Nerunā par šķelšanos
Runāšana par šķelšanos, tāpēc ka visi nedomā tā kā Tu, nav Dieva, bet ienaidnieka darbs. Sludini vienkāršās patiesības, kur Tavi uzskati saskan ar citiem. Runā par vienprātību; nekļūsti aprobežots un iedomīgs; ļauj savām domām izvērsties plašumā.
Kristus savu sekotāju raksturu nesver cilvēciska sprieduma svaros. Viņš apsolīja: “Kad Es no Zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie sevis.” (Jāņa 12: 32) Un katra dvēsele, kas ļaujas šai vilkšanai, novērsīsies no netaisnības. Kristus ir spējīgs pilnībā izglābt visus, kas nāk pie Viņa, jo, ejot pie Jēzus, cilvēks savu kāju liek uz kāpnēm, kas Zemi savieno ar Debesīm. Tāpēc gan ar spalvu, gan ar balsi māci, ka kāpņu augšgalā stāv pats Dievs un Viņa godības spožie stari apgaismo katru pakāpienu. Viņš laipni uzlūko ikvienu, kas smagā cīņā tiecas uz augšu, un ir gatavs tiem palīdzēt, dievišķi palīdzēt tad, kad rokas it kā pagurst un kājas sāk trīcēt. Jā, stāsti par to, runā sirsnīgos, aizkustinošos vārdos, apliecinot, ka neviens, kurš neatlaidīgi kāps pa šīm kāpnēm, nezaudēs iespēju ieiet mūsu Kunga un Pestītāja [182] Jēzus Kristus mūžīgajā valstī; tie, kas uzticas Kristum, nekad nepazudīs, neviens tos neizraus no Viņa rokas.
Skaidros, cerības pilnos vārdos stāsti ļaudīm, kā viņi var izbēgt no mūsu pašu pelnītā apkaunojošā mantojuma. Bet, Kristus dēļ, nesludini tiem uzskatus, kas atņemtu drosmi, kas liktu domāt, ka ceļš uz Debesīm ir pārāk grūts. Visus šos pārspīlētos uzskatus paturi pie sevis.
Kaut gan mums bieži jāpārliecina prāts, ka kristieša dzīve ir nemitīga cīņa, ka mums jābūt nomodā, jālūdz un smagi jāpūlas, ka dvēselei draud briesmas, ja kaut mirkli atslābst garīgā modrība, tomēr galvenais temats lai ir pilnīgā atpestīšana, ko mums piedāvā Jēzus, kurš mūs mīl un ir nodevis sevi, lai mēs nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību.
Mēs dienu no dienas varam staigāt ar Dievu, dienu no dienas arvien vairāk iepazīt Kungu un Viņa nopelnā ieiet Vissvētākajā vietā, cieši satverot mums piedāvāto cerību. Ja mēs sasniegsim Debesis, tad tikai pieķeroties Vidutājam un kļūstot par dievišķās dabas dalībniekiem. Ja Tu paļausies uz Kristu, ja Tava dzīvība ar Kristu būs apslēpta Dievā un Tevi vadīs Viņa Gars, tad Tev būs īsta ticība.
Pilnīgi paļaujoties uz Viņa salīdzinošā upura nopelnu, mēs kļūsim Dieva līdzstrādnieki. Un, uzticoties Viņam, mums ar bijību un drebēšanu jārūpējas par savu pestīšanu, jo tas ir Dievs, kas mūsos rada kā gribu, tā darbus saskaņā ar savu labo prātu. Vienmēr turoties pie Kristus, mēs nonākam arvien tuvāk Dievam, un Jēzus vēlas, lai mēs to dzīvē uzskatītu par galveno. Nepamodini savu kaujiniecisko garu; gudrība, kas nāk no augšienes, vispirms ir skaidra, mierīga un lēna, pilna žēlastības un labu augļu. (..)
Saskaņojies ar saviem brāļiem
Nedomā, ka Tev par svarīgāko jāuzskata ikkatra doma, kas rodas Tavā iztēlē. Jēzus saviem mācekļiem sacīja: “Man vēl daudz kas jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat panest.” (Jāņa 16:12) Tad cik daudz vairāk mums, kas pastāvīgi esam pakļauti iespējai maldīties, vajadzētu sargāties citiem uzspiest to, [183] ko tie nav gatavi pieņemt! Nepārtraukti skatoties uz Jēzu, atturies no asajiem, pārspīlētajiem izteicieniem! Lai gan Tev vajadzētu būt uzmanīgam attiecībā uz saviem vārdiem un secinājumiem, tomēr nav nepieciešams darbu pārtraukt pilnībā. Centies pēc saskaņas ar saviem brāļiem, un Tev būs ļoti daudz pienākumu Kunga vīna dārzā. Paaugstini Kristu un nevis savas idejas un uzskatus! Ietērpies bruņās un ej kopsolī ar Dieva līdzstrādniekiem, plecu pie pleca, dodoties cīņā pret ienaidnieku1 Paslēpies Jēzū! Kavējies pie Viņa vienkāršajām mācībām; baro Dieva ganāmo pulku, un Tu kļūsi stiprs, nopamatots vīrs! Tad tavas pūles nāks par labu citiem vissvētākajā ticībā.
Ja Tev ir domstarpības ar brāļiem Kristus žēlastības un Viņa Gara darbības izpratnē, tad nevajadzētu šīs nesaskaņas īpaši izcelt. Tu uz to skaties no vienas puses, bet otrs, kurš tāpat svētījies Dievam, šo jautājumu aplūko no citas puses un runā par lietām, kas visdziļāk ietekmējušas viņa prātu; vēl kāds cits, raudzīdamies uz to no pavisam atšķirīga redzes leņķa, izcels pavisam kaut ko citu, – un cik neprātīgi būtu par visu to strīdēties, kur nav nekā apstrīdama. Ļauj Dievam ietekmēt prātu un pārliecināt sirdi!
Kungs nepārtraukti darbojas, atverot saprātu un atdzīvinot uztveres spējas, lai cilvēks iegūtu pareizu izpratni par grēku un Dieva likumu tālu sniedzošajām prasībām. Neatgriezts cilvēks domā, ka Dievs ir bez mīlestības, bargs un pat atriebīgs; Viņa klātbūtni uzskataparā pastāvīgu ierobežojumu, Viņa raksturu – par “tev nebūs” izpausmi. Kalpošana Viņam šķiet drūma, stingru prasību apņemta. Bet, kad tiek ieraudzīts Jēzus pie krusta, kā mīlestībā uz cilvēku pasniegta Dieva dāvana, tad acis atveras, un lietas tiek skatītas jaunā gaismā. Kristū atklājies Dievs nav bargs soģis vai atriebīgs tirāns, bet žēlojošs un mīlošs Tēvs.
Redzot Jēzu mirstam pie krusta, lai glābtu pazudušo cilvēku, sirds atbalso Jāņa vārdus: “Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam [184] saukti Dieva bērni. Pasaule mūs tāpēc neatzīst, ka tā Viņu nav atzinusi.” (1. Jāņa 3:1) Tieši Dieva vērtēšana skaidrāk par visu citu atšķir kristieti no pasaules cilvēka.
Daži strādnieki Dieva darbā ir bijuši pārāk steidzīgi, lai mestos grēciniekam virsū ar apsūdzībām; bet Tēva žēlastība un mīlestība, nododot savu Dēlu, lai Viņš mirtu par grēcīgo cilvēci, ir atstāta otrā plānā. Skolotājam vispirms nepieciešama Kristus žēlastība viņa paša dvēselē, lai tas grēciniekam varētu parādīt, ka Dievs patiesībā ir gaidošs Tēvs, kas mīlestībā ilgojas uzņemt atgriezušos pazudušo dēlu, ne lai dusmās to apbērtu ar apvainojumiem, bet gan aicinātu uz svētku mielastu, kas tiek gatavots, priecājoties par viņa atgriešanos. (Cef. 3: 14-17)
Ak, kaut mēs visi varētu iemācīties, kā Kungs mantoja dvēseles! Mums vajadzētu pašiem apgūt un arī citiem šīs dārgās atziņas mācīt gaismā, ko izstaro upuris pie Golgātas krusta. Ir tikai viens ceļš, kas ved prom no bojāejas un nepārtraukti iet uz augšu – ticība, kas visu laiku tiecas pāri tumsai gaismā, līdz tā atrod mieru pie Dieva troņa. Visi, kas apguvuši šo mācību, ir pieņēmuši to izpratnei sniegto gaismu. Viņiem šis augšup ejošais ceļš nav tumšs un nedrošs; tas nav aprobežotam prātam domātais ceļš, nav taka, kuru nospraudusi cilvēciskā gudrība, taka, pa kuru ejot, no katra ceļinieka kategoriski pieprasa zināmu nodokli.
Ieejas tiesības jūs nevarat iegūt ar grēku nožēlu vai kādiem citiem saviem darbiem. Nē, Dievam pašam pieder gods par ceļa sagatavošanu, un tas ir tik pilnīgs, ka cilvēkam ar kādu savu darbu nav iespējams to padarīt vēl pilnīgāku. Tas ir pietiekoši plašs, lai uzņemtu vislielāko grēcinieku, ja tas nožēlo un atgriežas, un tik šaurs, tik svēts un tā paaugstināts, ka grēkam tur nav vietas.
Kad Dievu ierauga tādu, kāds Viņš ir, aplaimojošā patiesība atspīd jaunā, daudz skaidrākā gaismā. Taisnības Saules spožie stari ir izkliedējuši visu, kas mulsināja prātu. Un tomēr arī tad daudzas lietas vēl paliek nesaprastas, bet mums ir droša pārliecība, ka to, ko tagad nezinām, sapratīsim nākotnē. [Letter 15a, 1890] [185]
