“Nav jūsu daļa zināt laiku vai brīžus”
(Svētruna Lensingā, Mičiganā, 1891, gada 5. septembrī)
“Tiem Viņš arī pēc savām ciešanām ar daudz skaidrām zīmēm bija dzīvs parādījies un, četrdesmit dienas viņu vidū redzēts, runājis par Dieva valstību. Un, tos sapulcinājis, Viņš tiem pavēlēja neiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, kā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši. Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksiet kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām. Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: “Kungs, vai Tu šajā laikā atkal uzcelsi Israēla valstību?” Viņš tiem atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt laiku vai brīžus, ko Tēvs nolicis savā varā.”” (Ap. d. 1:3-7)
Mācekļi ļoti vēlējās uzzināt, kad tieši parādīsies Dieva valsts, bet Jēzus tiem paskaidroja, ka viņiem nav jāzina laiki un brīži, jo Tēvs tos nav atklājis. Dieva valstības atjaunošanas laiks nebija [186] vissvarīgākais, ko tiem vajadzēja zināt. Viņiem pienācās sekot Kungam, lūgt, gaidīt, būt nomodā un strādāt. Tiem bija uzdots pārstāvēt pasaulē Kristus raksturu. Un, kas bija galvenais sekmīgai kristīgai dzīvei mācekļu dienās, ir galvenais arī mūsu laikā. “Viņš tiem atbildēja: “Nav jūsu daļa zināt laiku un brīžus, ko Tēvs nolicis savā varā. Bet jūs dabūsiet spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums.” – Un ko viņiem vajadzēja darīt pēc tam, kad Svētais Gars būs nācis pār tiem? – “Un būsiet Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Ap.d. 1:7,8)
Izlietojiet pašreizējās izdevības
Šis ir darbs, kurā arī mums jāiesaistās. Mums nav jādzīvo, gaidot kādu īpašu satraukuma brīdi, bet gudri jāizlieto pašreizējās izdevības, darot visu vajadzīgo dvēseļu glābšanai. Mums nav jāizšķiež savi spēki, prātojot par laikiem un brīžiem, ko Kungs nolicis savā varā un nav izpaudis cilvēkiem, bet tā vietā jāpakļaujas Svētā Gara vadībai, lai darītu pašreizējos pienākumus, lai dvēselēm, kas iet bojā patiesības trūkuma dēļ, dotu dzīvības maizi bez cilvēcisko uzskatu piejaukuma.
Sātans vienmēr ir gatavs prātu piepildīt ar teorijām un pieņēmumiem, kas cilvēkus novērš no mūsu laika patiesības un dara tos nespējīgus sniegt pasaulei trešā eņģeļa vēsti. Tā ir bijis vienmēr; jo mūsu Pestītājs bieži ir norājis tos, kam patīk prātot un kas vienmēr interesējas par tādām lietām, ko Kungs nav atklājis. Jēzus nāca uz šo Zemi, lai cilvēkiem darītu zināmas svarīgas patiesības, un Viņš vēlējās tos pārliecināt katrā ziņā pieņemt Viņa norādījumus un veikt savu pašreizējo pienākumu. Viņa paziņojumi sniedza zināšanas ļaužu praktiskajai ikdienas dzīvei.
Jēzus sacīja: “Šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst [187] Tevi, vienīgo patieso Dievu, un To, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.” (Jāņa 17:3) Viss, kas tika darīts vai sacīts, kalpoja šim vienam mērķim – nostiprināt viņu prātā patiesību, ka tie var iegūt mūžīgo dzīvību. Jēzus nenāca, lai cilvēkus pārsteigtu ar kāda liela, īpaša laika pasludināšanu, kad notiks kaut kas varens, bet nāca vienkārši pamācīt un glābt pazudušos. Viņš nenāca pamodināt un apmierināt ziņkāri, jo labi saprata, ka tas tikai palielinātu tieksmi uz neparastām un apbrīnojamām lietām. Viņš tiecās pasniegt zināšanas, kas ļaudīm palīdzētu pieaugt garīgā spēkā un iet uz priekšu paklausības un patiesa svētuma ceļā. Viņš deva vienīgi tādas pamācības, kas atbilda cilvēku ikdienas dzīves vajadzībām, vienīgi tādu patiesību, ko tādam pašam nolūkam varēja dot tālāk citiem.
Kristus ļaudīm nesniedza jaunas atklāsmes, bet atvēra viņu izpratnei priesteru un rakstu mācītāju nepareizās mācīšanas dēļ ilgu laiku tumsā palikušās vai sagrozītās patiesības. Dievišķo atziņu pērles Kristus ielika atpakaļ to īstajā ietvarā, kā tās sākotnēji tika dotas sentēviem un praviešiem. Un pēc visiem šiem dārgajiem norādījumiem Viņš tiem apsolīja Svēto Garu, kas atgādinās to, ko Viņš bija sacījis.
Mums pastāvīgi draud briesmas pacelties pāri Evaņģēlija vienkāršībai. Daudzi ļoti ilgojas pārsteigt pasauli ar kaut ko oriģinālu, kas ļaudis novestu garīgā ekstāzē un izmainītu pašreizējo dzīves kārtību. Bet, kaut arī izmaiņas dzīvē ir visai nepieciešamas, jo ļaudis mūsu laika patiesības svētumu izprot pavisam maz, tomēr mums vajadzīgākā pārmaiņa ir sirds pārmaiņa, un tā iegūstama, vienīgi personīgi meklējot Dievu un Viņa svētību, izlūdzoties Viņa spēku un dedzīgi saucot, lai pār mums nāktu Viņa žēlastība un tiktu pārveidots raksturs. Tā ir mums šodien nepieciešamā pārmaiņa, un šī piedzīvojuma sasniegšanai būtu jāatdod visi spēki, jāpūlas neatlaidīgi un dziļi izjustā nopietnībā. Mums pilnīgi godīgi vajadzētu jautāt: 188] “Kas man jādara, lai tiktu glābts?” Mums tiešām jāzina, kā uzvesties, domājot par Debesīm.
Brīdināti no laika noteikšanas
Kristus savus mācekļus iepazīstināja ar atziņām, kuru plašumu, dziļumu un dārgumu tie maz novērtēja, ja vispār saprata, un tādā pašā stāvoklī atrodas Dieva ļaudis šodien. Arī mēs vēl neesam aptvēruši, cik liela un apbrīnojama ir tā patiesība, kuru Dievs mums tagad uzticējis. Ja mēs būtu gājuši uz priekšu garīgā atziņā, tad redzētu patiesību attīstāmies un izplatāmies tādos apmēros, par kādiem neesam pat sapņojuši, bet tā nekad neattīstīsies tādā virzienā, kas mums ļautu iedomāties, ka varam uzzināt laiku un brīžus, kurus Tēvs nolicis savā varā. Es atkal un atkal esmu brīdināta no laika noteikšanas. Dieva ļaudis vairs nekad nesaņems kādu vēsti, kas būtu pamatota uz laiku. Mums nav jāzina noteikts laiks ne Svētā Gara izliešanai, ne Kristus atnākšanai.
Pirms došanās uz šo sanāksmi pārskatīju savus rakstus, meklējot, ko vajadzētu ņemt līdzi uz Austrāliju, un atradu aploksni, uz kuras bija rakstīts: “Liecība – dota attiecībā uz laika noteikšanu, 1851. gada 21. jūnijā. Glabāt rūpīgi.” Es to atvēru un, lūk, ko atradu:
“Māsai Vaitai 1851. gada 21. jūnijā, Kemdenā, Ņujorkas štatā, Kunga dotās atklāsmes noraksts.—Kungs man rādīja, ka vēstij ir jāizplatās, bet ka tā nav jāsaista ar laiku, jo cilvēku pārbaudei laiku vairs nekad neizlietos. Es redzēju, ka sakarā ar laika noteikšanu dažiem rodas nevajadzīgs satraukums, turklāt trešā eņģeļa vēsts spēj pastāvēt pati uz sava pamata un tās pastiprināšanai nav vajadzīgs laiks, jo tā ies uz priekšu ar varenu spēku, padarot savu darbu, un tiks pasteidzināta taisnībā.
Es redzēju, ka daži visas lietas saistīja ar nākamo rudeni, tas ir, savos aprēķinos un īpašumu izlietošanā tie ņēma vērā šo laiku. Es redzēju, ka viņi bija kļūdījušies sekojoša iemesla dēļ: tie ik dienas negāja pie Dieva un sirsnīgi nevēlējās uzzināt savu pašreizējo pienākumu, bet raudzījās [189] uz priekšu un savos aprēķinos izturējās tā, it kā zinātu, ka darbam jābeidzas šajā rudenī, nejautājot Dievam, kāds ir viņu pienākums.” – E. G. Vaita
(Norakstīts Miltonā, 1851. gada 29. jūnijā)
Tas ir dokuments, kuru, pārmeklējot savus rakstus, atradu pagājušajā pirmdienā, un ir vēl kāds cits, kas stāsta par vīru, kurš nolika laiku uz 1884. gadu un kā pierādījumus savai teorijai izplatīja dažādus argumentus. Ziņas par viņa darbību es saņēmu Džeksonas (Mičiganas) telts sanāksmē un ļaudīm sacīju, lai tie nepievērš uzmanību šī cilvēka teorijai, jo viņa pareģojums nepiepildīsies. Laikus un brīžus Dievs ir nolicis savā varā. Bet kādēļ Viņš to mums nav atklājis? Tikai tāpēc, ka mēs šīs zināšanas izlietotu nepareizi. Rastos tāds stāvoklis, kas ļoti kavētu Dieva darbu, sagatavojot ļaudis pastāvēšanai lielajā dienā, kura jau tuvojas. Mums nav jādzīvo noteikta laika izraisītā uzbudinājumā. Mums nav jāaizraujas ar minējumiem par laikiem un brīžiem, ko Dievs nav atklājis. Jēzus savus mācekļus pamācīja būt nomodā, nerunājot par noteiktu laiku. Viņa sekotājiem jābūt ļaudīm, kuri vēlas uzklausīt sava Vadoņa pavēles; tiem jābūt nomodā, jāgaida, jālūdz un jāstrādā, jo Kunga atnākšanas brīdis tuvojas, bet neviens nebūs spējīgs iepriekš noteikt, kad tas pienāks, “jo dienu un stundu nezina neviens cilvēks”. Jūs nespēsiet noteikt, vai Viņš nāks pēc viena, diviem vai pieciem gadiem, ne arī aizkavēt Viņa atnākšanu, sakot, ka tā notiks pēc desmit vai divdesmit gadiem.
Turēt lukturus sakārtotus un degošus
Dieva ļaudīm pienākas turēt savus lukturus sakārtotus un degošus, tas ir, rīkoties kā cilvēkiem, kas gaida Līgavaini, kad Viņš atgriezīsies no kāzām. Jums nav pat acumirkļa, ko drīkstētu zaudēt, nedomājot par jums sagādāto lielo pestīšanu. Dvēseļu pārbaudes laiks tuvojas beigām. Ik dienas cilvēku [190] liktenis tiek apzīmogots, un mēs pat nezinām, cik drīz daudzi šīs sanāksmes dalībnieki aizvērs savas acis nāvē un tiks guldīti kapā. Mums vajadzētu saprast, ka dzīve paiet ātri un mēs neesam droši nevienu acumirkli, ja mūsu dzīvība ar Kristu nav apslēpta Dievā. Mūsu pienākums nav gaidīt uz nākotni, uz kādu īpašu laiku, kad mūsu labā tiks veikts kāds īpašs darbs, bet ir jāiet uz priekšu, brīdinot pasauli, jo mums jābūt Kristus lieciniekiem pat vistālākajās Zemes malās.
Mums visapkārt ir jaunieši, savus grēkus nenožēlojuši, neatgriezti cilvēki, un ko mēs darām viņu labā? Vecāki, vai jūs pirmās mīlestības degsmē vēl cīnāties par savu bērnu atgriešanos? Bet varbūt jūs esat tā aizņemti ar šīs dzīves rūpēm, ka nemaz nopietni nepūlaties būt par Dieva līdzstrādniekiem? Vai jūs atzīstat un vērtējat Svētā Gara uzdevumu un darbu? Vai jūs apzināties, ka tieši Svētais Gars ir tas spēks, ar kura palīdzību varat aizsniegt jūsu apkārtnē esošās dvēseles? Vai tad, kad šī sanāksme beigsies, jūs aiziesiet no šejienes un aizmirsīsiet jums izteiktos sirsnīgos aicinājumus? Vai brīdinošās vēstis tiks atstātas neievērotas un dzirdētā patiesība no jūsu sirds aizplūdīs, līdzīgi ūdenim no ieplīsuša trauka?
Apustulis saka: “Tāpēc mums dzirdētais jo vairāk jāņem vērā, lai mēs netiktu aizskaloti prom. Jo, ja caur eņģeļiem runātais vārds ir bijis stiprs un katrs pārkāpums un nepaklausība dabūjusi savu taisno atmaksu, kā mēs izbēgsim, tik dārgu pestīšanu nicinādami? To papriekš ir sludinājis pats Kungs, un mums apstiprinājuši tie, kas to dzirdējuši, arī pašam Dievam liecību dodot ar zīmēm un brīnumiem un dažādiem vareniem darbiem un izdalot Svētā Gara dāvanas pēc sava prāta?” (Ebr. 2:1-4)
