem un skaidrojumiem tomēr vēl joprojām ir palicis tikpat liels noslēpums.
Atšķirīgie piedzīvojumi atgriežoties
Pievērs ļaužu uzmanību Jēzum kā viņu vienīgajai cerībai un palīgam. Atstāj Kungam vietu darboties pie viņu prāta, runāt uz sirdi un veidot izpratni. Tev svarīgākais nav uzzināt un citiem atklāt visus “kāpēc” un “kādēļ”, kas saistās ar jaunas sirds iegūšanu, vai arī to, kādu stāvokli cilvēki var sasniegt un kāds tiem jāsasniedz, lai nekad vairs negrēkotu. Tāds darbs Tev nav jādara.
Visi nav vienādi veidoti, un visi vienādi neatgriežas. Jēzus iespaido sirdi, un grēcinieks piedzimst no jauna jaunai dzīvei. Bieži dvēseles ir tikušas vilktas pie Kristus bez īpaši spēcīgas savas vainas apziņas, bez dvēseli plosošām sāpēm un nožēlas pilnas šausmu izjūtas. Tās vienkārši uzlūkoja paaugstināto Pestītāju un dzīvoja. Tās saprata savu vajadzību, Kristus iespējas un Viņa prasības, un, dzirdot Viņa balsi “Seko Man!”, cēlās un gāja. Šīs [178] atgriešanās bija īstas, un viņu ticības dzīve bija tikpat noteikta kā citiem, kas izcieta visas iespaidīgā procesa mokas.
Mūsu sludinātājiem jāizbeidz runāt par saviem īpatnējiem uzskatiem, vadoties no domas: “Jums šis jautājums jāsaprot tā, kā es to saprotu vai arī jūs nevarat tikt glābti.” Nost ar šo paaugstināšanos! It visos apstākļos svarīgākais ir mantot dvēseles Kristum. Cilvēkiem ir jāredz pie krusta pienaglotais Jēzus, tiem Viņš jāuzlūko un jādzīvo. Tie jābaro ar Dieva Dēla miesu un asinīm, bet ne ar sludinātāju uzskatiem. Jēzus saka: “Mana miesa ir patiess ēdiens” (Jāņa 6: 55). “Vārdi, ko Es jums runāju, ir Gars un dzīvība.” (Jāņa 6: 63)
Atstājiet Kristum iespēju strādāt
Dvēsele, kas pieņem Jēzu, nodod sevi Lielā Ārsta aizgādībai, un lai cilvēki uzmanās, ka nenostājas starp pacientu un Ārstu, kurš zina visas dvēseles vajadzības. Dvēseles Ārsts Kristus saprot tās trūkumus un kaites; Viņš var tās dziedināt ar savu asins nopelnu. Viņš spēj sniegt visu nepieciešamo. Bet cilvēki bieži ir tik uzmācīgi, viņi vēlas darīt tik daudz, ka visu pārspīlē un neatstāj Kristum vietu, kur darboties.
Lai arī kādi pārveidojumi būtu jāpanāk pie dvēseles, Kristus tos izdarīs vislabāk. Var būt, ka vainas apziņa vēl nav dziļa, bet, ja grēcinieks nāk pie Kristus un redz Viņu pie krusta – Taisno mirstam netaisno vietā – tad šis skats palīdzēs pārvarēt katru šķērsli. Kristus ir apņēmies glābt visus, kas vien Viņam uztic savu atpestīšanu. Viņš redz nepareizo, kas vēl jālabo, un ļaunumu, kas jāapspiež. Viņš nāca meklēt un glābt pazudušo un saka: “Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jāņa 6: 37)
Izmantojot Kristus laipnību un žēlastību, grēciniekam tiek dota iespēja iegūt dievišķo labvēlību. Dievs Kristū ik dienas lūdz cilvēkus izlīgt ar Viņu. Ar pretī izstieptām rokām Viņš ir gatavs uzņemt un apsveikt ne tikai grēcinieku, bet arī pazudušo dēlu. Kristus nāve Golgātā ikvienu var pārliecināt par gatavību pieņemt, salīgt mieru un [179] baudīt mīlestību. Māciet šīs atziņas pavisam vienkāršā veidā, lai grēka aptumšotās dvēseles ierauga no Golgatas plūstošo gaismu.
Sātans strādā visdažādākos veidos, lai tieši tos cilvēkus, kuriem jāsludina vēsts, nodarbinātu ar nedrošām teorijām, lai viņi tās uzskatītu par tik nozīmīgām un svarīgām, ka tām veltītu visas prāta spējas; un lai tad, domādami, ka ir guvuši brīnišķīgus panākumus, tie patiesībā dievinātu dažas idejas, kas sabojātu viņu iespaidu tā, ka tie maz ko var darīt Kunga labā.
Lai katrs sludinātājs nopietni pārliecinās, kāds ir Kristus prāts. Ja Tu savās domās neiegūsi pilnīgāku līdzsvaru, tad Tavs uzņemtais kurss Tevi šķirs no darba, un Tu pat nezināsi, kur paklupi. Tu izvērsīsi idejas, kādas labāk būtu nekad neminēt.
Ir tādi cilvēki, kas no Dieva Vārda un arī no Liecībām izvēlas atsevišķus izteicienus vai rindkopas, ko iespējams iztulkot savu uzskatu atbalstīšanai, un tad turas pie tā, nostiprinot savu viedokli, kaut gan Dievs viņus nemaz nevada. Tev draud tieši šīs briesmas.
Tu gribi izņemt atsevišķus fragmentus no Liecībām, kas runā par pārbaudes laika noslēgumu, par sijāšanu starp Dieva ļaudīm, un vēlies runāt par iziešanu no mūsu ļaudīm, par skaidrākas, svētākas draudzes rašanos. Tas viss ļoti patīk ienaidniekam. Mums bez īpašas nepieciešamības nevajadzētu darīt neko tādu, kas izraisa domstarpības vai šķelšanos. Mums nevajadzētu radīt iespaidu, ka, ja mūsu īpatnējiem uzskatiem nav sekotāju, tad tikai tāpēc, ka sludinātājiem trūkst pareizas izpratnes un ticības un tie staigā tumsā.
Tavs prāts ilgu laiku ir bijis nedabīgi sasprindzināts. Tev ir daudz patiesības, dārgas patiesības, bet tā sajaukta ar pieņēmumiem. Tavi galējie uzskati un asā valoda bieži atņem iespaidu pat tavām vislabākajām pūlēm. Ja daudzi pieņemtu Tavas izvirzītās idejas un runātu un rīkotos saskaņā ar tām, tad mēs būtu liecinieki vienai no vislielākajām fanātiskajām kustībām, kāda jebkad ir redzēta septītās dienas adventistu vidū. Un tieši to vēlas sātans. [180]
Atstāj noslēpumus malā
Kristus mācībās ir ļoti daudz tematu, par kuriem runāt. Bet noslēpumus, ko ne Tu, ne Tavi klausītāji nespēj saprast vai izskaidrot, labāk atstāj malā. Ļauj Kungam Jēzum Kristum pašam mācīt ļaudis; ļauj Viņam ar sava Gara iespaidu likt tiem izprast brīnišķo atpestīšanas plānu!
Dieva ļaudīm tiešām tuvojas bēdu laiks, bet mums nevajadzētu visu uzmanību pastāvīgi vērst uz to, liekot cilvēkiem bēdas izjust jau iepriekš. Starp Dieva ļaudīm jānotiek sijāšanai, tomēr tā nav mūsu laika patiesība, kas būtu jāsludina draudzēm. (..)
Sludinātājiem nevajadzētu domāt, ka viņiem piemīt kādi brīnišķi progresīvi uzskati un ka visi, kas tos nepieņems, tiks izsijāti un celsies citi ļaudis, kas tad ies uz priekšu pretī uzvarai. Arī daži no tiem, kas pretojas šim laikam sūtītās Dieva vēsts tiešajiem pamatprincipiem, uzsver tās pašas atziņas kā Tu. Viņi norāda uz Taviem galējiem uzskatiem un mācībām un tādā veidā attaisno savu nolaidību Kunga vēsts pieņemšanā.
Sātana mērķis tikpat droši tiek sasniegts tad, kad cilvēki skrien Kristum pa priekšu un dara darbu, ko Viņš tiem nekad nav uzticējis, kā arī, kad viņi paliek laodiķiešu stāvoklī, juzdamies bagāti, bet remdeni, kam nav nekāda trūkuma. Šīs abas šķiras ir īsti piedauzīšanās akmeņi.
Daži dedzīgi cilvēki, kas ar visiem spēkiem dzenas pēc oriģinalitātes, ir izdarījuši smagu kļūdu, cenšoties ļaudīm dot kaut ko pārsteidzošu, apbrīnojamu un sajūsminošu, kaut ko tādu, ko, pēc viņu domām, citi nesaprot; tomēr tie paši nezina, ko runā. Tie būtībā ar Dieva Vārdu spekulē, izvirzot idejas, kas nesniedz pat ne vismazāko palīdzību ne viņiem pašiem, ne draudzēm. Kādu laiku tie it kā var ierosināt iztēli, bet, kad iestājas jūtu atslābums, tad tieši šie uzskati kļūst par kavēkli. Ticība ir sajaukta ar iedomām, tāpēc viņu uzskati var nepareizi ietekmēt prātu. [181]
Lai domām par barību tiek izmantoti nepārprotamie, vienkāršie Dieva Vārda paziņojumi, jo prātošana par uzskatiem, kas nav skaidri izteikti, ir bīstama nodarbošanās.
Tev ir cīnītāja daba. Tu daudz nerūpējies, vai pastāv saskaņa ar brāļiem, vai ne. Tu labprāt ielaidies strīdā un cīnies par savām īpatnajām idejām; tomēr no tā visa vajadzētu atteikties, jo tāda rīcība neattīsta kristīgus tikumus. Ar visiem spēkiem centies atbilst Kristus lūgšanai, lai Viņa mācekļi būtu viens, kā Viņš ir viens ar Tēvu.
Neviens no mums nevar justies drošs, ja ik dienas no Jēzus nemācās lēnprātību un sirds pazemību. Kad Tu ej kaut ko darīt, tad neesi pavēlošs, neesi bargs un naidīgi noskaņots. Sludini Kristus mīlestību, tā atkausēs un klusinās sirdis. Dzenies pēc vienprātības un vienāda sprieduma, pilnībā saskaņojoties ar saviem brāļiem un runājot par vienu un to pašu.
