(Raksts publicēts The Review and Herald, 1874. gada 28. jūlijā)
Stājoties pretī sātana kārdināšanām neapdzīvotajā tuksnesī, Kristum nebija tik labvēlīgi apstākļi kā Ādamam Ēdenē. Dieva Dēls pazemojās un pieņēma cilvēka dabu tad, kad cilvēci no Ēdenes un no sākotnējās skaidrības un svētuma jau šķīra četri gadu tūkstoši. Gadsimtiem ilgi grēks pasaulē bija atstājis savu briesmīgo pēdu nospiedumus, tā ka cilvēces ģimenē valdīja fizisks, garīgs un morāls pagrimums.
Kad kārdinātājs uzbruka Ādamam Ēdenē, grēks cilvēku vēl nebija skāris. Tas Dieva priekšā stāvēja savas pilnības spēkā. Visas viņa spējas un ķermeņa orgāni bija vienlīdz labi attīstīti un savstarpēji līdzsvaroti.
Kārdināšanu tuksnesī Kristus nostājās Ādama vietā, lai izturētu pārbaudi, kurā Ādams bija kritis. Viņš izcīnīja uzvaru grēcinieka labā četrus gadu tūkstošus pēc tam, kad pirmais cilvēks bija pagriezis muguru savai gaismas apmirdzētajai dzimtenei. Šķirta no Dieva klātbūtnes, cilvēces ģimene ar katru nākošo paaudzi arvien vairāk bija zaudējusi sākotnējo skaidrību, gudrību un uztveres spējas, kādas Ādamam reiz piemita Ēdenē. Lai Zemes iemītniekiem palīdzētu, Kristus uzņēmās to grēkus un vājības apstākļos, [268] kādi valdīja laikā, kad Viņš nāca uz šo pasauli. Kritušā cilvēka nespēka apņemtam, Viņam vajadzēja izturēt sātana kārdināšanas ikvienā sfērā, kur ļaunais cilvēkam varēja uzbrukt.
Ādamam bija pieejams viss, ko vien sirds varēja vēlēties, jo bija padomāts par ikvienu viņa vajadzību. Godības ieskautajā Ēdenē nebija nekādu grēka vai iznīcības pazīmju. Ar svēto pāri brīvi un labprāt sarunājās Dieva eņģeļi. Līksmie dziedātājputni skandināja priecīgas slavas dziesmas savam Radītājam. Miermīlīgie dzīvnieki laimīgā nevainībā rotaļājās ap Ādamu un Ievu, paklausot ikkatram viņu vārdam. Ādams, viscēlākais radības pārstāvis, bija apveltīts ar ideālu vīrišķību. Viņš bija veidots pēc Dieva līdzības, tikai nedaudz zemāks par eņģeļiem.
Kristus kā otrais Ādams
Un, ak, kāds kontrasts apstākļos, kad otrais Ādams iegāja drūmajā tuksnesī, lai viens pats cīnītos ar sātanu! Kopš grēkā krišanas, cilvēka augums un fiziskais spēks bija mazinājies, un, tuvojoties Kristus pirmajai adventei, zems bija arī morālais līmenis. Lai paceltu kritušo cilvēku, Kristum to vajadzēja aizsniegt tur, kur tas atradās, tāpēc Viņš pieņēma cilvēka dabu līdz ar tās vājumu un deģenerācijas iezīmēm. Viņš, kurš nepazina nekādu grēku, mūsu dēļ kļuva par grēku. Lai piekļūtu cilvēkam un spētu to pacelt no grēka izraisītā pagrimuma, Viņš pazemojās līdz cilvēces posta vislielākajiem dziļumiem.
“Jo Tam, kā dēļ visas lietas ir un caur ko visas lietas ir, kas daudz bērnu uz godību vada, Tam pienācās Viņu, pestīšanas Vadoni, caur ciešanām pilnīgu darīt.” (Ebr. 2:10) (Citēts arī Ebr. 5:9; 2:17,18)
“Jo mums nav augsts priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka.” (Ebr. 4:15)
Kopš sacelšanās sākuma sātans nepārtraukti bija karojis pret Dieva valdību. Sekmes, ko viņš guva, kārdinot Ādamu un Ievu Ēdenē un ieviešot pasaulē grēku, šo viltīgo ienaidnieku tikai iedrošināja, tā ka viņš Debesu eņģeļiem lepni paziņoja, ka, pieņemot cilvēka dabu un nākot uz šo pasauli, Kristus būs vājāks par viņu, [269] un viņš To uzvarēs. Kad Ādams un Ieva nespēja pretoties viņa slepenajiem mājieniem attiecībā uz ēstgribas apmierināšanu, velns gavilēja. Tādā pašā veidā viņš pārspēja senās pasaules iedzīvotājus – pavedinot tos nodoties izlaidībai un samaitātām tieksmēm. Ar izdabāšanu apetītei tas savā laikā bija ievedis postā israēliešus. Sātans lielījās, ka pat Dieva Dēls, kas bija kopā ar Mozu un Jozuu, nebija spējis ierobežot viņa varu, lai izredzēto tautu ievestu Kānaānā, jo gandrīz visi tās pārstāvji, kas atstāja Ēģipti, nomira tuksnesī. Arī lēnprātīgais vīrs, Mozus, viņa kārdināts, bija piesavinājies godu, kas pienācās Dievam. Tāpat Dāvids un Salamans, kuri Dievam bija īpaši tuvi, kārdināšanu rezultātā padevās iekārei un kaislībām, tā izsaucot pār sevi Kunga nepatiku. Tāpēc tagad, ierodoties Jēzum Kristum, velns lielījās, ka tam izdosies izjaukt Dieva nodomu glābt cilvēkus.
Kārdināšanu tuksnesī Kristus bez barības bija pavadījis četrdesmit dienas. Arī Mozus atsevišķos gadījumos tika gavējis tikpat ilgi, bet tas neizjuta tādas izsalkuma mokas. Ļaunais un spēcīgais ienaidnieks viņu tā nekārdināja un nemocīja kā Dieva Dēlu. Jēzus bija pacelts pāri cilvēciskajam. To īpašā mērā uzturēja Viņu apņemošā Dieva godība.
Grēka briesmīgais iespaids uz cilvēku
Piekrāpjot Dieva eņģeļus un panākot cēlā Ādama krišanu, sātanam bija tik labi veicies, ka tas arī pār Kristu Viņa pazemības stāvoklī cerēja gūt pilnīgu uzvaru. Vērojot, kā cilvēki vairāk nekā četrus gadu tūkstošus pārkāpj Dieva likumus, tas, labpatikā līksmojot, noraudzījās uz savu kārdināšanu rezultātiem un grēka vairošanos. Ieviešot pasaulē grēku un nāvi, velns bija pazudinājis mūsu pirmos vecākus, un visos turpmākajos laikmetos no visām zemēm, paaudzēm un šķirām vadījis pretī bojā ejai lielas ļaužu masas. Tas sev bija pakļāvis veselas pilsētas un tautas, līdz to grēki lika Dievam dusmās šos cilvēkus iznīcināt ar uguni, ūdeni, zemestrīcēm, zobenu, badu un mēri. Ar tik tikko jaušamu viltību un neatlaidīgām pūlēm sātans bija valdījis pār apetīti [270] un izjūtām un nostiprinājis kaislības tik lielā mērā, ka Dieva līdzība cilvēkos tika sakropļota un gandrīz pilnīgi iznīcināta. Cilvēku fiziskā un morālā stāja bija tā sagrauta, ka vairs tikai nedaudz vēstīja par rakstura un formu cēlo pilnību, ar kādu Kungs Ēdenē bija apveltījis Ādamu.
Kristus pirmās adventes laikā sātans cilvēkam jau bija nolaupījis tā sākotnējo, cēlo skaidrību; tīro zeltu tagad aptumšoja grēks. Kaut gan radīts, lai valdītu Ēdenē, tas bija pārvērsts par vergu zem grēka lāsta vaidošajā Zemē. Godības oreols, kuru Kungs svētajam Ādamam bija devis kā apģērbu, tika zaudēts tūlīt pēc pārkāpuma, jo Dieva godības gaisma nav savienojama ar nepaklausību un grēku. Veselības un svētību pārpilnības vietā par Ādama bērnu daļu kļuva nabadzība, slimības un visāda veida ciešanas.
Izmantojot savu pavedinošo varu, sātans ar tukšu filozofiju bija vadījis cilvēkus apšaubīt un beidzot pat neticēt dievišķajai atklāsmei un Dieva esamībai. Sev visapkārt tas tagad varēja skatīt morāli samaitātu pasauli un cilvēci, kas pakļauta grēku ienīstošā Dieva dusmām; tas varēja velnišķi gavilēt par saviem panākumiem, aptumšojot tik daudzu cilvēku dzīves ceļu un pavedinot tos pārkāpt Dieva likumus. Sātans grēku bija ietērpis vilinošā pievilcībā, tā nodrošinot daudzu Zemes iemītnieku bojā eju.
Vislielākās sekmes cilvēces pievilšanā ļaunuma valdnieks ir guvis, slēpjot savus īstos nolūkus un raksturu un izliekoties par kritušās cilts draugu un labdari. Viņš cilvēkiem ir glaimojis ar patīkamiem stāstiem, ka tāda pretinieka nemaz nav, – nav ienaidnieka, no kura būtu jāsargās, un runas par personīgu velnu ir tikai pārpratums. Tā apslēpjot savu esamību, tas tūkstošus ir pakļāvis savai varai. Viņš tos ir piekrāpis līdzīgi, kā centās piekrāpt Kristu, ka ir no Debesīm sūtīts eņģelis, kurš cilvēcei dara labu. Un grēks ļaužu masas ir padarījis tik aklas, ka Zemes iemītnieki nesaskata sātana viltīgos plānus un godā viņu kā Debesu eņģeli, kaut gan viņš tos ved pretī mūžīgai iznīcībai. [271]
